Pozitīva skola veido pozitīvu valsti

Par izcilību savu dabisko talantu jomās

Mūsu dzīve reizēm var atgādināt sacensību. Tu it kā jūti spiedienu būt labākais kādā noteiktā jomā, tāpēc nemitīgi salīdzini sevi ar citiem. Bet vai tas tiešām ir tik nepieciešams? Vai tas ir neizbēgami? Vai tas tev dos labāko, ko vari gūt?  Var gadīties tieši pretēji: jo lielākā steigā un svarīgumā runāsi par to, kurš pirmais un kurš labāks, jo biežāk būsi ar sevi neapmierināts. Tad arī palaidīsi garām mirkli, kad beidzot vari pamanīt pašu galveno – to, kas dots no Dabas. Tas nav rakstīts uz plakāta un izkārts acu priekšā, nē, tas ir ilgi un cītīgi jāmeklē. Protams, ka tas nav nemaz tik vienkārši – tu taču pasaulē nedzīvo viens pats. Kad tavas intereses nemitīgi mainās, tu kļūsti bailīgs, jo nezini, ko par to teiks skolotājs, biedri un vecāki. Uzklausi viņus, bet lem pats. Esi drošs: mācības ir Dabas izpausme, un tā nemitīgi mainās. Tā tam jābūt. Kā gan citādi var izpausties tās nepastāvīgais raksturs, bez kura nebūtu progresa?

Un nav ko bīties, ja skats pēkšņi vēršas pavisam citā virzienā. Tu taču pašlaik meklē pats sevi. Kad tad izmēģināsi visu jauno, ja ne pusaudža gados un jaunībā? Gaidīsi pensiju? Protams, arī tad nav par vēlu iepazīt sevi un pasauli no citas puses, taču labāk sākt to darīt tagad, kamēr vēl galveno ceļu neesi izvēlējies.

Taču tiem, kas par tevi gādā un rūpējas, šādas pārmaiņas uztvert nav tik viegli. Vecāki cilvēki bieži ir aizmirsuši paši savu jaunības nepastāvību un nedrošību, viņi grib, lai tu uzreiz bez pūlēm, ātri un pareizi iebrauc īstajās sliedēs. Pat tik derīgu un labu lietu, piemēram, kā tavu lasīšanas interesi skolotāji un/vai vecāki daudz vairāk un labprātāk atbalstīs tad, ja būs pārliecināti, ka tu to pēkšņi nenomaini ar ko citu, kaut vai zīmēšanu. Tomēr lai tas tevi nebaida! Tieši otrādi – nekautrējies lūgt atbalstīt jebkuru tavu pēkšņās intereses uzplaiksnījumu, jo tikai tā vari pamanīt Dabas dāvanas jeb tā saucamos Dabas dotos talantus. Ir jau labi attīstīt cenšanās prieku, prasmi tikt galā, piemēram, ar matemātiku. Taču daudz būtiskāk ir koncentrēties uz jomām, kuras sniedz personisku gandarījumu, piemēram, kādu no mākslām (tāpēc gan pirmās nav jāpamet pavisam novārtā). Vai arī otrādi – ja tev labi padodas matemātika, nenoniecini iespēju pamēģināt zīmēt, dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Un var arī gadīties, ka tev piepeši rodas vēlme pamēģināt kaut ko būvēt vai meistarot. Baidies, ka nesasniegsi īpaši augstu līmeni? Nu, un tad? Toties zināsi, kas tas ir un noteikti būsi kaut ko iemācījies.

Ja tu gūsti izcilību, piemēram, valodās, tavas personības attīstībai nāktu tikai par labu, ja vairāk uzmanības veltīsi tieši tām, nevis citam priekšmetam. Vienkārši koncentrējies uz to, kas padodas. Dabas dots matemātiķis nekļūs par ģeniālu, ja daļu resursu būs spiests tērēt, piemēram, gramatikai. Ja tu koncentrējies uz to, uz ko ir iedzimtas dotības, tad tu darbojies Dabas saskaņas ietvaros. Kur ir Dabas saskaņa, tur būsi brīvs no piespiedu cīņas. Gan jau pats būsi ievērojis, cik grūti ir mācīties tos priekšmetus, kas nu nekādi nepadodas. Te gan jāņem vērā tie, kuri tiešām nepadodas, nevis tie, kur neko nesaproti tikai tāpēc, ka agrāk neesi pievērsis nekādu uzmanību. Lai talantu atklātu, arī ir jāpieliek zināmas pūles.

Mācīties vispārināti var tikai vispārējā izglītības sistēmā, kur viss no sākuma līdz galam ir vispārējs, tātad nekā īpaša, kur viss ir vispārināts atbilstoši ārēji izdomātiem, noteiktiem vispārīgiem kritērijiem, kas noder tikai vispārīgiem cilvēkiem. Bet vai tad tu esi vispārīgs? Tu taču gribi būt ar kaut ko īpašs, tāpat kā visi citi ir īpaši! Ja nu tik tiešām esi saposies kļūt vispārīgs, labākajā gadījumā tiksi līdz vidusmēra līmenim, bet šādu skolēnu un pieaugušo mūsu sabiedrībā jau nu ir atliku likām. Un, ja padomā mazliet plašāk par savām interesēm vien, vispārējs viduvējības līmenis valstij rada zaudējumus.

Par obligāto motivēšanas sistēmu

Ko lielākā daļa skolēnu dara, kad gūst izcilas sekmes kādā priekšmetā? Tā vietā, lai veicinātu dabas dotumus, viņi cenšas sevi padarīt vēl labāku, proti, ķeras pie zemāko atzīmju labošanas. Tātad pievēršas savai sliktajai pusei, savām vājībām. Bet vai to tiešām vajag? Nepārproti, mēs neaicinām tevi pilnīgi pamest novārtā kādus mācību priekšmetus vai jomas. Vienkārši izdari to, kas tiešām nepieciešams, bet beidz sasprindzināti domāt, ka tajā vai citā priekšmetā tev veicas sliktāk nekā citos. Tā tu ik dienas sev atgādini par to, kas nepadodas, neveicas un tā pats piesaisti jaunas neveiksmes. Jā, ir pieņemts koncentrēties uz to, kur panākumu vismazāk. Bet vai tas nes gaidītos augļus? Šī negatīvismā balstītā pieeja ir attīstījusies netīšām, tā nav speciāli radīta. Bet tā nu mums ir mācīts, un tu, pozitīvu nolūku vadīts, balsties uz sistēmu, kur racionālāk, nopietnāk un gudrāk skaitās pateikt, ko esi izdarījis nepareizi. To tu dzirdi no vecākiem, skolotājiem. Tā nav viņu vaina, arī viņus tā mācīja. Bet ir citi laiki. Tu vari rīkoties citādi.

Par ko nerunā un nedomā, tas izzūd pats no sevis. Tāpēc palūdz skolotājus, lai tevi izsauktu pie skolas direktora uz pārrunām ne tikai tad, kad esi izdarījis ko sliktu, bet arī tāpēc, lai pārrunātu tavas izcilās sekmes un sasniegumus mācībās. Un tad papūlies, lai tiešām būtu, par ko saņemt uzslavu.

Parasti gan notiek citādi. Skolotāji, labu gribēdami, uzsāk, tā saucamo, obligāto atzinības izteikšanas programmu, kas it kā stiprina skolēnu mācīšanās un uzvedības motivāciju. Pirmajā brīdī šāda pieeja liekas iedarbīga, un daži centīgākie tiek pienācīgi apbērti ar atzinību. Taču pēc kāda laika visi sastopas ar neizbēgamu jautājumu: „Kuri būs nākamie?” Bet, ak vai – tādu vairs nav, jo tiek motivēti tikai tie, kas jau mācās labi. Tāpēc arī nākamajā reizē apbalvojumus saņem tie paši. Un ja nu tevis starp tiem nav, ko tad?

