Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Kāpēc mums mācīties apjūsmot to, kas nav sasniedzams?

 

Visdziļākā pateicībā, apbrīnā un cieņā kolēģei Ilzei

„Es pie šiem bandītiem savu kāju vairs nesperšu!”- roku pie sirds pielikusi, pa visu skolotāju istabu nokliedzās mana kolēģe Ingrīda (vārds ir mainīts) un, aizcirtusi durvis, iebrāzās direktora kabinetā.

Skaidrs! Mani divpadsmitie kārtējo reizi izveduši no pacietības bioloģijas skolotāju. Nu viss sākas no gala! Iztēlē atkal saskatu nemitīgo paskaidrojumu rakstīšanu, vecāku izsaukšanu, nebeidzamās pārrunas un tamlīdzīgi. Atlika vien priekšnojautās noplātīt rokas un skumji noraudzīties direktora kabineta durvju virzienā.

Beigu beigās situācija bija sakāpināta tik dramatiski, ka nekas cits neatlika, kā no kaimiņu skolas aicināt citu skolotāju.

Skolotāja Ilze, sirma kundzīte, pieaicināta kaimiņu skolas skolotāja, kas maniem divpadsmitajiem tagad mācīs bioloģiju. Biezo briļļu stiklu dēļ viņas pelēkās acis bija mazas kā blūzes pogas, toties no liela attāluma skaidri bija saredzams, kad tās smaida, kad- dusmojas.

Un arī tad, kad lielais vairums skolotāju stāstīja par to, cik divpadsmitie ir briesmīga klase, viņas acīs smaids tomēr neizdzisa. Un tāda arī pirmo reizi iegāja pie maniem divpadsmitajiem.

Pēc stundas beigām ar klases audzinātājam raksturīgu norūpējušos sejas izteiksmi nesos uz skolotāju istabu.

„Viņi gribēja, lai es kaut ko pastāstu par seksu.”- pagalam mierīgā balsī noteica cienījamā, sirmā kundze.

Pa galvu pa kaklu metos pie saviem tā saucamajiem „bandītiem”. Un viņi man pastāstīja, lūk, ko.

Brīdī, kad „drosminieks” Edgars uzjautrinošā tonī izsaucies, lai kaut ko pastāstot par seksu, skolotāja turpinājusi smaidīt.

Viņa mierīgi apsēdusies un nesteidzīgi sāka stāstīt par to, ka pret jautājumiem par seksu viņa izturoties ar milzīgu pietāti un cieņu. It īpaši tad, ja to uzdod skolēns, kuram tā vēl ir neziņa. Un neziņa ir bailes.

Tā vai citādi mēs savās bailēs neatšķiramies no mazu bērnu bailēm. Bailes ir visa cietums. Tās var būt bailes palikt vienam, būt nesaprastam un pamestam, būt nenormālam un tādēļ bailēs turamies pie instinktīvās smīkņāšanas. Tā, izsaukdami uz sevi dusmas, liekam par kaut ko sev justies vainīgiem, ka mēs it kā neesam pietiekami labi, tikumīgi, godīgi utt.

Uz jautājumu, kāpēc skolotāja stundas laikā neaizliedz uzdot jautājumus par seksu, viņa atbildējusi, ka aizliegumiem un morālei nav nekāda sakara ar patiesām jūtām, tikumiem vai likumiem. Ja kādu mīlam pa īstam, nav jāpiesauc nedz godīgums, nedz tikumība.

Visvairāk viņus pārsteidza skolotājas teiktais, ka tie, kas uzskata, ka vispirms kāzas un tikai tad drīkst būt sekss, šādi cilvēki ierobežojot gan sevi, gan pārējos. „Tas nebūtu īsti godīgi pret tiem, kuri grib seksu tāpat vien – bez visādām kāzu ceremonijām un laulības gredzeniem.

Cik dziļas var būt attiecības, kurās nav bijis seksa? Nav jau tā, ka attiecībās galvenais ir sekss, bet bez seksa tur arī nekas dziļš nevar sanākt. Sekss – tā ir arī uzticēšanās!”- pavisam rāmā balsī noteikusi sirmā skolotāja.

Klasē bija iestājies tāds klusums, ka visi sākuši justies neērti. Skolēni, apkārt raudzīdamies, viens otram deva zīmi – skolā noticis kaut kas ārkārtējs.

