Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Laimas Muktupāvelas- Kotas atmiņas par skolu jeb skolotāji mācītāji- mazu bērnu…

Laima.jpg3

1962. gada 20. janvārī dzimusi latviešu rakstniece Laima Muktupāvela (Kota).

Dzimusi jurista un medmāsas ģimenē. 1978. gadā pabeigusi mācības Ogres vidusskolā, 1982. gadā — Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas ādas plastikas nodaļu. 1989. gadā neklātienē absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu.

1983. gadā uzsākusi darba gaitas. Strādājusi dažādos amatos, bijusi sanitāre slimnīcā, modele Latvijas Mākslas akadēmijā, arhivāre Latvijas Valsts vēstures arhīvā, sēņu šķirotāja Īrijā. No 1995. līdz 2000. gadam strādājusi laikrakstā “Lauku Avīze”. 20. gadsimta 90. gados pārcēlusies no Rīgas uz dzīvi Brīvzemniekos Tirzas pagastā, nodarbojusies ar lauksaimniecību, pēc tam pārcēlusies uz Gulbeni. Kopš 2000. gada nodarbojas vienīgi ar rakstniecību.

Viņas pirmā publikācija bija stāsts “Dzimšanas diena” laikrakstā “Diena” 1993. gada 17. jūlijā. Regulāri viņas stāsti tikuši publicēti periodikā. Rakstījusi arī lugas. Vairākas reizes saņēmusi dažādus apbalvojumus. Saņēmusi 2002. gada Literatūras gada balvu prozas kategorijā par darbu “Šampinjonu derība”.

Laima2

Fragments no Kaspara Bikšes veidotās pedagoģisko eseju grāmatas “Labdien, skolotāj…” 

Skolotāji mācītāji, mazu bērnu…

Trīsdesmit divi acu pāri. Mocītāji! Nekādi paipuisīši un paimeitiņas, bet septītā klase. Mana iekšējā balss čukstēja, ka es esot traka, ko piekritu? Mana pašapziņa bubināja, ka lai nu es beidzot pierādu, ko varu. Lai četrdesmit piecas minūtes klasē uzturu klusumu, atprasu uzdoto, salieku atzīmes, pastāstu jauno vielu.

Man nebija nekādu ilūziju par septītklasniekiem. Pati tāda kādreiz biju! Es ļoti labi zināju ar kādām metodītēm līdz izmisumam var novest skolotājus. Precizēšu – es arī uz to brīdi ļoti labi zināju paņēmienus kā likt nosarkt jaunām praktikantēm, un es lieliski piepratu mākslu panākt, lai jaunās skolotājas spēku bezspēcībā izmetas no klases, tikai es to nekad nebiju uzdrošinājusies paveikt. Pilotāža! Smerdeļu augstākais lidojums skolā. Nejaucēnu trāpījums desmitniekā. Rakaru klusais karš no solu ierakumiem.

Kas es par putnu, septītklasnieki vērtēja pāris sekundes. Kā reaģēšu, gaisā spriegojās reinkarnējušos inkvizīcijas profesionāļu klusās zīmes? Kāds ieklepojās, cits atbildes vietā pašvīkāja kājas. Cik tālu atļaušu viņiem izrīkoties kā viņi grib? Kurš kuru?

Biju nolikta priekšā izpalīdzēt skolotājai. Aizvietot vēstures skolotāju.

Laima, tu taču vēsturi zini labi, sk. Birne teica. Labi, skolotāj…

Un tu tak esi aktīva, gan ar bērniem sapratīsies, viņa mierināja. Jā, skolotāj.

Pēc vārda kabatā nekāp, viņa iedrošināja.

Lūdz’, skolotāj’, bet piezīmes es viņiem drīkstu rakstīt? Jā… ar manu akceptu, sk. Birne precizēja.

Trīsdesmit divi septītklasnieki, mani vērojot, bija stāvā sajūsmā. Kā ēdīsim, mirdzēja klases atamana acis. Viņu es ar’ izčekoju pāris sekundēs – glūnīgs Napoleončiks. Fi, kādi šai miņuki, gan jau spurca meitenes. Pēc augstprātīgās izteiksmes verdiktu maniem svārkiem saskatīju barvedes sejā. Piņņainākās meičkas tajā brīdī novērtēja manu apģērbu. Tipiski. Es arī tā darīju, jo pusaugu meitenes vēro skolotāju apģērbu. Meitenes pamana ik vīli, komentē skolotāju pieņemšanos svarā un pat apspriež iespējamo grūtniecību.

Kā iznesīsim cauri, visi nejaucēni bija vienoti. Mocītāji…

Izņemot dažas izlēcējas teicamnieces, kuras norobežojās no klasesbiedru vienojošās līgas. Ar viņām es nemaz netaisījos slēgt sadarbības vienošanos. Tas zem mana goda.

Es viņu acīs biju pupu kūlis, testeris, trenažieris. Viņi manās – tikai sīkie.