Ar to būtu izskaidrojams, kāpēc atzinību nesaņēmušie sevi mierina, tēlodami sliņķus. Kauns par slinkumu taču liekas mazāks kauns nekā par vājākām spējām. Skolēnu satrauc nevis doma, ka nespēj mācīties vispār, bet ka nevar mācīties labi. Un vēl lielāku mierinājumu viņš gūst, kad secina, ka arī mācībās tāpat kā sportā ir tikai viena pirmā, viena otrā un viena trešā vieta. Tātad ir attaisnojums iztikt bez īpašas piepūles – kāda jēga censties, ja maz cerību uzvarēt?

Ja nu skolotāji tad pamana tevī ko tādu, kas ir atzinības vērts, izjūta tev diemžēl ir kā sporta nodarbības stundā, kad basketbola komandā tevi uzaicina pēdējo tikai tāpēc, ka pietrūkst veiksmīgāku spēlētāju. Nekas labs tas vis nav. Šādās reizēs jūtas neērti gan atzinības saņēmējs, gan skolotājs.

Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Pievēršoties savām stiprajām pusēm, tu padarīsi sevi stiprāku, drosmīgāku, veiksmīgāku un galu galā arī laimīgāku. Tas, protams, nenovēršami ietekmēs tavus biedrus – viņi taču arī gribēs to pašu. Kad sniega bumba nogāzē iekustināta, tā taču veļas tālāk un kļūst arvien lielāka. Viena laba doma var izraisīt veselu lavīnu, un tikai no tevis ir atkarīgs, vai tā nesīs postu vai svētību.

Pozitīva skola veido pozitīvu un bagātu valsti

Pozitīvismu nevar apslēpt; tas ātri izplatās pa visu skolu. Tas ir lipīgs, jo katrā cilvēkā, arī tevī, ir ieprogrammēts nepārvarams tieksmes likums – dzīvot pozitīvu dzīvi, būt apmierinātam un būt laimīgam. Bet ar to vien viss neapstājas. Tava dzīve ietekmē pārējos.

Pietiek ar vienu vai diviem skolēniem, lai uzlādētu visu skolu. Tāpat arī pietiek ar nelielu cilvēku grupiņu, kura nodibina politisku partiju, lai uzlādētu visu sabiedrību. Pietiek visas valsts iedzīvotājiem kaut uz sekundi pievērsties kādai pozitīvai domai, lai tā materializētos valsts mērogā. Un tā viss turpinās. Sūti pie velna visus, kuri mēģina iestāstīt, ka tu esi tikai sīks un nevarīgs cilvēciņš. Pasaules liktenis, gribi to vai ne, ir arī tavās rokās. Lai kurp tu dotos, lai kur un kā tu veiktu savu mācīšanās darbu, pozitīvisms raus līdzi attiecīgu spēku, un tas tavu, tāpat kā jebkura skolēna, skolotāja, jebkura valsts iedzīvotāja dzīvi var pacelt līdz galvu reibinošiem panākumiem. Dabā negatīvisma nav, tātad viss ir iespējams.

Skolas un valsts neatraujamā vienotība

Pozitīva attieksme pret sevi un skolu vistiešākā veidā ietekmē ne tikai mūsdienu izglītības sistēmu, bet arī visas valsts augšupeju. Zinu, tu domā: „Ko nu es, tāda maza skrūvīte, vai tad tiešām es varu ietekmēt kaut ko tik milzīgu?” Jā, vari, tai skaitā arī valsts ekonomiku, jo pozitīva sabiedrība ir atvērta bagātībai, nevis nabadzībai. Pievēršanās tam, kā nav, kā trūkst un nemitīga runāšana par nepilnībām, trūkumiem un kļūdām rada produktivitātes trūkumu, un tas valstij ik gadus rada milzīgus zaudējumus. Negatīvisms ir valsts lejupslīdes pamats, jo koncentrēšanās uz naudas trūkumu, bezdarbu, korupciju un tamlīdzīgi ir nabadzības pamatā. Pavēro vien ar atvērtām acīm, kas notiek tev apkārt, un tu pārliecināsies, ka tas ir tiesa. Un vēl – vai tad tev patīk nevarīgi činkstētāji, kas paši neko nedara?

Par sadegšanu pašu radītajā negatīvismā

Būdami noguruši no pašu radītā negatīvisma, stāstīdami, ka mūsu valstī neko labu sagaidīt nevar, glābdamies no pašu saražotā, daudzi cilvēki jūtas spiesti doties ārējas laimes un labākas dzīves meklējumos, doties uz citām valstīm. Šādi, meklējot lielāku algu, viņi meklē drošību un pārticību ārpus sevis. Tu noteikti zini daudzus tādus piemērus un varbūt pats plāno līdzīgu nākotni sev. Bet te ir viens āķis.

Atceries: lai radītu lielo algu objektus, tas pirmām kārtām prasa pozitīvas (konstruktīvas), produktīvas domāšanas iemaņas, kurā par savu darba devēju, ministriju un valsti pirmām kārtām klājas runāt tikai labu. Lielāka alga ir citu cilvēku, ne mūsu radītais, tāpēc esi pateicīgs ikkatram darba devējam. Meklē nevis algu, bet darbu. Alga ir citu nopelns. Ja nu tomēr, strādājot pie darba devēja, tev tik un tā neizdodas atrast algu, meklē darbu citur, proti, radi naudas avotu pats, piemēram, uzņēmējdarbībā. Taču arī te tev būs nepieciešams paradums pozitīvi domāt. Vai vari iedomāties biznesmeni, kurš dienu sāk ar domu „man nekas nesanāks”? Smieklīgi, vai ne?

Par vēlamo modeli

Ja katrs, tevi ieskaitot, sāks pievērst uzmanību visam, ko klasesbiedri, skolotāji, darba devēji, ministri un deputāti paveic labi, ja visi skaidros, kas patīk viņu rīcībā, drīz vien visi, pozitīvisma iedvesmoti, būs priecīgāki un jutīsies daudz motivētāki gan mācībās, gan savas valsts labklājības radīšanā. Un tas taču jau nu būs pietiekams iemesls, lai arī tu sāktu justies apmierinātāks gan ar sevi, gan klasesbiedriem, skolotājiem, gan ģimenes locekļiem, gan priekšniekiem, gan deputātiem un pat valsti kopumā. Viss ir saslēgts vienā aplī. Cilvēks nav vientuļa sala.

Pēc mirkļa kāds cits šo pozitīvo spēku novadīs tālāk. Ja tu vienas dienas laikā pozitīvi uzlādēsi divus klasesbiedrus, divus draugus vai citus cilvēkus, būs kam to visu nodot tālāk. Kādi citi to nodos nākamajam; nedēļas beigās būs pozitīvi uzlādēta skola, ģimene, ražošanas uzņēmums un valsts.

Atceries Dabas likumu attiecībā uz enerģiju. To nevar ne iznīcināt, ne apslāpēt – to var tikai pārvērst citā izpausmē. Tāpēc, ja tu runāsi sliktu par saviem skolotājiem, klasesbiedriem, skolasbiedriem, kaimiņiem, valdību utt., tad kāds to visu saņems, un atbilstoši uzvedīsies un rīkosies. Patiesībā saņēmēja negatīvā darbība ir tikai likumsakarīga, jo, nosūtot postošās domas citam, mēs katrs atbrīvojamies no visa sliktā, ko par mums domā apkārtējie.

