Vārda dienas: Valts, Rinalds, Rinalda , Rainis, Rainita, Rainolds, Rina, Rīna, Rinaldo, Rinalts, Vaits, Valta, Valtis

Raksts

Pastāvīgi zvani, ziņas, pārbaudes, prasības, pratināšana un jautājumi – tā ir tā pati “durvju aizslēgšana”

Pieņemsim, tu esi atnācis pie manis ciemos.
Un viss būs lieliski: mēs dzersim aromātisku tēju, ēdīsim konfektes, marmelādi. Un runāsim par augstām matērijām un dzīvi. Tu atslābsi un ērti atlaidīsies krēslā, tev būs mierīgi un labi. Silti un omulīgi. Un pēc tam es pieiešu pie drurvīm un tās aizslēgšu un pateikšu, ka vēl stundu es tās neslēgšu vaļā. Un turpināšu sarunu.
Precīzāk, pacentīšos to turpināt. Tāpēc, ka vēlēšanās sarunāties tev būs zudusi, izkususi kā cukurs tējā. Tu jutīsi spriedzi. Var jau būt, ka tu vēl vismaz stundu netaisījies nekur doties. Iespējams, tu vispār nedomāji par to, ka kaut kur jāiet, kaut kā biji aizmirsis par to. Tev vienkārši ar mani bija labi un interesanti. Un mierīgi. Bet pārstāja būt labi tajā brīdī, kad es aizslēdzu durvis un paziņoju, ka vēl stundu es tas neatslēgšu.
Bet nekas taču nenotika! Tu mani zini, istabā nav nekā bīstama, ir pietiekami daudz tējas, pilna kārba konfekšu un arī uz labierīcībām tev nevajag. Nē. Tagad vajag. Radās tāda vajadzība. Pagaidām neliela. Toties ļoti stipra vēlme atslēgt durvis. Un arī sarunāties ar mani tev vairs negribās. Un es tev pārstāju patikt. Tāpēc, ka atņēmu tev brīvību, lai arī samērā maigā formā. Un tikai uz stundu. Ļoti labos apstākļos…

Lūk, tā arī notiek attiecībās, kad viens sāk ieslēgt otru istabā, – tēlaini izsakoties. Pārlieku kontrolēt, kaut ko aizliegt, sākumā pieprasīt pavisam nedaudz, pārbaudīt, spiest. Momentā simpātijas sāk izgaist. Un gribās atņemt atslēgu, atslēgt durvis un aiziet. Vai vienkarši atslēgt. Kaut kā mierīgāk, kad durvis nav aizslēgtas.
Te nu arī ir daudzu cilvēku lielākā kļūda. Viņi nesaprot, kāpēc no viņiem bēg, kāpēc sabrūk attiecības, kāpec cilvēks aiziet un vairs nekad neatgriežas? Bija taču tik labi! Ne pārāk labi. Tas attiecas gan uz mīlestību, gan draudzību, visu, kas balstās uz izvēles brīvību, mūsu personīgo vēlmi un vilkmi. Neviens nevar brīvi sarunāties aizslēgtā istabā, visi gaidīs, kad paies stunda. Vai arī pacentīsies aiziet ātrāk. Dažkārt – uzreiz, kā tikko mēs cenšamies aizslēgt durvis.
Tas ir normāls brīvības instinkts, kas raksturīgs ikvienai dzīvai būtnei. Cenšanās noķert un noturēt, momentā izsauc nemieru un vēlmi atbrīvoties. Pastāvīgi zvani, ziņas, pārbaudes, prasības, pratināšana un jautājumi – tā ir tā pati “durvju aizslēgšana”. Un labāk uzreiz apstāties. Paiet malā no durvīm. Nestāvēt priekšā izejai, lai tā ir brīva. Tad arī vēlme to izmantot neradīsies….

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons