Vārda dienas: Zanda, Lāsma, Zandis , Lāse, Lasma, Lāsmiņa

Raksts

Vecās lapsas pamācības jaunajiem lapsulēniem (1. pamācība)

Turi asti gaisā.

Pašapziņa. Tā ir pati svarīgākā.
Vērtēt sevi augstu, ja arī kaut kas neizdodas, pat ja skolēni tevi ignorē, taisa jezgu, strīdas, ņemas pa telefoniem. Tā ir viņu darīšana. Tava – vadīt stundu. Šai apziņai jāpaliek, pat ja viss cits ir sagājis galīgā grīstē. Tad visu vēl var labot.

Sliktais piemērs.

Sāku darbu jaunā skolā. Protams, ir neliela nedrošība, jo nepazīstu ne kolēģus, ne skolēnus, nezinu iekšējos nerakstītos likumus. Bet tas jau netraucē. Ir cits – patiesi baiss traucēklis.

Taisni smieklīgi, bet man ir ļoti bail no augstuma. Un šai skolā ir kāpnes, kas nav īsti piemērotas skolai, jo ēka ir pielāgota. Tās iet gar plašiem vaļējiem vestibiliem, starp betona pakāpieniem ir platas spraugas, otrā pusē – plati logi visā augstumā. Visu dienu mani stindzina doma, ka tūliņ būs atkal pa tām jākāpj. Nevaru taču likties četrrāpus.

Bērni, protams, jūt manas bailes un gluži loģiski attiecina šīs negatīvās izjūtas uz sevi.

Rezultāts – trādirīdis stundās pusgada garumā, nežēlīga ikdienas cīņa par disciplīnu, kas mācību procesam vis par labu nenāk. Tad pamazām pierodu, bailes izzūd, sadarbojos ar sociālo pedagogu un audzinātājiem, stāvoklis lēnām uzlabojas.

Acīmredzot vajadzēja situāciju pašā sākumā skolēniem kādā izdevīgā brīdī izstāstīt un par sevi pasmieties.

 

Māksliniece: Valentīna Gašpuite

Labais piemērs.

Ar divām arodskolas grupām kaut kā vēl tieku galā, bet ar vienu ir pavisam slikti. Viņi mani tik tikko ievēro, stundās mūžīgs troksnis. Grāmatu nav, burtnīcas netiek lietotas, pat ne tikai paņemtas līdz. Nedroši pamēģinu šādas un tādas augstskolā reiz iekaltas metodes – nekas nesanāk. Bail nav, jo ierastā pieklājība mani sargā, bet es taču neko nevaru iemācīt! Reizēm nesaprotu, kāpēc viņi joprojām vēl kaut cik turas solos. Vienīgais, kas mazliet iedarbojas, ir saukšana priekšā atbildēt – tad viņi pa vienam nez kāpēc nāk un mēģina kaut ko lasīt vai tulkot.

Kādu dienu jau pirms stundas visi par kaut ko sastrīdējušies un iesākto turpina arī kabinetā. Telpā īsts elles troksnis, puiši lamājas, labi vēl, ka ir puslīdz solos un nekaujas. Klusēdama stāvu priekšā – mani jau tikpat nedzirdētu. Piepeši atsprāgst vaļā durvis un iekšā iebrāžas direktora vietnieks, liels, plecīgs tēvainis ar skaļu, dobju balsi. Minūtes piecas viņš auro, nežēlodams ne pūļu, ne rīkles. Puiši stāv kā stīgas, rokas gar bikšu vīlēm nostiepuši. Pateicis visu, kas sakāms, priekšnieks aiziet, man ne acu neuzmetis. Puiši bailīgi apsēžas, tad viens saņemas un atļaujas par tikko izgājušo pedagogu kaut ko nicīgu pateikt. Bet nu man ir dūša pilna un dusmas līdz mākoņiem. Tagad auroju es. Izbļauju visu, kas sakrājies pa pusotru mēnesi veltīgas stīvēšanās, un lamājos ne sliktāk par priekšnieku, tikai pieklājīgākiem vārdiem.

Kad dusmas sāk izsīkt, atjaunojas domāšanas spējas un saprotu, ka puiši pirmo reizi mani ne tikai dzird, bet arī klausās. Mute turpina bārstīt niknas frāzes, bet galva sāk izmisīgi gudrot:

man tūliņ, tūliņ jāpasaka kaut kas sevišķi svarīgs, kamēr viņi vēl klausās, jāpasaka kaut kas tāds, kas pārmetīs tiltu starp mums un ļaus uzsākt kaut jel kādu dialogu.

Beidzot es dusmīgi izgrūžu vārdus:

– Un kas jūs vispār esat par cilvēkiem, jūs nekas neinteresē, jums pat neko pastāstīt nevar, – un uz mirkli apstājos it kā lai atvilktu elpu, bet patiesībā ar cerību, ka kāds ko pateiks pretī.

Un tiešām, viens no vadoņiem ierunājas:

– Bet jūs jau neko nestāstat!

Nu klūpu šim cekulā:

– Ak tā!? Bet kā tad var stāstīt tādā troksnī!

Tūliņ būšot klusums, lai tik stāstot. Tiešām, pāris dunkas savā starpā ātri nomierina tos, kas jau sākuši dīdīties.

Stunda var turpināties, kā jau bija solīts, ar skolotāja stāstījumu. Kontakts atrasts, sadarbība iespējama un arī tika realizēta, cik nu tajos konkrētajos apstākļos bija iespējams. Ātri vienojamies, ka turpmāk divdesmit minūtes visi čakli strādāsim, kas stundā vajadzīgs, bet atlikušajās es kaut ko stāstīšu. Norunu godīgi pildām.

Nezinu, vai izdodas iemācīt kaut ko no latviešu valodas, bet stāsti un sarunas viņiem noteikti nāk par labu, nemaz nerunājot par to, ka īsumā iepazīstinu puišus ar krietnu daļu no latviešu klasikas.

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons