Vārda dienas: Lilita, Irita, Ita, Itars, Itārs, Itija, Itvars, Lillita, Praskovja, Proskovja

Baiba Rivža: Visā meklē labo pusi!

Visā meklē labo pusi!

Lai gan pamati pozitīvai attieksmei pret dzīvi, ko es saucu arī par veselīgu dzīves uztveri, tiek likti jau pirmajos mūža gados ģimenē, šī nostāja ir nemitīgi attīstāma un pilnveidojama skolā, darba vietā, sabiedrībā. No personiskās pieredzes varu teikt, ka ikvienā dzīves posmā piedzīvojam aizvien jaunas un jaunas situācijas, sastopam skolotājus, kas mums ļauj un liek pieaugt cerības un ticības pilnā attieksmē pret dzīvi, ja uz to noskaņojamies, ja protam novērtēt šādas attieksmes nozīmi.

Vispirms – ko saprotu ar pozitīvu dzīves uztveri? Ar to domāju ne jau naivumu, lētticību, „rozā brilles” vienmēr un visur, bet pamatpatiesības pieņemšanu – dzīvi veido pretmeti, to virza pretmetu cīniņš, un cilvēkam ir izvēle, kurā pusē un ar kādu attieksmi nostāties. Te man ļoti nozīmīga šķiet kritiskās domāšanas (lūdzu, nejaukt ar negatīvo domāšanu!) prasme, kas ļauj šo adekvāto izvēli veikt. To jau katrs ikdienā redzam, ka pavisam reti ir brīži, kad mācībās, darbā, sadzīvē, attiecībās utt. nav jāpārvar nekādi šķēršļi. Pat par draudzību vai mīlestību nereti nākas pacīnīties. Taču to nevajadzētu uztvert tā, ka kāds par spīti rada mākslīgas grūtības, gluži vienkārši tāda ir dzīve. Nevar gaidīt, ka ikvienu jūsu ideju, katru domu apkārtējie tūdaļ atzinīgi uztvers, tāpēc nevajag ļaunoties vai apvainoties, ja tā nenotiek, bet ir jāpierāda, jāpamato savs viedoklis, pārliecība. Taču ir svarīgi ievērot robežas – neaizvainot, neaizskart citus ar saviem pierādījumiem, tad bieži vien sākotnēji negatīva attieksme un saskarsme pārvērtīsies par pozitīvu.

 Tāpēc aicinu visā meklēt labo pusi un virzīt labās uzvaras. To attiecinu gan uz sabiedriskiem procesiem, gan uz personiskās dzīves situācijām. Bet, ja situācija ir tik smaga, ka cilvēks vairs neredz pozitīvu izeju? Tad, iespējams, viņam ir jāpalīdz, viņš ir jāiedrošina, ka, izvēloties tieši „labo pusi”, „labo virzienu”, viņš pārvarēs sarežģīto situāciju, un iegūs savu pozitīvas dzīves uztveres pieredzi, tā teikt, pārliecināsies praksē, ka pozitīva attieksme „strādā” – gan pašam, gan citiem par labu.

Svarīgi ir tieši pašam iegūt dzīves mācību, ka no katras bezizejas ir izeja. Viens no galvenajiem instrumentiem, kā to pārbaudīt praksē, ir darbs. Jau agrīnā vecumā no saviem vecākiem esmu saņēmusi padomu un paraugu vienlaikus – viss ir jānopelna ar darbu, turklāt darbs ir labākais ārsts: ja kaut kas nesokas vienā jomā, tad jāķeras pie citas; ja nevedas viens darbības veids, tad jāpievēršas citam (piemēram, ja sestdienas rītā „nerakstās” tēzes zinātniskai konferencei, tad jāsāk vārīt ģimenei zupu, lai laiks neiet zudumā), bet nekad nedrīkst apstāties ar bezcerībā nolaistām rokām.

Pozitīvisms ir svarīgs darbībā, bet arī – domāšanā un runāšanā. Ne velti pastāv uzskats, ka cilvēks savu dzīvi var sagandēt ar mēli. „Žagatas”, pļāpas, mēlnešus nevienā vidē nevērtē augstu, lai arī dažkārt tiek izmantoti viņu „pakalpojumi”. Aprunāšana, tenkošana, manuprāt, ir viens no lielākajiem netikumiem. Aprunāšanas, aizdomās turēšanas vietā priekšroku dodu otra cilvēka viedokļa noskaidrošanai, konstruktīvai domu apmaiņai, jo – kāds tur brīnums, ka visdažādāko apstākļu dēļ cits citu pārprotam, nesaprotam, nespējam iejusties otra situācijā. Man nav sarežģīti ar cilvēku, kas par mani slikti izteicies, draudzīgi parunāties, un, skat, viņa attieksme mainās jau mūsu sarunas laikā. Kā uzsvēra mana ar sirds gudrību apveltītā mamma, cilvēki savā būtībā ir labi, tikai ļoti dažādi, turklāt ikvienam ir savi trūkumi – arī pašam, ne tikai otram. To respektējot, tiek aiztaupīti konflikti, saglabājas gaišs skatiens uz dzīvi.

 Šajā sakarībā man patīk sakāmvārds par skabargas saredzēšanu otra acī un baļķa nepamanīšanu savā acī. Vispār uzskatu, ka ieklausīšanās tautas gudrībās ir laba pozitīvisma apgūšanas skola. Viedie uzskati saglabājušies ne jau tāpat vien – tā ir mums nodota paaudžu paaudzēs pārbaudīta dzīves gudrība. Tāpat kā tā, ko saņemam ģimenē, skolā, darba vietā un sabiedrībā kopumā. Arī tagad, kad bieži tiek lietots vārds „krīze”, atcerēsimies, ka šis var būt jaunu iespēju laiks. Arī krīzē meklējiet labo pusi! Tālāk trīs manas dzīves epizodes, kam arī ir nozīme manas dzīves uztveres veidošanā:

1) Man no bērnības ir bijis konkrēts uzdevums un pienākums. Vecāki cēla Jelgavā māju (tajā es dzīvoju arī šodien) un būtisks papildus līdzekļu avots bija dārzeņu (burkānu, kāpostu, tomātu ) audzēšana un pārdošana. Cik es atceros, vasarās, es strādāju līdzās vecākiem. Mamma kaplēja divas kāpostu vagas, es vienu. Atceros, ka man kādu dienu bija jāizravē burkānu dobe. Un tā nu es ravēju dobi un raudu, jo bija sarunāts ar kaimiņienēm, manas klases meitenēm iet peldēt. Bet es netieku, jo ravēšana neiet tik ātri uz priekšu – domas jau tā īsti nebija pie darāmā. Biju stipri apvainojusies uz mammu: kā viņa nesaprot, ka peldēšana ir svarīgāka. Tomēr es tiku galā ar dobi, satiku meitenes un nopeldējos, protams. Vakarā manī bija laba padarīta darba sajūta, prieks, ka es tomēr nepadevos.

2) Latvijas Lauksaimniecība akadēmijā docente Austra Brigmane, kas man mācīja varbūtību teoriju un matemātisko statistiku, vadīja manu diplomdarbu un virzīja uz aspirantūru un akadēmisko karjeru. Docente, brīdināja par to, ka augstskolas pasniedzēja darbs ir ļoti grūts, ne tikai interesants, aizraujošs un pat skaists. Viņa mācīja, ka pasniedzējam, sākot no lektora līdz profesoram, jāstrādā tā, lai studiju gada beigās viņš justos kā izspiests citrons, tikai tad viņš būs darbojies vajadzīgajā kvalitātē. To esmu personīgi pārbaudījusi un varu šai mācībai pievienoties. Bet no pārliecības, ka dari darbu pēc aicinājuma, ka atdod savas zināšanas un pieredzi, rodas gandarījuma un iekšēja līdzsvara sajūta. Pat, ja kaut kas neizdodas kā iecerēts, kopējais rezultāts visu atsver.

3) Zinātniskajā darbā daudz esmu mācījusies no ekonomikas habilitētā doktora, profesora Benjamiņa Treija, bet, pirmkārt, nepārkāpt zinātnisko korektumu un cilvēcisko godaprātu. Jaunam zinātniekam pieredzējuša zinātnieka paraugs ir neatsverams, turklāt tajā svarīga ir ne tikai profesionālā, bet arī cilvēciskā gudrība. Kā doktora darbu un citu zinātnisko darbu vadītāja cenšos iejusties savu maģistrantu un doktorantu problēmās un grūtībās, tomēr nezaudējot pret viņiem prasīgumu – pēc mana profesora Benjamiņa Treija parauga.

Ar gadiem arvien labāk spēju novērtēt to, kas man ir dots. Turklāt ticu, ka pēc atrašanās mazākās vai lielākās grūtībās – nogurums, slimība, profesionālas kolīzijas, smagi risināmi jautājumi utt. – viss noregulēsies, sāksies jauni darbi, kurus man būs spēks veikt. Tikpat kā nelietoju vārdu „problēma”, toties visai bieži runāju par izaicinājumiem, kurus uztveru kā iespējas, nevis smagumu.

Vērtība ir tas, kas ir iecerēts, pēc kā ilgojamies, kas ir jāsasniedz. Bet arvien spēcīgāk apjaušu, ka vērtība, pirmkārt, ir tas labais dzīvē, kas jau ir.. Ar pozitīvu attieksmi to var nosargāt – mīlestību, draudzību, ģimeni, brīvību un galu galā – Latviju.

Show Buttons
Hide Buttons