Skolas dārzniece un dzejniece Ildze Magone

„Tiem steidzīgajiem vajag reizēm apstāties, ieskatīties dabā.”

Sensenos laikos tāltālā zemē dzīvoja… nē, ne jau princese, bet dārzniece. Un tie laiki jau nemaz nebija tik seni – viņa tur dzīvo vēl šodien. Arī zeme ir tepat netālu – Lādezerā. Un ši nav nekāda pasaka, bet tīra patiesība. Neparasts gan ir dārznieces vārds, tas tā skaisti skan – Ildze Magone. Un ne jau velti: viņa ir ne tikai dārzniece, bet arī dzejniece, lai gan to negrib atzīt:

„Par dzejnieku saukties – tas ir pārāk augsti un cēli, es tā nejūtos.”

Arī mācījusies nevis dzeju rakstīt, bet Bulduros zemīti kopt un rušināt, likt kokiem augt un puķēm ziedēt.

Pati ar savu izvēli ir apmierināta, atzīst, ka Bulduri ir laba iestāde, kaut gan ir bijuši brīži, kad būtu labprāt gājusi prom, jo jāstrādā ar cilvēkiem. Tur gatavoja par brigadieri. Tas Ildzei nepavisam nebija pa prātam:

Es neteiktu, ka īpaši labi jutos skolā. Esmu uz iekšu vērsta. Man patīk tas, ko es pati daru. Es neesmu tas, kas var kādu vadīt, tas man ir pretdabīgi.Gribas iet savu ceļu. Bērni un ģimene – tas ir savādāk. Skolā.. tas ir atsevišķi, man nav neviens jākomandē.”

Tomēr par vientuļnieci viņu arī nevarētu saukt: „Bērnus liek pie darba skolā. Es izstāstu, kas jādara. Tur jau ir skolotāji.” Jautāta par klausīšanu, pasmejas: ” Klausa – kā kuru reizi. Nepatīk dārzā. Man arī nepatika bērnībā. Reiz mani neņēma līdz uz teātri, jo nebiju izravējusi dobes. Tad ravēju līdz tumsai, un iepatikās. Tad esi viena, tikai ar augiem un nezālēm, var sapņot – tas man patīk. Man patīk dārzā tas, ka vari akurāti visu izdarīt, izskats uzreiz cits. Man tikai žēl, ka vasaras vakaros skolā nav neviena, tad ir vislielākā burvība, un neviens to neredz.”

Dzejnieki nemēdz būt praktiski cilvēki. Arī Ildze tāda nav:

„Man patīk strādāt skolā. Es noteikti nevarētu tā, kur par naudu jādomā, savu uzņēmumu vai kaut ko tamlīdzīgu…  Skolas dārzniekam nav jārisina naudas jautājumi, nav jāuztraucas par ražu, nav jātrīc un jādreb.”

Protams, dažreiz gadās arī pārmetumi – ka puķu par daudz, nav kur bērniem skriet un bumbu spēlēt, bet viss taču tika pēc projekta taisīts – kad Ildze uzsāka darbu skolā, tur bija tikai dzīvžogs. Ne vienmēr viss veicas – gadās, ka jānozāģē paša stādīts koks, jo ar gadiem nāk redzams, ka to ir par daudz. Ir vietas, kur tas vai cits koks, krūms neaug un neaug, vari vai izstiepties.

Bet dzejoļi? Tie atnāk paši:

„Kaut kas sakrājas un vienā brīdī nāk uz āru. Un iznāk dzeja. Tad atkal kaut  kas jāsakrāj.”

Pati skola dzejoļos neparādās, apkārtne ir. Ir daži dzejoļi ir radušies no pārdomām, kas tur tuvumā notiek. Bērni dzeju saprot, to var just tikšanās reizēs.

Foto no Ildzes Magones personīgā arhīva.

Foto no Ildzes Magones personīgā arhīva.

Bet ne vienmēr viss ir tā, kā vajadzētu. Ir nācies rāties, ka posta. Reizēm viens uz otru izrunājas, sakaujas. Tad nākas iejaukties, ja par traku: „ Agrāk klausīja, tagad ne. Bērni mainās. Vainīgas ir visas multfilmas, spēlītes. Tehniskajam progresam arī melnā puse. Agrāk zīmētās multfilmas bija maigām līnijām, tagad asas, uzbrūkošas. Bērni labprāt skatās vecās.” Ar datoru  Ildze gan ir uz „jūs”:

„Droši vien jaunajām tehnoloģijām ir arī labais – var skaipā sarunāties, saprasties. Vairāk gan sliktā. Bet tā droši vien lielākā daļa cilvēku nedomā. Man bija vēlēšanās iemācīties ar to darboties. Ja pasēž, galva džinkst, jāklepo. Slikti justies – kam man tas? Rakstīšanai der, to es arī iemācījos.”

Labāk palasīt kādu grāmatu, arī dzeju. „Mans mīļākais dzejnieks kādreiz bija Bārda, man bija tāda grāmatiņa ar skaistām ilustrācijām. Vēl līdz šim patīk. Raini un Aspaziju lasīju. Vācietis un Ziedonis – tas jau bija kaut kas. Tagad nemāku pateikt. Es pārlasu savējos. Reizēm, kad pārlasa, patīk labāk nekā sākumā. Man bija diezgan daudz gadu, kad sāku rakstīt. Bērnībā tas pat prātā nenāca.” Dzeju nevar lasīt, kad, kas un kur pagadās. Tā nevar uztvert, ko dzejnieks domājis, rodas šaubas. Ir vajadzīgs arī tāds pats garastāvoklis, izjūtu gamma, citādi nekas nesanāks.

Uz jautājumu, ko gribētu ieteikt lasītājiem, Ildzei atbilde nav jāmeklē:„Tiem steidzīgajiem vajag reizēm apstāties, ieskatīties dabā.”

Atbildēt