Vārda dienas: Lilita, Irita, Ita, Itars, Itārs, Itija, Itvars, Lillita, Praskovja, Proskovja

Anna Rancāne: Gaismas pilsdrupas

Gaismas pilsdrupas

Anna Rancāne

Braucot pa Latviju, esmu ievērojusi dīvainu lietu — visām tām mājām, kurās kādreiz ir mitinājušās lauku skolas, piemīt tāds skumjš gaišums un atturīga inteliģence. Pat tad, ja šis nams bēdīgā kārtā ir palicis par bomžu mitekli vai vispār nav apdzīvots. Apdrupušajās sienās vēl joprojām plīvo bērnišķīgi tīra aizrautība un prieks, nodilušais slieksnis saglabājis mazu bērnu kāju dipoņu, tā vien šķiet, ka logā tūlīt pat pavīdēs kāda  pazaudēta balta matu lente.

Vai kāds ir saskaitījis, cik ir šādu namu Latvijā? Vai pie kāda no tiem ir izvietota piemiņas plāksne vai kaut pelēks akmens, lakoniski vēstot par to, cik skolēnu te ir mācījušies, cik spēcīgu un gudru personību ir izauklējusi šī gaismas pils, kas tagad pārdzīvo savu bēdīgo galu? Pirmais skolu slēgšanas vilnis nāca pagājušā gadsimta septiņdesmitajos – astoņdesmitajos gados, kad viensētu iemītnieki ar varu tika dzīti lauku ciematos, kad laucinieki bēgtin bēga no nabadzīgajiem kolhoziem. Otrs, vēl graujošāks, vilnis  nāk tagad, liekot nodrebēt pēdējām vēl saglabātām lauku skolām baismā neizbēgamībā.

Kad tagad atļaujas runāt par šādu mazo skolu neefektivitāti atavismu, man ir jānolaiž acis, jo es pati esmu šādas mazās skolas produkts un auklējums. Četrklasīgajā pamatskolā, kas kādreiz bija septiņgadīga un astoņgadīga, toreiz mācījās mazliet vairāk par trīsdesmit bērniem, divās apvienotajās klasēs strādāja no sākuma divi skolotāji, vēlāk viena pati. Strādāja no sirds. Vispirms izskaidroja uzdoto vielu un uzdeva patstāvīgo darbu 1.un 3.klasē, tad gāja blakus telpā pie otrajiem un ceturtajiem. Nekāda trakošana un anarhija, skolotājai atstājot klasi, nesākās. Enerģija jau bija iztērēta starpbrīdī, spēlējot paslēpes lielajā skolas dārzā vai arī ceļot tādu sniega cietoksni, kuru saule nevarēja izkausēt līdz pat aprīlim. Tad, kad sākās stundu atprasīšana, gan bijām iemanījušies pacelt roku un palūgt atļauju aiziet uz mazo māju, kas atradās krietni patālu no skolas. Pēc neilga laiciņa tādu vajadzību piemeklēto pulciņš pieauga, līdz skolotāja mūsu mazo viltību atkoda. Dienasgrāmatā katru dienu katrā priekšmetā rindojās apaļas atzīmes, jo mūsu skolotājai bija reti skaists rokraksts. Viņa pati dzīvoja tālu, meža vidū, un ik dienas kājām nāca uz skolu, pa ceļam paņēmusi līdzi vēl bariņu turienes bērnu. Nekādu mīnusu savās tanī laikā iegūtajās zināšanās un sociālajā pieredzē neizjūtu, tieši otrādi, bija gan koris, gan tautas deju pulciņš, pat skolas literārais žurnāls, vienīgi bibliotēka, kas izvietojās vienā nelielā skapī, tika izlasīta krustām šķērsām vairākas reizes. Vēl tagad atmiņā ķimeņu tējas zeltainā smarža, šo tēju mēs dzērām ik dienas, piekožot līdzpaņemto sviestmaizi, bet ziemā skolas saimniece mums vārīja sātīgu gaļas zupu, ko strēbām no ziliem skārda šķīvjiem. Šīs mazās skolas bērni, aizejot uz lielo vidusskolu, uzreiz izcēlās – mēs bijām aktīvāki, patstāvīgāki, drošāki, ar labākām sekmēm, vienu vārdu sakot, pārsvarā visi jau bijām maziņas personības, kam tāpēc viegli bija iejusties lielajās klasēs, ka pārējie klasesbiedri pārsteigti mūs respektēja.

Šīs atmiņas ir ļoti senas, Ludzas rajona Livzenieku pamatskola tika slēgta, ja nemaldos, 1972. vai  1973.gadā, starp tās absolventiem ir daudzi skolotāji, pat skolu direktori, daudzi vadošā līmeņa darbinieki, vienu vārdu sakot, cilvēki, kas prata iekarot stāvokli sabiedrībā, izsisties uz augšu. Un visi savu pirmo skoliņu atceras ar labu vārdu. Bet kaut ko līdzīgu nesen dzirdēju no Preiļu rajona Jersikas pamatskolas direktores Ineses Jaunošānes  — mūsu bērni, aizejot uz lielo vidusskolu, uzreiz ir pamanāmi, viņi ir personības.

Ja pilnībā birokrātiski īstenos principu “Nauda seko skolēnam”, Latvijā tiks slēgtas ārkārtīgi daudzas mazās lauku skolas. Līdz ar tām zudīs  arī tā mājīgā vide, kurā jebkuram, pat viskautrīgākajam un bailīgākajam bērnam ir viegli iejusties un attīstīties, zudīs tā vienkāršība un mīlestība, kas valda šajās skolās, kur visi cits citu pazīst līdz pēdējam, jo te labi zina, kurās mājās netiek klāts brokastu galds un bērns atnāk uz skolu izsalcis, kuru puišeli noteikti vajadzētu paturēt pēc stundām, lai izmācās skolotāja uzraudzībā. Protams, gadās arī te ķīviņi un ar sniega piku sadauzīta acs vai piere vēl ilgi sāp, bet tomēr, vismaz gan manā, gan arī mana dēla klasē (arī viņš mācījās nelielā lauku skolā) starp klasesbiedriem bija tādas sirsnīgas  māsu un brāļu attiecības.

Nu jā, daži teiks, tas ir sentiments. Viena skolēna apmācība šādās mazās lauku skolās izmaksā tik dārgi, ka tā jau kļūst par ekskluzīvu lietu. Vai mēs to varam atļauties? Pie tam, neies jau katrā šādā mazā skolā iekārtot datorklasi un modernus kabinetus, iegādāt interaktīvo tāfeli. Progress ir progress, un nav ko apraudāt brāļu Kaudzīšu laika romantiku un Latvijas tautskolotājus. Mūsdienu literatūrā skolotājs jau ir kļuvis par negatīvo varoni, par atpalikušu un apsmejamu personu.    

Rēzeknes rajona Pušas pagastā bijušajā skolas ēkā iekārtota pagastmāja. Pagasta priekšsēdētājs, kas savulaik krasi iestājās pret skolas slēgšanu, skumji saka – skola te vairs nebūs nekad. Nolikvidēt ir vieglāk, nekā atjaunot. Biju klāt, kad Rēzeknes rajona Dilmaņu pamatskolas bērni uz mājām nesa istabas puķes, kas skolā vairs nebūs vajadzīgas, jo skola tika slēgta. Tā bija dīvaini skumja procesija, skolotāju asaru pavadīta. Bet vēl bēdīgāk par tukšajām ēkām un bez darba palikušajiem skolotājiem ir tas, ka šie bērni būs pieredzējuši nojaukšanu. Viņi būs kļuvuši par lieciniekiem, kā pieaugušo rokām tiek izpostīta viņu pasaule. Vai viņi paši to, nu jau bez liekām skumjām,  nedarīs, kad būs izauguši lieli? Vai viņi būs mācījušies celt un būvēt?

Vai tiešām neizdosies saglabāt no ekonomiskās krīzes un pragmatisma draudīgās giljotīnas Vītolus, Cirmu, Mākoņkalnu un Jaunsilavu, Priežmali un Konstantinovu, Nagļus un Vecstrūžānus? Nosaukumi ir izvēlēti nejauši, šo sarakstu varētu turpināt vairāku lappušu garumā, tās visas ir nelielas, bet labi iekārtotas un mājīgas lauku skolas ar savu auru. Protams, jebkura skola var izauklēt gan ģēniju, gan nelieti, taču nelielās skolas modelis ļauj katrā bērnā labāk šīs iezīmes pamanīt un novērtēt.

Varbūt izdosies. Bet, ja neizdosies, noliksim krucifiksu vai akmeni katras slēgtās Latvijas lauku skolas pagalmā. Vai vienkārši uzrakstu: te bija skola. Tie būs pieminekļi Latvijai, kāda tā bija un kāda tā varētu būt. Tās būs pilsdrupas, kurās klejos ne jau muižnieku un grāfu, bet gan mūsu pašu zemnieku rēgi. Gaismas pilsdrupas.   

Show Buttons
Hide Buttons