Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Skolotāji, delverēsimies, piemēram, kādu dienu pa skolas gaiteni pastaigāsimies ar pirtslotu padusē!

Mēs dzīvojam pasaulē, kur pastāv visdažādākās muļķības, piemēram, bezjēdzīgi noteikumi, likumi un normas, kas mums nosa­ka, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Taču šie ierobežojumi nav salīdzināmi ar tiem, kurus cilvēks izvirza pats sev. Lai mēs šādā muļķību pasaulē izdzīvotu, ir nepieciešams vesels masku arsenāls, ar vienu izdzīvot nav iespējams, it īpašu muļķību pasaulē.

Šīs maskas tiek radītas gadiem ilgi un pieaug cilvē­kam tik cieši, ka noņemt tās kļūst faktiski neiespējami. Mēs esam pieraduši spēlēt noteiktas lomas: labas mātes, skolotājas, nopietna cilvēka, labas meitenes, pārgalvīga puiša lomu utt. Mēs pat iedomāties nevaram, cik svarīgi mums ir labi izskatīties apkārtējo cilvēku acīs, lai tiktu uztverti kā personas, kādas mēs vēlamies izskatīties.

Mēs, protams, varam lolot ilūziju, ka sabiedriskā doma mums nemaz nav tik svarīga, ka esam pietiekami brīvi cilvēki, kas nav atkarīgs no citu viedokļa par sevi un bla bla bla. Taču tie ir maldi. Gribam to vai negribam, bet mēs savu uzvedību pielāgojam apkārtējo cilvēku, pat gluži svešu cilvēku uzvedībai, lai viņi mūs nenosodītu. Pati par sevi tā nav nekāda problēma.

Taču pastāvīga, pat neapzināta savas uzvedības kontrolē­šana spiež mūs ģērbties tā, kā ģērbjas visi, uzvesties tā, kā to dara visi mūsu skolā, tuvākajā apkārtnē, pieskaņoties viņiem – dažkārt pat pretēji savām interesēm un vēlmēm, kā rezul­tātā ir grūti būt tādam, kādi īstenībā esam. Būtībā mēs, lielākā daļa cilvēku, nekad neesam bijuši mēs paši, jo kopš bērnības mums tiek iestāstīts, kā jāuzvedas, lai mēs būtu „normāli”, tādi, kādi ir visi pārējie.

Labākajā gadījumā cilvēks var atslābināties un padelverēties tikai vistuvāko draugu sabiedrībā, jo tie viņu sapratīs un, iespējams, nenosodīs. Bailes tikt nosodītam ir vienas no lielākajām mūsu bai­lēm.

Ir šausmīgi zaudēt cieņu cilvēku acīs, kļūt smieklīgam, muļķīgam, „nenormālam”, neatbilst tam tēlam, kurš jau sen kļuvis par mūsu ierasto lomu. Tad dzīve zaudē savas krāsas, kļūst melnbalta, tajā vairs nav nekā spontāna un radoša. Varbūt brīžiem mūs pārņem vēlme izdarīt kaut ko dīvainu, pat muļķīgu, taču… mēs sevi apvaldām.

Patikt visiem – tas ir praktiski neizpildāms uzdevums. Vis­maz dzīvam esot. Kamēr dzīvojam, mēs nevaram panākt to, lai visi apkārtējie, mums tuvie un tālie cilvēki, domātu par mums tā, kā mums gribētos. Mēs nevaram kontrolēt viņu domas par sevi, tātad šis mērķis principā nav sasniedzams. Vai tādā gadījumā ir vērts tā censties? Varbūt vajag mazliet atvirzīt malā dažādos ierobežojumus un ieelpot brīvības gaisu?

Kļūsim bērnišķīgi!

Iztēlosimies, ka esam līksmi, delverīgi bērni, kuriem pa­gaidām neviens nav izskaidrojis, kāda uzvedība ir pieklājīga un kāda nav. Ap mums pagaidām nav uzcelts ierobežojumu žogs. Kurā vecumā jums visvairāk gribējās draiskoties?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iejutīsimies šajā vecumā, kad ne par ko nebija jāraizējas. Tolaik mums nebija jāpielāgojas sabiedriskajai domai. Mēs gan ārkārtīgi pie­saistījām ļaužu uzmanību, taču tas mums nesagādāja nekādu diskomfortu.

Iejutīsimies līksma bērna tēlā, sāksim to darīt tūdaļ pat, kas apkārtējiem liksies visai dīvains un muļķīgs. Ik nedēļu pastrādāsim vis­maz trīs delverības. Mēs varam atļauties visu, ja tas nekaitē citu veselībai un nav nekā pretlikumīga.

Atcerēsimies, kādas bērnu dienu vēlmes un drais­kulības tā arī palika neīstenotas, piemēram, starpbrīdī palēkdamies paskraidīsim pa skolas gaiteni, iesim pa gaiteni atmuguriski, sasveicināsimies ar skolēniem apkampjoties, pastaigāsim pa skolu ar pirtsslotu padusē, uz mācību stundu ierodamies istabas čībās (iekšējās kārtības noteikumos nav taču rakstīts, ka pa skolu staigāt istabas čībās ir kategoriski aizliegts), sēžot skolas kafejnīcā, pasitīsim ar knipi ķiršu kauliņus kolēģa virzienā, sakārtosim matus dīvainā sasukā, uzvelsim otrādi žaketi, mācību stundas laikā apsiesim vareni košu virtuves priekšautu… Kamēr vien pastāvēs skola, jāpastāv delverībām! Bez tām skola iznīks.

Un negaidīsim 1. aprīli, sāksim tūdaļ pat, nekavējoties. Izkarināsim šo rakstu visiem redzamā vietā- lai mācās visi! Sāksim ar mazumiņu — uzdāvināsim kolēģiem pa medus burciņai, apsveicot viņus Vinnija Pūka dzimša­nas dienā. Piemēram, es reiz kolēģei, psiholoģijas profesorei Gunai Svencei uz kabinetu aiznesu ar hēliju piepildītu balonu. Interesanti, kā viņa diez iznesa to no universitātes telpām- netina tak dvielī, lai to gar acīgā dežuranta acīm nemanāmi un nejauši paslīdētu garām!

Pēc katras pastrādātās muļķības pavērosim sevi. Ja jutī­sim kaunu, necīnīsimies ar to. Gluži vienkārši vērosim, kā tas pats par sevi aizies. Ja sametīsies bail, vienkārši tās pavērosim, taču necīnīsimies ar tām, bet turpināsim muļķoties. Ja nu kādā brīdī pamostas mūsu iekšējais kritiķis un sāk mūs kritizēt par dīvai­no rīcību, — paklausīsimies, bet nestrīdēsimies ar to. Ļausim jau ļausim tam nospēlēt ierasto plati.

Pievienosimies bērnu delverībām!

Esmu pārliecināts, ka tieši skolotājiem šo vingrinājumu izpildīt būtu visvieglāk. Tā vietā, lai ierobežotu bērnu brīvību un fantāziju, pajautāsim, ko viņi labprāt darītu kopā ar mums. Paspēlēsimies, padraiskosimies ar viņiem nevis kā pieaugušais, bet gan kā līdzīgs ar līdzīgiem. Nav jānolaižas līdz bērnu līmenim, bet gan jāpaceļas. Atcerieties, cik azartiski un dedzīgi spēlējāmies bērnībā. Bērni taču neprot kaut ko darīt pa pusei. Viņi iesais­tās spēlē ar sirdi un dvēseli. Tāpat darīsim arī mēs. Nekad nav par vēlu atkal kļūt par bērnu. Redzēsim, cik daudz līksmas enerģijas būsim uzkrājuši. Tā nepacietīgi gaidīs iespē­ju izlauzties uz āru.

Ar šo brīdi darbam skolā ir jākļūst par spēlēm un izpriecām. Ja pareizi izturēsimies pret šo darbu, kurš būs jāizpil­da ik dienas, nevis tikai vienreiz pēc šī raksta izlasīšanas, tad šis darbs būs izpildīts ļoti „nopietni”. Izturēsimies pret tiem apmēram tā: „Ja ir dota komanda spēlēties un draiskoties, es to izpildīšu. Acīmredzot man dzīvē tieši tā ir trūcis.”

Plānot savas delverības katru dienu nevajag – vai tad tās vairs būs kādas delverības? Tā būs ieplānota ieras­tās uzvedības pārkāpšana un viss. Delverībām jādzimst viegli, spon­tāni, ātri un tikpat ātri jāīstenojas. Delverību galveno rezultātam jābūt totāla viegluma un atvērtības stāvoklim (saprātīgās robežās, protams).

Iespē­jams, ka mums atklāsies radošās dotības un mēs beidzot ļausim tām realizēties. Varbūt pazudīs bailes, kas tik ilgi mūs mocī­jušas. Droši vien mēs ieraudzīsim, cik nebrīvi, sevi ierobežojot, dzīvo lielākā daļa mūsu kolēģu, skolēnu, paziņu (taču nemetīsimies viņiem palī­dzēt – šie cilvēki taču iepriekš nav tā strādājuši kā mēs un nesapratīs mūsu padomus).

Kontroljautājumi

Kas man kavēs vai traucēs izpildīt šo mājasdarbu?

Kas mani stimulēs un palīdzēs man izpildīt šo mājasdarbu?

Kādas man nevēlamas sekas var rasties, ja es iz pildīšu šo mājasdarbu?

Kādas būs mani iepriecinošas pārmaiņas, ja es iz pildīšu šo mājasdarbu?

Noskaidrosim savus ierobežojumus!

Kādā budistu līdzībā stāstīts par cilvēku, kas bija ielikts cietumā uz 25 gadiem. Viņš skaitīja tajā pavadītos gadus un dienas līdz savai atbrīvošanai. Un, rau, kad pienāca pēdējā ieslodzījuma diena un sargs pēdējo reizi atnesa viņam bro­kastis, šis cilvēks palūdz ātrāk atvērt durvis un izlaist viņu brīvībā.

Uz to sargs atbildēja: „Tu esi brīvs, ej, kur vēlies. Bet tava cietuma durvis es jau daudzus gadus neslēdzu. Tu tā esi pieradis, ka tās ir aizvērtas, ka pat neesi mēģinājis atvērt.” Līdzībā runa ir par iekšējo cietumu, kas ierobežoja ieslo­dzītā brīvību. Viņš bija pie tā tik ļoti pieradis, ka pat necen­tās kaut ko mainīt.

Varētu domāt: kāds gan šai līdzībai sakars ar normāla skolotāja dzīvi, tāda cilvēka, kurš nekad nav sodīts vai pat sēdējis cietumā? Izrādās, ka vistiešākais. Mēs paši pilnīgi brīvprātīgi ieslogām sevi kaut kādu no­teikumu, tradīciju, uzvedības normu un citu ierobežojumu cietumā.

No vienas puses, tas ir normāli, jo mūsu uzvedība ir pilnīgi prognozējama un neizraisa bažas apkārtējos cilvē­kos. Taču mūs pašus šie ierobežojumi var nomākt un radīt veselu kaudzi tādu problēmu kā „ar to nedrīkst draudzēties, lai gan tik ļoti gribētos”, „tā ģērbties nedrīkst, lai kā gribētos” un citas.

Tas ir tāds pats cietums, tikai bez ārējiem sar­giem — mēs paši to esam radījuši sevī. Un tai pat laikā visu mūžu sapņojam izkļūt brīvī­bā. Bet kas cilvēku var atbrīvot, ja cietums ir viņā pašā? Tikai mēs katrs pats.

Mēs, piemēram, varam teikt, ka esam pavisam brīvs cilvēks bez jebkādiem ierobežojumiem. Varbūt pārbaudīsim, vai tā patiešām ir? Parunāsim par savu seksualitāti ar trim pa­zīstamiem cilvēkiem. Vai mums būs viegli apspriest šo tēmu? Jādomā, ka ne, jo seksam un visam ar to saistītajam sabied­rībā uzlikts tabu. Par seksu drīkst vienīgi stāstīt neķītras anekdotes (proti, demonstrēt savu nicinājumu pret to) vai plātīties ar saviem panākumiem (visbiežāk – pārspīlētiem) šajā jomā. Viss pārējais paliek mūsu iekšējā cietuma sienās.

Kas ir jāizdara, lai izkļūtu no šā cietuma?

Pirmkārt, ir jāsaprot un jāpiekrīt tam, ka mēs tajā atro­damies. It īpaši atrodoties skolā.

Otrkārt, ir jāpieņem, ka esam nobrieduši pārmaiņām un gatavi uzņemties atbildību par šo pārmaiņu izraisītajām sekām.

Treškārt, ir jāizprot, no kādām nostādnēm un uzvedības stereotipiem būvētas mūsu cietuma sienas. Kā to izdarīt? Ir jānoskaidro un jāpieraksta visas savas iekšējās nostādnes un ierobežojumi. Izdarīsim tūdaļ pat!

Dāvāsim!

Pieprasīt no mīļotā cilvēka kaut ko īpašu, kaut kādu pilnī­bu, uzticību, pilnīgu atdevi…, bet mīlestībā nekādu garantiju nav. Neviens nesola, ka viss būs tieši tā, kā mēs vēlamies. Lai mīlētu, nebūt nav va­jadzīgi perfekti cilvēki, kas spējīgi uz tādu pašu mīlestību.

Lai mīlētu, arī pašam nav katrā ziņā jābūt nevainojamam. Ja mūs mīl, tad ne jau par to. Baidoties atdot, mēs dzīvojam mīlestības deficītā un līdz ar mīlestību uzkrājam ciešanas. Bet mīlestība pastāv tālab, lai tiktu izpausta. Mīlestība vienmēr ir dāvana. Mums par to neviens neko nav parādā. Un arī mēs nevienam neesam pa­rādā par to, ka tiekam mīlēti.

Kad pēdējo reizi esam teikuši mīlestības vārdus sev dārgajam cilvēkam? Un vai mūsu dzīvē ir tāds cilvēks, kuram mēs vaļ­sirdīgi spētu atzīties, ka mīlam viņu? Patiesībā par mīlestību klusē un nopūšas… Par mīlestību klusē ne jau tāpēc, ka tā ir pieņemts.

Cilvēki baidās atzīties mīlestībā, jo baidās būt atklāti un ievainoja­mi. Atzīties mīlestībā – tas nozīmē būt neaizsargātam. Bet mīlēt — tas nozīmē arī būt atklātam. Mīlestība pastāv tāpēc, lai to dotu, nevis lai uzkrātu vai patērētu.

Uzkrājot mēs gaidām piemērotu brīdi, kad varēsim izpaust savas jūtas. Taču šāds piemērots brīdis var nekad nepienākt. Mēs vēlamies, lai mūsu dzīvē būtu vairāk mīlestības. Taču gribam to panākt uz saņemšanas rēķina. Ja visi vienīgi gaidīs un saņems, tad kur gan lai mīlestība rodas? Kas to dos? Lai saņemtu, ir jāiegulda. Tāpēc kļūsim par mīlestības avotu.

Annemartes Kreituses zīmējumi

 

,