Es viņu acīs biju izklaides objekts. Viņi man – auditorija.

Es viņu acīs biju marionetes lelle, kuru sevi cienoši skolēni drīkst paraustīt ar neredzamām šantāžas aukliņām, drīkst pamēģināt paķert uz zoba, drīkst atrast manas izturības robežas. Toties es drīkstēju izbaudīt varu pār masām! (Ja vien man paveiksies noturēt klasi…)

Es viņu acīs biju baigi pupīga fida devītklasniece, viņi manos redzokļos mirguļoja kā jāsavaldāms salūts, jāsaslaukāma peļķe, jānomierināma vētra.

Es viņu acīs jau pēc definīcijas biju apņirdzamā. Mocītāja! Viņi manās – apspiežami buntavnieki.

Viņi loloja cerības mani izvest no pacietības. Es klasē, šajā čūsku midzenī, alku sadragāt opozicionāru brāļošanos pret mani – pozīciju.

Viņi bija gatavi smalki apņirgt visu, kas cilvēcei svēts no Pasaules radīšanas laikiem. Man šiem piņņainajiem memmīšiem bija jāpierāda vēstures rata griešanās nenovēršamība.

Trīsdesmit divi vērsēni pret vienu toreadoru. Šie gatavi vicināt sarkano lupatu tieši manā degunpriekšā.

Toro!

Laima, turi degunu gaisā, zodu pacel, zodu augstāk, es sevi stiprināju. Rīkojies! Kur tavi ieroči? Pātaga ir? Jā. Rauj laukā! Piegāju pie izčekotā klases atamana Napoleončika: “Izdaliet, lūdzu!” Dzirdējāt kāds vietniekvārds? Bet šim acis uz kātiņiem. Tika nosaukts uz Jūs. Piecu minūšu īsais Pamodināšanas kontroldarbiņš. Pirmā grupa, otrā grupa. Sadalu nometnēs. Uzņemu laiku. Starts!

Man ciskiņas dreb, bet rādu vēlīgu seju, bet kontroldarba jautājumiņi, oho-ho – ne-pa-jokam. Drīkst izmantot papildliteratūru.

Mani uzdevumi tikpat smagi – sašķelt klases vienojošo koalīciju pret mani, iznīcināt, atņemt ieročus barvežiem, atrast savējos no grupu stiprajiem. Paveicu. Ziniet kā tas bija iespējams? Hā! Biju čakli mācījusies vēsturi. Mana lieliskā skolotāja Aina Birne Ogres vidusskolā stundās par pasaules un arī par PSRS vēsturi bija pastāstījusi galvenās sabiedrības pieļautās kļūdas, bija esencveidīgi atklājusi sabiedrības struktūru, darbošanās mehānismus no primātu laikiem līdz atomlaikmetam. Nekas sabiedrības mehānismā nebija mainījies. Un arī nemainīsies.

Savaldīt septītklasniekus tāpat kā apspiest dekabristus? Bet lūdzu!

Taču mans virsuzdevums bija pūli pārvērst par vienojošu spēku. Mocītāji to nevar, kanibāli viņus apēd. Par svētajiem kļūst tikai mācītāji un misionāri.

Tikai vēlāk es uzzināju, ka esmu rīkojusies kā klasiskajā anekdotē, zināt tak? Jaunu skolotāju direktors iesūta mācīt ģeogrāfiju pie tādiem sestklasniekiem, kuri nav valdāmi, nemācās, trokšņo. Kad stunda beigusies, jaunais skolotājs ienāk skolotāju istabā, visi kolēģi jautā kā tas bija iespējams? Vienkārši. Pavaicāju – vai ir iespējams uzvilkt prezervatīvu uz globusa? Viņi man prasīja – a kas ir globuss? Nu un tad es viņiem sāku stāstīt, kas ir globuss, zeme, kā tā veidota, no kurienes mēs nākam, un kas ir dzīves mērķis…

Ar saviem septītklasniekiem es, devītklasniece, biju rīkojusies līdzīgi. Parādījusi viņu nezināšanu, paķērusi uz zoba, lai kopā nonāktu pie jaunām atziņām. Visi bijām apmierināti – Bez sk. Birnes piekrišanas biju ierakstījusi dienasgrāmatā daudziem pateicības vārdus. Lai vecāki zina, ka viņu superpuika/gudriniece aktīvi ņēma dalību grupas darbā. Kamēr vien mācījos Ogres vidusskolā, vēlāk čaļi miedza ar aci, meitenes mani turpināja sveicināt kā draudzeni.

Reiz pirms nāves mana draudzene, Petra Donava ideju piekritēja, kurai bija pāri par astoņdesmit gadiem, man teica: “Laimīte, kad es nomiršu, es vēlos Dievam lūgt, lai Viņš man nākamajā dzīvē dod trīs labas lietas – labus vecākus, labu vīru un labus skolotājus. Pārējo es visu sasniegšu pati.”

Uzdrošinos teikt, ka viņas teiciens man piepildījies jau šajā dzīvē. Man ir labi skolotāji! Vienmēr es tādus esmu sastapusi.

Redzēju, cik bezspēcīgs ir skolotājs, kad tas nespēj savaldīt klasi, kā izmisīgi sauc: “Mīļie bērni, lūdzu klusumu…”, bet klases puikām to tik vien vajag kā pieredzēt sava pārsvara uzvaru. Viņi paņēma skolotāju uz grauda, testēja, cik tālu drīkst atļauties būt neganti.

Skolotāja apvainojās kā tipiska vecmeita, ko rāda filmās, apsauca viņus par iznireļiem. Viņai nevajadzēja strādāt par latviešu valodas skolotāju. Tagad to saprotu. Labāk būtu strādājusi kādā bibliotēkā, kur nāk ieinteresēta publika, nevis bērni jutīgajā puberitātes vecumā. Tad pakļaujas tikai autoritātei, visiem tas zināms. Pati nespēja sevi novērtēt, bet pārmeta citiem neaudzinātību. Pati nebija personība, tagad nākas to atzīt.

Toreiz man latviešu valoda un literatūra neinteresēja nemaz. Nesapratu kā veidots teikums, nepratu analizēt ne vārdus, ne teikumus. Man bija nospļauties, kas tas tāds zvērs apstāklis un ko tas apzīmētājs dara? Kas ir konjugācija – a bess jū zyna! Visu varēja nošpikot. Zināt kā to vispareizāk darīt? Ahā! Es to labi protu, paldies toreizējai latv. val. liter. sk. Toties pieredzēju kā tā pati skolotāja vēlāk atriebās eksāmenā – smīnēdama lika žēlastības trijniekus, pirms tam izdrebinādama grēciniekus nežēlīgāk par sv.Pēteri pie Paradīzes vārtiem.

Zinu kā tas ir, kad potenciālo mežoņu bars jāpārvērš par līdzbiedriem ar kuriem esi gatavs mirt un uzvarēt. Viņa ienāca mūsu, nevaldāmāko septītklasnieku, stundā kā aizvietotāja uz stundu un tūlīt pat ar neredzamiem grožiem mūs savaldīja. Sāka ar Māra čaklā dzejas rindām: “Uz zemeslodes, zem saules, mūs div’ar pus miljardu, tajos latviešu – pusotra miljona tikai…” Tajā mirklī mēs visi kļuvām diži.

Sākot ar mani – iedomīgu censoni, kas nicīgi noraugās uz meitenēm, kas slepus krāsojas un jau bučojas ar puikām, līdz negantākajam čalim, kurš, mazā auguma dēļ visus centās tiranizēt, kompensējot savu kompleksu. Mēs visi kļuvām par tiem, kādi mēs kļūsim nākotnē. Skolotāja Inese Olga Lemhena tajā brīdī redzēja, kas mēs būsim – lieli, diži, skaisti, gudri, ar stipru mugurkaulu. Latvieši! Tā ieguvu Skolotāju uz mūžu.

Zinu kā tas ir, kad skolotāja apžēlojas, redzot to, kas tevī ir, nevis sodot par to, kā skolēnā nav. Nu nesapratu es matemātiku, nesapratu! Tumša bilde… Drudžaini risināju vienādojumus, jau pirmajā darbībā kļūdoties. Bet centos, ļoti centos. Sk.Biruta Poikāne Ogres vidusskolā to augstsirdīgi novērtēja, neielika žēlastības trijnieku, kas manu labinieces atestātu sabojātu.

Zinu kā tas ir, ka skolotājs dod iespēju labot kļūdas. Jau mācoties Lietišķās mākslas vidusskolā, latviešu valodas sk.Avotiņa priecājās par manu karstmi literatūras stundās, bet… bija pārsteigta, ka no latviešu valodas gramatikas nesaprotu ne bū ne bē. Laimīte, viņa teica – ja gribi studēt, tev to vajadzēs zināt kaut vai uz iestājeksāmeniem. Viņa man kreditēja augstāku atzīmi diplomā. Trijās dienās pirms iestājeksāmeniem Universitātē caurņēmu visu latviešu valodas gramatikas kursu. Nošpikošanu atmetu, pašai bija jāiemācās.

Bez ironijas pirms skolotāju vārdiem tāpat kā pirms svēto vai ārstu vārda vienmēr lieku pagodinošo titula saīsinājumu. Tas viņiem būs uz visu mūžu. Sk…

Redzēt to, kas skolēns būs. Palīdzēt atplaucēt briestošos personības pumpurus. Likt saprast, cik lieli ir spārni. Parādīt, cik pasaule liela. Tā ir skolotāja augstā misija. Jā, misija. Zinājāt, ka skolotājiem, ārstiem un dārzniekiem nav jāpaskaidro kāpēc viņi dara savu darbu? Tāpēc, ka viņi veic dievišķu darbu – dara dievišķu darbu – audzina to, ko radījis Augstākais.

 

,