Arī tu taču bieži saņem šādus sūtījumus. Ja tu pasīvi ļausies, drīz vien tavas domas būs pārņemtas ar instinktīvu sevis aizsargāšanu (un līdz ar to arī uzbrukšanu – lai drošāk). Viss turpināsies tik ilgi, kamēr šo melno loku nepārraus konflikts, nesekmība, krīze, nabadzība vai kāda cita nelaime. Vai to tu gribi?

Konstruktīvs risinājums

Pats no sevis nekas nenotiek. Neviens neko uz paplātes klāt nepienesīs. Jārīkojas vien pašam. Lai apgūtu pozitīvāku dzīves modeli, nepieciešams apgūt konstruktīvu domāšanas modeli. Jēdziens „konstruktīvs” ir sinonīms jēdzienam „pozitīvs”, jo orientējas uz vēlamo, to, ko patiešām gribi, kas tev nepieciešams. Izmantojot pozitīvo domāšanas modeli, tavs darbs sakņosies pozitīvismā. Pozitīvai domai seko konstruktīva rīcība. Kā domāsi, tā dzīvosi.

Ja turpināsi runāt sliktu par klasesbiedriem, skolotājiem, ārstiem, policistiem un valdību vai ko citu, tad turpināsi palikt upura vai tirāna lomā. Upuris pievelk tirānu, tirāns – upuri. Līdzīgs pievelk līdzīgu. Vai tu gribi būt upuris un ciest? Vai tirāns un darīt ļaunu citiem, pats gūstot tikai jaunas nepatikšanas?

Konstruktīvā domāšana kā uz dabas likumiem balstīta domāšana

Konstruktīvā pieeja balstās uz Dabas likumiem. Tā ir Dabas zinību teorija, bet prakse ir tā saucamais redzamais pierādījums. Ģimenē, skolā un sabiedrībā gluži kā ikvienā dzīvā organismā notiek divi pretēji procesi: radīšana un sagraušana. Mūsu pastāvēšanu nosaka šo abu spēku dinamiskais līdzsvars. Tiklīdz tas tiek izjaukts, tūlīt pat rodas konflikti, slimības, naudas trūkums, bezdarbs, krīze un tamlīdzīgas nelaimes. Bet nav ļaunuma bez labuma – tās norāda, kurā vietā un kādēļ līdzsvars ir izjaukts.

Cēlonis nav tavā zemajā mācīšanās motivācijā vai slinkumā, tas nav arī politiķu negodīgumā un savtīgumā, bet gan mūsu pašu negatīvismā saražotajā situācijā, kura provocē šos pārkāpumus veikt. Tā, piemēram, ja tev ir bailes, ka visiem kaut kā nepietiks, tad tu domā par savām savtīgajām interesēm. Tavs negatīvisms savukārt piesaista tieši to, no kā esi baidījies, un tev patiešām kaut kā pietrūkst.

Konstruktīvs risinājums

Maini savas domas, runas manieri un līdz ar to arī savu uzvedību. Tad gan citi skolēni, gan skolotāji, gan ģimenes locekļi, gan politiķi būs spiesti reaģēt citādi. Tas nozīmē, ka problemātisko, uz negatīviem stimuliem balstīto domāšanu tu nomainīsi pret konstruktīvo domāšanu. Dabā nav negatīvas pieredzes, dabā viss tiecas uz vienoto, veselo, gaišo un harmonisko. Un tu patiešām esi dabas daļa.

Lai tu pats spētu sakārtot izglītības sistēmu un valsti kopumā (jā, jā, tu, nevis daudz lamātie ministri un deputāti, un…), iemācies ārējā pasaulē raidīt pozitīvas domas un runas, turklāt atceroties, ka jebkurai rīcībai ir jābūt draudzīgai un labvēlīgai pret ikvienu cilvēku. Mēs taču nekad nezinām, kurš no viņiem tavā dzīvē var sniegt lielāko laimi. Esi godbijīgs pret katru sastapto cilvēku.

Ja tu kritizēsi skolotājus, klasesbiedrus, ģimenes locekļus, draugus, ārstus, policistus un politiķus, tas nozīmēs, ka tu no viņiem neko labu vairs negaidi. Tad nu to pašu saņemsi pretī. Ārējie notikumi atspoguļo iekšējos, tāpēc, paužot neapmierinātību pret valsti, tu  nostājies pret sevi. Vēršot agresiju pret valsti, tu  grauj savu apmierinātību ne tikai ar valsti, bet arī pats ar sevi, ar skolu un visu pasauli kopumā.

Prāta kontrole

Kā kontrolēsi savas domas, tā kontrolēsi ne tikai savu, bet arī citu prātus. Kā kontrolēsi prātu, tā kontrolēsi dzīvi. Un, kad apgūsi prasmi kontrolēt prāta ikdienu, kļūsi noteicējs pār nesekmību, nedraudzīgu uzvedību, sapīkumu, visatļautību, korupciju un pat negodīgiem politiķiem. Patiesībā, kritizējot savus klasesbiedrus, skolotājus, savus ģimenes locekļus, politiķus un tamlīdzīgi, tu viņiem piedāvā kļūt par tādiem, kas būtu tavu kritiku pelnījuši. Viņi domā līdzīgi un tā arī dara.

Vislabākais piemērs

Vislabākais ir tevis paša piemērs. Ja tu jutīsies neapmierināts, mēs visi cietīsim kolektīvi. Tikai ar sevi apmierināts skolēns var labvēlīgi ietekmēt labvēlīgas gaisotnes veidošanos klasē un visā skolā. Tikai apmierināts un pozitīvi tendēts pilsonis var ievēlēt produktīvu likumdevēju un radīt pozitīvu politisko situāciju valstī. Tu velti cerēsi uz pozitīvām izmaiņām, ja turpināsi runāt pa vecam, proti, neko labu negaidot. Kā runāsi, tā gaidīsi. Ko gaidīsi, to sagaidīsi. Tu saņemsi to, ko pats izstaro.

Netici? Tad izlasi šo pasaku.

Pasaka

Reiz dzīvoja meitene, kurai dzīvē nu nekādi neveicās. Ģimene bija gadījusies tāda, par kuru – ak vai! – neveiksmīgāku grūti iedomāties. Kā jau tādās reizēs mēdz būt, klasesbiedri netīrības un trūcīgā apģērba dēļ viņu atstūma. Mācībās galīgi neveicās, visos priekšmetos viņa knapi vilkās cauri, un jau 5.klasē draudēja palikšana uz otru gadu.

Taču laikam jau viņa cerēja dzīvē uz ko labāku, jo sastapa laipnu, pozitīvi noskaņotu skolotāju, kas pamācīja, kā ar lasīšanu dabūt kaut vienu labu atzīmi. Pēc piecām nedēļām žurnālā parādījās skaists septiņnieks. Meitene neticēja savām acīm un gāja prasīt skolotājai, vai tā nav kļūdījusies. Nebija vis.

Tas bija tikai sākums. Lasīšanu viņa turpināja, jo ticēja, ka vismaz vienā priekšmetā droši būs sekmīga. Bet ar to viss nebeidzās. Pamazām nez kāpēc, it kā tāpat vien uzlabojās sekmes arī citos priekšmetos, un viņa bez īpašām grūtībām pabeidza skolu.

Viss tavās rokās

Patika pasaka? Man arī. Bet vislabākais ir tas, ka tā ir balta patiesība. Meitenes vārds ir Santa. Viņa satika labu dzīvesdraugu un tagad ir laimīga trīs bērnu māmiņa, strādā darbu, kas pašai patīk, un turpina izglītoties tālmācībā.

Tikai atceries, ka nepietika ar vienu pliku labu domu. Lai sasniegtu visu kāroto, bija vajadzīgs arī darbs un laiks. Bet šie ieroči taču ir pieejami arī tev.

Comments are closed