Loģiski, ka sarunas par seksu drīz vien ievirzījās jautājumos par mīlestību. Sirmā skolotāja bija stāstījusi, ka mīlestība ir prāta stāvokļa rezultāts.

Tādēļ uzticīgam cilvēkam nav nepieciešams domāt par tādām kategorijām kā uzticība, piesaukt tikumu vai morāli. Visi tie, kas ir uzticīgi tikai tāpēc, lai nesāpinātu otru pusīti, tā nav nekāda uzticība, tā ir drudžaina turēšanās pie uzticības pazīmēm, un tā ir izlikšanās.

Sirmā skolotāja nekautrējās uzsvērt, ka, ja mēs mīlam pa īstam, atkrīt nepieciešamība runāt par tikumību, morāli, aizliegumiem, skatīties otra gultā- vai tur viss ir pareizs, normāls, vai tur nav kaut kā perversa.

Ja tu esi tikumīgs, kāpēc tev jāsaka, ka esi tikumīgs, ja esi godīgs, kāpēc jāsaka, ka esi godīgs? Tāds, kurš  visu laiku ir pareizs, kritizējošs un moralizējošs lielā mērā ir liekulis.

Bet ar īpašu domu asumu skolotāja izcēlās, kad skolēni uzdeva jautājumus par vecāka gadagājuma cilvēku vēlmi moralizēt tā saucamo jauniešu netikumību un morālo stāju.

Sirmgalve uzdrošinājās paust domu, ka morāle ir sava veida apspiešana. Tāpēc ar morāli skolā tik labi nevedas. Enerģijas nezūdamības likums attiecas arī uz šo jomu. Saprāts – tas ir paklausīgs kalps, kāds vajadzīgs ikviena kunga namā. Morāle un saprāts – tas nav viens un tas pats, tāpat kā kalpošana un verdzība nav viens un tas pats.

Kalps ciena savu kungu, un kungs justos ļoti apgrūtināts, ja viņam nebūtu sava kalpa. Saprāts ir mūsu kalps un mēs esam kungi. Bet verdzība – tā ir bezjēdzība, kurā nav ne cieņas, ne līdzjūtības, ne sapratnes.

Skolotāja turpināja, ka dubultmorāle tikai nosaka, kas ir labi un kas ir slikti. Nekam citam tā nav vajadzīga. Dubultmorāle visu atpazīst tikai melnbaltās krāsās.

Sagrozītā morālē ir aizliegumi, bet veselīgā – ieteikumi. Moralizējot, mēs citiem mācām dzīvi skatīt melnbaltās krāsās, un kamēr pastāvēs perfektais, pareizais, normālais, mēs viņos neiemācīsimies saskatīt atšķirīgo.

Bet, kad skolēni uzdeva jautājumu par baudu, viņu intonācijās vairs nebija ne vēsts no iepriekš smīkņājošās un bravūrīgās izteiksmes. Skolotāja mierīgā tonī esot teikusi, ka runājot par baudu, aizvien biežāk uzdosim jautājumu, vai tas, ko mēs darām, mūs patiesi iepriecina, dara laimīgus.

Viņa pastāstīja, ka ne jau tikai skolēni vien visos laikos ir meklējuši atbildi uz jautājumu kas ir bauda. Epikūrs sacījis, ka “bauda ir laimīgas dzīves sākums un gals”.

Arī Zigmunds Freids  formulēja savas teorijas par baudu. Saskaņā ar Freidu, visa psihiskā aparāta galvenais motivējo­šais spēks ir vēlme mazināt spriedzi, ko rada nepiepildītas instinktu dziņas; citiem vārdiem sakot, mūsu centrālais motīvs ir tiekšanās pēc baudas.

Bet tik un tā īsti nav skaidrs, kas biksta hipotalāmu un smadzeņu nervu atzarus, kas ir tie smadzeņu centri, kas mūsos rada baudas sajūtu. Un kāda tam vispār ir nozīme? Mēs baudu pazīstam, kad sajūtam, izjūtam. Mēs uztveram to mīļotā cilvēka pieskārienā vai smaidā, izbaudām to pirtī, kad ārā ir auksta, tumša ziema, tveram to dabas skaistumā.

Taču sev nemitīgi pa­jautājot sev: „Vai tas sniegs man laimi?” piešķirs mums jaunu skata punktu, un tas mūsu uzmanību novērsīs no tā, ko mēs sev liedzam, un pievērsīsimies tam, pēc kā tiecamies. Uzdodot šo jautājumu, mēs rīkojamies kā sevi mīloši, kas dzīvo, lai sev ko dotu, nevis liegtu vai atņemtu. Tad mēs dzīvi pieņemam, nevis noliedzam.

Protams, loģiski, ka meitenēm bija jautājums par iemīlēšanos uz ko cienījamā skolotāja Ilze sacījusi, „ja attiecības balstās uz bagātību, varu vai stāvokli, tad tās pastāvēs tik ilgi, cik ilgi mums piederēs vara, bagātība vai augsts stāvoklis.

Arī iemīlēšanās savā klasesbiedrā vai skolasbiedrā līdzinās lielām dusmām vai naidam, kas attiecīgā brīdī aptumšo prātu. Attiecības, kas balstās uz seksuālo pievilcību, ir ļoti nedrošas, jo balstītas uz pār­ejošām parādībām.

Skolotāja uzsvēra, ka ļoti svarīgi pusaudžiem, jauniešiem jau laikus mācīties apzināties kaislīgas iemīlēšanās īso mūžu, jo Rietumu kultūrā apjūsmo ne tikai fizisko seksa aktu, bet arī iemī­lēšanos.

Iemīlēšanās tomēr būtu jāuztver kā galējība. Tā pilnīgi atšķiras no attiecībām, kuras balstās uz patiesu pieķeršanos un rūpēm par otru. Iemīlēšanās ir ilūzijas, tāpēc var kļūt par vilšanās avotu, kas var novest līdz pat pašnāvībai.

Iemīlēšanos nevajadzētu uzlūkot kā kaut ko atbalstāmu, apjūsmojamu. Sirmā skolotāja ar nesatricināmu mieru un pārliecību stāstīja, ka romantiskas mīlas ideja ir kā saprāta no­liegums, kas aicina uz neeksistējošu pasauli, utopisku nākotni. Un kā zināms, jebkurš noliegums ir agresija.

Sirmā skolotāja bez jebkādas vilcināšanās un aizķeršanās no galvas zināja pastāstīt Aristofāna mītu, kur ir runa par seksuālās mīlestības izcel­smi.

Šis mīts vēsta, ka Zemes pirmie iedzīvotāji bijuši apaļi radījumi ar četrām rokām un četrām kājām, viņu mugura un sāni veidojuši loku. Šīs pašpietiekamās bezdzimuma būtnes bijušas gaužām iedomīgas un vairākkārt uzbrukušas dieviem. Lai sodītu šos radījumus, Zevs raidījis uz tiem zibens bultas un pāršķēlis katru divās daļās. Tagad viena radījuma vietā bijuši divi, un katra puse ilgojusies savienoties ar savu otro pusi.

Dziņu pēc kaislīgas, romantiskas mīlestības var uzlū­kot kā alkas pēc saplūšanas ar savu otro pusi. Iemīlēšanās rada visvarenības izjūtu. Oskars Vailds ir teicis, ka „iemīlējies cilvēks sākumā krāpj sevi, bet beigās — citus. To pasaule dēvē par romantiku.”

Ja mēs gribam veidot ilgstošas un stabilas attiecības, tad šo attiecību pa­matam jābūt noturīgam. Tām jābūt ar jēgpilnu saikni ne tikai pret savu mīļoto vai dzīves­biedru, bet arī pret draugiem, paziņām, skolēniem vai svešiniekiem.

Romantiska mīlestība nebūt nav ideāls laimes avots. Un nebūsim daudz grēkojuši, ja literatūras stundās neaizrausimies ar romantiskās mīlestības apjūsmošanu.

Kāpēc mums mācīties apjūsmot to, kas nav sasniedzams?

Labāk savus prātus  pievērsīsim lietām, kas reāli palīdz būt apmierinātākiem ar sevi, savu dzīvi un pasauli kopumā un lai pirmās nelaimīgās iemīlēšanās reizē nebūtu iemesla teikt: „Viss- nekad mūžā es vairs nevienam neticēšu, nevienu nemīlēšu!”

,

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *