Vārda dienas: Ņina, Ninona, Antoņina, Oksana , Aksana, Antonina, Antonīna, Nina, Nīna, Ninele, Ninella, Nineta, Niseta, Niveta, Ņina, Oksāna

Raksts

Un nolēma rīkoties – no rīta, kamēr kaimiņš gulēja, viņa nolika viņa balkona pusē siltus pašceptus pīradziņus

sarkanas rozes

Svetlana Slavovna un Valērijs Vasiļičs bija kaimiņi kādā parastā noplukušā “hruščovkā”. Ne gluži kaimiņi, jo dzīvoja dažādās sekcijās, taču viņu balkoni bija blakus, atdalīti vien ar plānu finiera starpsienu un tas pilnībā atļāva viņiem saukties par kaimiņiem.

Ar to arī visa kaimiņu būšana beidzās. Galu galā, kas var būt kopīgs četrdesmit piecus gadus vecai šķirtenei, kura, kā nu prot, viena audzina savu dēlu, un piecdesmitgadīgam pensionētam pulkvedim, kurš krustu šķērsu izbraukājis valsti, apglabājis savu sievu un klusiņām izdzīvo netīri rudā nesakoptā daudzdzīvokļu mājā.

Nekā kopīga. Tikai viena uz diviem finiera starpsiena un vārds “izdzīvo”, tāpēc, ka valstī ar nosaukumu PSRS tas, kas bija pēc četrdesmit, skaitījās nopietns vecums.

Lūk arī izdzīvoja. Viņa rāvās melnās miesās starp darbu, dēlu un zemespleķi ar dārza būdu un  bezgalīgām sakņu dobēm. Bet viņš parkā ar večiem spēlēja domino. Dažkārt viņi pagalmā satikās, pieklājīgi sasveicinājās un viss. Bet visbiežāk tomēr lamājās, izliecoties garām finiera starpsienai – tad mūzika par skaļu, tad veļa ne tā izkarināta, tad atkal puvušu kartupeļu smaka no kaimiņa balkona dzīvot traucē.

Reiz abi salamājās nopietni. Līdz pat naidam un nolādējumiem. Līdz dusmās zvērojošām acīm un pārgrieztām sejām. Dēļ sīkumiem, kuriem nebūtu bijis jāpievērš uzmanība. Bet kurš tad atzīs savu kļūdu tādā svarīgā lietā, kā skandāls ar kaimiņiem?

Un no tā brīža tā arī dzīvoja – naidā skatoties uz finiera gabalu starp balkoniem.
Bet finierim vienalga. Tas ne to vien bija redzējis. Klusē pat plecus neparausta, jo plecu ta nav.

Bet no abām pusēm virmo kaislības.
Slavovnai dēlu iesēdināja cietumā par kautiņu dzērumā – Vasiļičs nosodoši šūpo galvu, teic, vajadzēja puiku labāk audzināt. Izlaidusi galīgi!

Vasiļičam meita apprecējās ar gaisagrābsli, aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Un lai kā viņs pūlējās uzspiest ar savu autoritāti, neizdevās pierunāt meitu nedarīt muļķības. Viņa pateica “Mīlu”, un prom bija.

Un te nu Slavovna klusiņām priecājas. Nav jau, protams, labi priecāties par otra bēdu, bet kaut kur dziļi dvēselē…
Vienu vārdu sakot, tā viņi dzīvoja līdz vēlam rudenim…

Bet tālāk “hruščovkā” iestājas klusums. Veči vairs negāja parkā spēlet domino, līņāja auksts rudens lietus. Slavovnai arī vairs nebija kur skriet – dārzs “iekonservēts” līdz pavasarim, tikšanās ar dēlu – tikai stingri pēc grafika. Un kaimiņi arvien biežāk sāka iziet uz balkona.

Ja tā būtu pasaka, tad tieši šajā brīdī garām balkonam aizlidotu amors un izšautu savu bultu abiem tieši sirdī, nojauktu starpsienu un kopā dzīvotu ilgi un laimīgi. Bet dzīvē amoriem ir citi plāni, tāpēc labāk, ne.

Viņi vienkārši stāvēja uz balkoniem, nodalītiem ar finiera starpsienu. Divi pieauguši, noguruši cilvēki.

— Droši vien viņai grūti bez vīrieša, – domāja Vasiļičs, skatoties kā kaimiņiene cenšas iesist sienā naglu lai novilktu veļas striķi.

— Pavisam vājš vecais kraķis palicis. Laikam tikai konservus vien ēd. Ak, šie vīrieši, – domāja Slavovna.

Un reiz viņa nolēma rīkoties – no rīta, kamēr kaimiņš gulēja, viņa pasniedzās gar starpsienu un nolika viņa balkona pusē siltus pašceptus pīradziņus un pašas lasītu tēju: nedaudz piparmētras, nedaudz liepziedu, ziniet, kā sievietes prot burties. Visu to klusējot izdarīja un aizgāja uz darbu.

Vakarā viņas balkona pusē stāvēja tīri izmazgāta krūzīte un maigi sārta roze.
Slavovna ar rozi rokās skraidīja pa dzīvokli līdz pat pusnaktij, viņai tik sen neviens nebija dāvinājis ziedus, ka bija jau aizmirsusi šo kņudinošo laimes sajūtu. Viņai pat vāzes nebija tāpēc ielika rozi glāzē un sāka gatavot kaut ko nereāli garšīgu – arī tā sievietes prot burt.

Pēc nedēļas viņa nopirka kristāla vāzi. Septiņām brīnumskaistām rozēm cits trauks nederēja.
Ja domājat, ka pēc tam viņi salīga mieru un sāka dzīvot kopā vienā saimniecībā, atgādinu, mēs neesam pasakā.

Klusējošais kaut kas, nedaudz himērisks, saistīts tikai ar brokastīm un sārtām rozēm, turpinājās diezgan ilgi, apmēram pusgadu.
Nebija joka lieta, valstī ar nosaukumu PSRS dienas laikā atrast sārtu rozi vai produktus, lai pagatavotu iecerētās brokastis. Taču katru rītu tas materializējās burvestībā uz kaimiņa balkona.

Bet pēc tam atgriezās pieaugušie bērni. Kaut kā pēkšņi un vienlaicīgi. Sodu izcietušais dēls un neveiksmīgi precējusies meita. Iekāpa ar savām – vairs ne bērna kājelēm svešā brīnumā, izbradāja to, sarīkoja skandālu par to, ka viņiem promesot vecāki centušies viņus izrakstīt no likumīgi pienākošajiem kvadrātmetriem.

“Cilvēki kā cilvēki. Tikai dzīvokļa jautājums tos sabojāja”, – tā būtu teicis Bulgakova varonis, taču, pirmkārt viņš nebija uz šī balkona, bet otrkārt – cilvēki – ne kā cilvēki, viņi mēdz būt dažādi. Šie bija šādi un tāpēc ne tikai pa balkonu, bet pa visu kvartālu izkladzināja visu, kas nepatika, un kam nebija absolūti nekāda sakara ar esošo balkonrealitāti, ne arī pēdējā pusgada trauslo brīnumu.

Brīnums atkāpās un aizbēga. Vāze bez brīnuma šķita vien stikla gabals ar diviem vīstošiem ziediem, bet divi tēmas varoņi atkal bija vien divi novecojuši noguruši cilvēki, kuri centās izdzīvot.

– Dzinn, – un pret grīdu atsitās krūzīte ar uzlieto tēju, kas izšķīda pa abiem balkoniem, un vienā no tiem uz grīdas pakrita Vasiļičs.

Droši vien tajā pat mirklī Slavovnai pieauga spārni. Kā gan viņa savādāk būtu paspējusi noskriet no trešā stāva un uzskriet trešajā, atspert durvis, pagrūst malā jauno saimnieci, un pirmo reizi dzīvē ienākt kaimiņu dzīvoklī? Ielauzties, pareizāk sakot.

– Nemēģini aizmigt, dzirdi?, – viņa kliedza.
– Redz, ko izdomājis, nomirt sataisījies, vecais āpsis! – viņa turēja viņa galvu un bēra vārdus kā pupas, kamēr atbrauca ātrā palīdzība.

Bet pēc tam bija brokastis. Kā arī agrāk. Sākumā pie reanimācijas. “Kundze! Jūs esat jukusi? Viņam infarkts, bet jūs ar saviem pīrādziņiem! Nekavējoties aizvāciet!”, pēc tam slimnīcas palātā.

Un rozes! Kur tad bez tām! Vesels pušķis viņai. Izrakstīšanās dienā. Un solījums nemirt, kamēr nebūs  uzdāvinātas miljons rožu. Sārtas…

No slimnīcas viņi izgāja divatā, saķērušies rokās. Medmāsas ķiķināja, vecie āpši, spēlē mīlestību. Bet viņiem bija vienalga. Viņu burvju pasaulē vairs nebija ne medmāsu, ne rudās hruščovenes.

Viņi pa taisno devas uz dārza būdu. Tajā laikā tas bija maziņš šķūnītis ar vienu istabiņu un pilošu jumtu.

Pēc trim gadiem tur stāveja māja. Un kuploja dārzs. Un auga rozes. Visas iespējamās šķirnes. Un, vēl. Slavona piedzemdēja puisīti. Jā, 48 gados.

– Nenormālā, — čukstēja kaimiņienes no vecās mājas, kad atbrauca ciemos – atceries savu vecumu, tev laiks mazbērnus auklēt!
Viņa sakaunējās un atbildēja, ka ir vēl gana jauna, jo tikai pirms trim gadiem sāka dzīvot.

Tā arī vēl joprojām dzīvo mūsu vasarnīcas kaimiņi. Abiem jau pāri astoņdesmit. Vēl joprojām audzē rozes. Un mazbērnus – jaunākā dēla – datorģēnija bērnus auklē. Tāpec, ka jēdziens “es dzīvoju” nav izmērāms gados.

Oksana Kononova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons