Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs, Alekss , Aleks, Alika, Aliks, Aļika, Aļiks, Pijs, Pius

“Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tavu dienu padarīt labāku, vieglāku, patīkamāku?”

26. maijs, 2019

“Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tavu dienu padarīt labāku, vieglāku, patīkamāku?”

Nekarot – mīlēt!

Pirms kāda laika internetā klejoja raksts par cilvēku, kurš kopdzīvē ar savu sievu bija nonācis līdz ārkartīgi sliktām attiecībām. Viņi jau gatavoja dokumentus šķiršanās prāvai. Uz to brīdi attiecības bija tādas, ka viņi viens otru nespēja pat redzēt.

Kādā vakarā viņš aizbrauca nakšņot uz kādu moteli, jo jutās ārkārtīgi slikti un mājās doties negribējās. Viņam bija tik ļoti slikti, ka viņš sāka skaitīt lūgšanas, jautājot sev: ko gan es varu izdarīt, lai paliktu vieglāk, un uzdeva sev jautājumu, kāpēc viss ir tik briesmīgi sanācis. Un pēkšņi radās lēmums: viņš pārstās jel ko pieprasīt no sievas, pārstās  uzvesties izaicinoši, vienkārši pamēģinās izdarīt viņai ko labu, padarīt viņas dzīvi kaut nedaudz labāku.

“Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tavu dienu padarīt labāku, vieglāku, patīkamāku?”  Protams, ņemot vērā to, cik ilgu laiku viņiem jau bija šādas saspīlētas attiecības, sieva, ignorējot viņu, aizgriezās un neko neatbildēja.

Nākamajā dienā viņš atkal uzdeva šo jautājumu, viņa pateica, ka viņš tikai ņirgājas par viņu un atkal uzgrieza viņam muguru. Beidzot, kādā ceturtajā, piektajā dienā, kad viņš atkal uzdeva šo jautājumu, sieva viņam atbildēja: “Ja jau tu tik ļoti gribi, aizej nomazgā traukus, tikai, lūdzu, liec mani mierā!”

Viņš aizgāja nomazgāt traukus, izmazgāja visu virtuvi. Nākamajā dienā atkal nomazgāja traukus un arī nākamajā un nākamajā… Un, kad jau otro nedēļu viņš neatlaidīgi bija to darījis, kādā rītā viņš sievai teica: “Es mazgāju traukus un arī šodien to izdarīšu. Bet varbūt ir vēl kaut kas, ko es tavā labā varu izdarīt un uzlabot tavu dienu?”

Un tad sieva apraudājās, un viņi atsāka sarunāties. Un tad tā jau bija saruna par attiecībām. Normāla, cilvēciska saruna. Tā nebija vairs pretenziju uzrādīšana. Viņi runāja par to, cik patiesībā smags bija laiks, kad viņi nesarunājās, cik abiem tas bija nospiedoši, cik ļoti viņiem vienam otra bija trūcis un cik ļoti tomēr viņi viens otru mīl un grib būt kopā.

Pievērsiet uzmanību tam, ka šis cilvēks necentās mainīt sievu, viņš vienkārši viņai parādīja to, ka viņa viņam ir svarīga, mīļa un viņš viņas dēļ ir gatavs kaut ko darīt, mainīt, nepavelkoties uz viņas aukstumu un  skarbajiem vārdiem.

Tikpat labi tā varēja būt sieva, nav svarīgi, no kuras puses tiek sperts šis pirmais solis, svarīgākais ir tas, ka tas notiek. Cilvēks pārstāj karot. Vienkārši pieceļas un saka: “Viss, es ar tevi vairs nekarošu!”

Kad  šāds karš ir noticis ilgi, ilgi, dažkārt pat gadiem ilgi, ar milzīgu daudzumu apvainojumu, aizvainojuma un pretenziju, cilvēks vienkārši pieceļas un pasaka: ” Viss, es vairs nekaroju, es vienkārši saplēšu visus šos rēķinus, es negaidu, kad tu tos apmaksāsi, apmierināsi manu lepnību, vienkārši es tos padaru par nulli. Un es vēlos pamēģināt kaut ko izdarīt tavā labā, bez jebkādām prasībām tev. Es negaidu, kad tu apņemsies arī kaut ko izdarīt. Bez pieprasījuma, ka tu mainīsies. Bez jebkāda slēpta nolūka un aprēķina, ka es nomazgāšu traukus un par to tu mani atkal iemīlēsi.

Šis cilvēks rakstīja, ka bija sasniedzis izmisuma augstāko pakāpi.

Jā, tas ir bailīgi, jo tad, kad esam izkāpuši pa otrā stāva logu ar milzīgi biezām bruņām, mēs esam pieraduši pastāvīgi aizstāvēties, mēs izturam sitienus, mēs sekojam tam, lai mūsu aizsardzību neviens nespētu uzlauzt. Taču te mēs varam runāt par to, ka atzīstam savu ievainojamību, savu nepilnību: jā, šis cilvēks var nodarīt mums sāpīgi, viņš var mūs atstumt, viņš var mūs “pasūtīt piecas mājas tālāk”. Pieņemt to, neslēpties, nebēgt no visa tā – tā arī ir gatavība patiesumam, atklātībai, kas atver jaunas iespējas, dod iespēju izrauties no šī purva.

Reiz bija mums saruna par kājām, pie kurām piesieti betona bluķi – tas nav izdomājums. Ar tiem nevar turpināt kustēties – vajag tos nomest un izrauties lidojumam, lai bluķi paliktu zemē. Un šis izrāviena brīdis ir tad, kad tu saki: “Man šis cilvēks ir svarīgs” – un tas arī ir mirklis, kad tu uzšaujies gaisā ka putns.

Tu pārkāp cilvēku likumus, jo pirmajos stāvos cilvēki dzīvo pastāvīgi aizveroties, slēpjoties, uzmanoties, lai, pasarg Dievs neviens tevi neieraudzītu pliku: psiholoģiski pliku.

Un te pēkšņi tu saki: “Pie velna to visu! Nomet savus betona bluķus un lido. Un labā ziņa ir tā, ka tu to vari izdarīt no jebkura “gala”. Tas ir taisnīgi ne tikai pāra attiecībās, bet arī attiecībās ar vecākiem, ar bērniem. Jo arī ar bērniem un vecākiem mēs bieži vien iestiegam šādā karā: mēs pastāvīgi par kaut ko cīnāmies, kaut ko gribam, kaut ko pieprasām. Mēs noliekam savu mīlestību un labas attiecības atkarībā no apstākļiem – no tā, kā viens vai otrs uzvedīsies, kā mācīsies, kā runās ar mums utt. Tas ir strupceļš.

Šajā karā var paiet gadi un neviens te nebūs uzvarētājs, taču upuru būs daudz.

Es mīlu savu bērnu neatkarīgi no tā, kā viņš mācās, kā un ko viņš dara, cik pateicīgs viņš man ir utt. Tajā brīdī, kad mēs tā uzvedamies, mums visiem ir iespēja atrasties pāri visam. Un nav svarīgi, vai tie ir nomazgāti trauki vai vēl kaut kas, bet galvenais ir mūsu iekšējais pieņemošais un mīlošais stāvoklis.

Jūs jautāsiet: “Samierināšanās no partnera puses – vai tad tā nav sevis mainīšana otra ietekmē? Uzvara? Zaudējums?” Saprotiet, tādi termini kā “zaudējums” nāk no kara aprakstiem. Nav jau svarīgi, uzvaram mēs vai zaudējam, ciest zaudējumu vai parakstīt kapitulācijas aktu. Visa jēga ir tajā, ka mēs atsakāmies karot: es ar tevi nekaroju. Un no tā, ka tu cilvēkam izdarīji labu, tu noteikti neko nezaudē.

Tu dari cilvēkam labu un tā ir tava brīva izvēle.

Es pieņemu to, ka tu, iespējams, vari nepieņemt to, ko es tev dodu, ka tu vari pateikt: “Nē, paldies, man to nevajag. Es ar tevi neko nevēlos” Bet pagaidām, šajā mirklī es ar tevi vēlos, gribu darīt tavā labā, tev kaut ko labu, gribu ienest tavā dzīve prieku. Tā ir ļoti spēcīga, brīva pozīcija – ne jau par pakļaušanos, ne par zaudējumu, bet par mierīgu pieņemšanu.

Ko darīt, ja kāds vēlas, lai tu izmainītos?

Visu to pašu.
Kāpēc cilvēks vēlas, lai kāds izmainītos?

Tāpēc, ka viņš nespēj novākt šķērsli, viņam ir ļoti bail. Viņš nevar pieņemt otru kā vienu veselu, pilnībā un tai skaitā nespēj pieņemt sevi kā vienu veselu. Mēs varam atteikties mainīties, bet mēs varam pajautāt: “Ko es tavā labā varu izdarīt?” Kad cilvēks saka: “Manā labā tu vari izmainīties” – viņš kļūdās.
Patiesībā mums nav vajadzīgs lai otrs mainītos. Taču mums var būt kaut kādas savas konkrētas vēlmes, kas saistītas ar mūsu vajadzībām. Saprotiet?

Ja es cilvēkam saku, ka man ar tevi ir slikti, cilvēks man jautā: “Bet kas man jādara?” – “Tev jākļūst rūpīgam”. Tas ir par neko. Bet, ja viņš man saka: “Tu varētu pagatavot tēju un atnest man to gultā?” tas gan ir stāsts nevis par to, ka “”Mainies”, bet “izdari manā labā kaut ko”.

Kad mēs jautājam tuvam cilvēkam, kurš nav apmierināts: “Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tev palīdzēt?” – mēs noņemam jautājumu par izmainīšanos. Mēs neapspriežam ar viņu jautājumu, kā man atsisties pret zemi un izmainīties”

Mēs jautājam: kāda tev ir vajadzība, ko tu vēlies? Ko es varu izdarīt, lai tava vajadzība būtu apmierināta. Tas ir cits līmenis un tā vairs nav virves stiepšana turp un atpakaļ, kurš kuru izmainīs. Tāpēc šeit nav nekādu ļoti stingru algoritmu. Tas ir iekšējais stāvoklis.

Tas man šajā stāstā arī ļoti patīk – akcents uz iekšējo stāvokli. Tas nāk no iekšienes. Tas nav stāsts par to, kā mazgāt traukus, bet par to, kā atbruņoties.

Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Pedagogs.lv

Izsaki savu viedokli!

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *