Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte , Mudra, Mudris, Rana, Ranāte, Raneta, Ranita, Ranta, Rena, Rēna, Renata, Renāta, Renate, Reneta, Renija, Renijs, Renita, Renta, Rineta, Rinete

Raksts

Nedrīkst akcentēties uz cilvēka kļūmēm, kurš ļoti ir centies izdarīt kaut ko labu – laikam tā arī ir

No rīta es sadusmojos uz dēlu.

Viņš nejauši paņēma manu caurlaidi – sajauca – un pamanījās to pazaudēt. Nekā krimināla – taču tās atjaunošana ir problemātiska. No rīta nolasīju viņam lekciju par neuzmanību.

Kamēr rāju dēlu, meita jau posās uz dārziņu.

“Taisies ātrāk!” – es skubinu dēlu un norādu uz to, ka māsa jau stāv priekštelpā un svīst, kamēr viņš vēl apakšbiksēs. Puikam iestājās panika, steidzās, meta visas mantas somā un attapās, ka atslēgas pazudušas. Atkal saņēma vārdisku pliķi par bezatbildību.

Es burkšķu. Rezultātā, dēlu nesagaidījušas, mēs abas ar meitu aizejam, un manī burbuļo aizkaitinājums, un es aizmirsu viņam pateikt, ka mīlu viņu, bet man tas ir ļoti svarīgi.

Es esmu fatāliste un šis “katru reizi atvadies tā, it kā tas būtu uz mūžu” – ir par mani.

Rezultātā, mēs ejam uz dārziņu, bet es sajūtos tik neomulīgi, tāpēc pagriežos un nolemju sagaidīt dēlu, kuram pēc maniem aprēķiniem no mājas jāiziet pēc piecām minūtēm, un noķert viņu savos apskāvienos, salīgt mieru un atgādināt: ka pat tad, kad es ļoti dusmojos uz tevi, es tevi mīlu tikpat stipri kā vienmēr.

Un, lūk, mēs ar Katju tusējam pie kāpņu telpas 5, 10, 15 minūtes. Mēs jau esam nokavējušas brokastis dārziņā, jā, un dēls jau ir nokavējis pirmo stundu skolā.

Es atkal esmu uzvilkusies un, kad beidzot dēls iznāk pa durvīm, tā vietā lai pateiktu “mīlu” es šņācu: “Kur tik ilgi? Kā var 15 minūtes vilkt bikses???”
Bububububuu.

Un te pēkšņi dēls saka:

– Mammu, atceries, reiz mēs atgriezāmies no atvaļinājuma, kur atpūtāmies trijatā – es, tu un Katja. Bet tētis strādāja un palika mājās. Uz mūsu atbraukšanu viņš bija iztīrījis māju, pagatavojis garšīgas vakariņas, bet nebija paspējis nomazgāt traukus. Un tad mēs ienācām dzīvoklī – un es uzreiz ieraudzīju netīro trauku kaudzi un nokaunināju tēti, sakot, ehh, tēti, tēti, kā tā var!…
Bet jūs abas man nolasījāt lekciju par to, cik svarīgi ir ievērot arī labo, pat tad, ja tas ir pārī ar slikto. Un, ka nedrīkst akcentēties uz cilvēka kļūmēm, kurš ļoti ir centies izdarīt kaut ko labu.

Lūk, arī šorīt – tāpat, kā es toreiz. Vai tu neko labu nepamanīji?

Un es skatos uz viņu, uz šo brīnišķīgo un mīļo cālēnu un pēkšņi saprotu, cik ļoti viņam ir taisnība!

Cik brīnišķīga dēla mācību stunda mammai!

– Es pastiepu viņam pretī rokas un cieši apskāvu.

Bezgala savu mīļoto dēlu, kurš būtībā ir neticami bezproblēmu bērns, vesels, humora pilns, zinātkārs, patstāvīgs, gudrs, labi mācās, vakar līdz pusnaktij risināja olimpiādes uzdevumus, un, vispār… Kā es varēju to neievērot?

– Piedod man, dēliņ. Es tevi ļoti mīlu.

– Es tevi vēl vairāk…

– Nē, es…

– Nē, es…

Nu, jā, nokavējām, protams.

Bet brokastīs sacepums.
Toties atjaunojām mīlestības līdzsvaru un sapratni ģimenē. Bet tas taču ir daudz svarīgāk par sacepumu.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons