Kas ir dzimumaudzināšana un kāds ir tās nolūks?

dzimum

Dzimumaudzināšana jāsāk agrā bērnībā. Pirmkārt jau ģimenē. Tai jābalstās uz pareizām vecāku savstarpējām attiecībām[5] un viņu attiecībām pret bērnu. Dzimumaudzināšana bērnībā pirmkārt nozīmē rādīt pozitīvu paraugu attiecībās starp sievieti un vīrieti. Vienkārši, bet pareizi un tikai jautājuma ietvaros jāatbild uz visiem bērna jautājumiem, kas saistīti ar dzimumattiecībām.

1.1.nodaļā lietotie atslēgvārdi

Dzimumaudzināšana; audzināšanas jautājumi; sirdsapziņa; pašcieņa; atbildība; morālās īpašības; veselīga sabiedrība; sabiedrības attīstība; atbilstošas dzimumattiecības; izpratnes veidošana; bērni un pusaudži; jaunieši un pieaugušie; meitenes un zēni; ģimene un skola; ekskursijas un pārgājieni; pārrunas un lekcijas; savstarpējās attiecības; sociālais un psiholoģiskais aspekts; agrā vēlīnā bērnība; vecāku savstarpējās attiecības; vecāku attiecības ar bērnu; pozitīvs un negatīvs paraugs; attiecības starp sievieti un vīrieti; dzimumattiecības; intereses; izskaidrošana; iecietība un tolerance; seksuālā dzīve; anatomisks un fizioloģisks; dzimumattīstības īpatnības un izpausmes; nākamais dzimumattīstības posms; dzimumattiecību jautājumi; savējais un pretējais dzimums; antipātijas un nepatika; attieksme pret dzimumaudzināšanu; dabisks un nedabisks; pozitīva un negatīva attieksme; atklāts un apslēpts; godīgs un negodīgs; uzticība un neuzticība; uzskats un pārliecība; aizliegtais un neaizliegtais; anatomiskā atšķirība; ziņkārība un zinātkāre; normāla un slimīga parādība; darbības motivācija; onānisms jeb masturbācija; iekšējā emocionālā kavēšana; prasme valdīt  pār emocijām; tieksmes un impulsi; vecāku un skolotāju paraugs; attieksme pret bērnu un pusaudzi; vecāku atdarināšana; pubertātes periods; fizioloģiskas pārmaiņas; dzimumgatavības periods; dzimumtieksme; apzināts un neapzināts; simpātiju izjušana un izpaušana; ķircināšana; dzimumattīstības īpatnības; sekundāro dzimumpazīmju parādīšanās; balss lūzums; erekcija; pollūcija; dzimumhormoni; menstruācijas; dzimumorgānu higiēna; nenoteiktība un psihiskā nestabilitāte; uzmanības izpausme; kaprīzums un uzvedības problēmas; sapņainība un jūtelība; ātra aizvainojamība; organisma norūdīšana un sporta nodarbības; tieksme pēc patstāvības; kritiska un nekritiska situācijas izvērtēšana; dzimumhormonu aktivitāte; apziņas kontrole; psiholoģiskais un seksuālais komponents; romantiskā iemīlēšanās; psihiskais un sociāls briedums; pāragra grūtniecība; veneriskās slimības; seksuālās traumas; psihiskās attīstības līmenis; mīlestība; mīlestības dialektika; priekšstati; psihohigiēna.

1.2.Nodaļas kopsavilkums

Dzimumaudzināšana ir nepieciešama veselīgai sabiedrības attīstībai un atbilstošu dzimumattiecību izpratnes izveidošanai gan bērnos, gan pusaudžos, jauniešos, kā arī citu vecumposmu cilvēkiem.

Vienkārši, saprotami un tikai jautājuma ietvaros jāatbild uz visiem bērna jautājumiem, kas saistīti ar dzimumattiecībām.

Vecākiem jāzina bērna dzimumattīstības īpatnības un izpausmes un bērns jāsagatavo katram nākamajam dzimumattīstības posmam.

Par dzimumattiecībām jārunā kā par kaut ko dabisku, neradot negatīvu attieksmi vai pastiprinātu interesi.

Apmēram no 3 gadu vecuma bērns sāk apzināties savu piederību pie noteikta dzimuma. Viņu sāk interesēt anatomiskā atšķirība starp zēnu un meiteni, kā arī bērnu rašanās jautājums.

Pubertātes periodā notiek straujas fizioloģiskas pārmaiņas, tuvojas dzimumgatavības periods.

Bērni sāk izjust simpātijas pret atsevišķu zēnu vai meiteni; ārēji tās parasti izpaužas ķircināšanā.

Vecākiem jāraugās, lai pusaudzis ievērotu ne tikai vispārējo personisko, bet arī dzimumorgānu higiēnu.

Pusaudzis jāiepazīstina ar raksturīgākām dzimumgatavības perioda pazīmēm ,kā arī jāizskaidro, ka tādas parādības, kā zēniem erekcija, meitenēm menstruācijas ir dabiskas norises, kas saistītas ar organisma fizioloģisko attīstību, ar dzimumhormonu pastiprinātu izdalīšanos.

Jaunietim jāizskaidro, ka dzimumattiecības vēlams pieļaut tikai tad, kad sasniegts pilnīgs fiziskais, psihiskais un sociāls briedums, vislabāk mīlestības gadījumā un laulības ietvaros.

Grā­mata domāta ne tikai kā palīglīdzeklis pedagogiem un mācību grāmata bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, bet arī ikvienam, kas vien vēlas stāties intīmās attiecībās, it īpaši tiem, kas grasās veidot ģimeni.

1.3.Nodaļas teorētiskais materiāls izziņai, izpratnei un pārdomām

Dzimumaudzināšanas būtiskā nozīme

Dzimumaudzināšana[1] ir viens no vispārīgās audzināšanas jautājumiem. Dzimumaudzināšanā svarīga nozīme ir sirdsapziņas[2], pašcieņas[3] un atbildības[4] morālo īpašību ieaudzināšanai jauniešos. Dzimumaudzināšana ir nepieciešama veselīgai sabiedrības attīstībai un atbilstošu dzimumattiecību izpratnes izveidošanai gan bērnos, gan pusaudžos, jauniešos, kā arī citu vecumposmu cilvēkiem. Dzimumaudzināšana ir viens no vissvarīgākajiem audzināšanas jautājumiem.

Dzimumaudzināšana. Foto:  mammamuntetiem.lv

Dzimumaudzināšana.
Foto: mammamuntetiem.lv

Ģimenes un skolas ciešā sadarbība dzimumaudzināšanas jautājumos

Skolā dzimumaudzināšanu apgrūtina apstāklis, ka šis process jāveic vienlaicīgi un kopīgi gan meitenēm, gan zēniem, tāpēc īpaša vērība dzimumaudzināšana jautājumiem ir jāpievēršas ģimenē.

Dzimumaudzināšana jāveic ne tikai ģimenē, bet arī skolā, kur mācību stundās, dažādos pasākumos, ekskursijas, pārgājienos, pārrunās, lekcijās, tematiskajos vakaros var runāt par aktuāliem dzimumaudzināšanas jautājumiem, pusaudžu un jauniešu savstarpējām attiecībām gan sociālajā, gan psiholoģiskajā aspektā.

Dzimumaudzināšana jāsāk agrā bērnībā. Pirmkārt jau ģimenē. Tai jābalstās uz pareizām vecāku savstarpējām attiecībām[5] un viņu attiecībām pret bērnu. Dzimumaudzināšana bērnībā pirmkārt nozīmē rādīt pozitīvu paraugu attiecībās starp sievieti un vīrieti. Vienkārši, bet pareizi un tikai jautājuma ietvaros jāatbild uz visiem bērna jautājumiem, kas saistīti ar dzimumattiecībām.

Ja bērns nejautā, bet var nojaust viņa interesi par kādu konkrētu jautājumu, piemērotā situācijā tas pareizi jāizskaidro. Ar konkrētiem seksuālās[6] dzīves anatomiski[7] un fizioloģiska[8] rakstura jautājumiem vislabāk iepazīstināt ģimenē, piemēram, māte meitu, tēvs dēlu.

Vecākiem un skolotājiem ir jāzina bērna dzimumattīstības īpatnības un izpausmes un bērns jāsagatavo katram nākamajam dzimumattīstības posmam. Izskaidrojot dzimumattiecību jautājumus, bērnu nedrīkst baidīt, nedrīkst radīt antipātijas[9] pret pretējo dzimumu, jo tas var negatīvi ietekmēt vēlāko bērna attieksmi pret dzimumaudzināšanas jautājumiem. Par dzimumattiecībām jārunā kā par kaut ko dabisku, neradot negatīvu attieksmi vai pastiprinātu interesi.

Bērnam nedrīkst teikt nepatiesību, lai viņš vēlāk neatklātu, ka ir apmānīts. Viņš zaudēs uzticību, un viņam radīsies uzskats, ka šie jautājumi ir aizliegti un nav risināmi kopā ar vecākiem. Bērns paliks neziņā vai arī iegūs informāciju no citiem nevēlamiem avotiem.

Dzimumaudzināšana. Foto:  laikmetazimes.lv

Dzimumaudzināšana.
Foto: laikmetazimes.lv

Apmēram no 3 gadu vecuma bērns sāk apzināties savu piederību pie noteikta dzimuma. Viņu sāk interesēt anatomiskā atšķirība starp zēnu un meiteni, kā arī bērnu rašanās jautājums. Jau pirmsskolas vecumā iespējama neapzināta interese, vairāk gan kā ziņkāre par pretējā dzimuma pārstāvi; tā izpaužas dažādās bērna darbībās, piemēram, spēlējot „dakterus”. Tā nav slimīga parādība. Tas ir veids, kā bērns cenšas izzināt sevi un apkārtējo pasauli.

Tomēr bērns neuzkrītoši jānovēro, jāseko tā rīcībai, jānoskaidro darbības motivācija[10], lai laikus to koriģētu. Šajā vecumā iespējams neapzinātais onānisms[11]. Jācenšas to novērst ļoti taktiski un saprātīgi.

Viens no vissvarīgākajiem dzimumaudzināšanas priekšnoteikumiem ir iekšējās emocionālās kavēšanas[12] izveidošana. Tas nozīmē pusaudzim un jaunietim mācīties valdīt  pār savām emocijām[13], tieksmēm[14], impulsiem[15]. Šīs spējas jāattīsta jau agrā bērnībā. Galvenā nozīme te ir bērnu vecākiem, tuviniekiem un skolotājiem, viņu paraugam un attieksmei pret bērnu, kurš sāk atdarināt vecākus visās viņu darbībās. Tā meita atdarina mātes izturēšanos vispār un arī viņas izturēšanos pret vīru un citiem vīriešiem, bet zēns atdarina tēva izturēšanos vispār un arī viņa izturēšanos pret sievu un citām sievietēm.

Bērniem pubertātes[16] periodā strauji paplašinās izziņas lauks jebkurā jautājumā, arī dzimumdzīves jautājumos. Viņu organismā notiek straujas fizioloģiskas pārmaiņas, tuvojas dzimumgatavības periods. Parādās dzimumtieksme[17], kaut arī tā vēl ir neapzināta un nekonkrēta. Bērni sāk izjust simpātijas pret atsevišķu zēnu vai meiteni; ārēji tās parasti izpaužas ķircināšanā[18]. Šajā periodā pusaudzis jāiepazīstina ar turpmākās dzimumattīstības īpatnībām.

Zēnam jāizskaidro, ka tam gaidāma sekundāro dzimumpazīmju parādīšanās, balss lūzums[19], iespējama dzimumlocekļa (dzimumorgāna)[20] piebriešana (erekcija[21]), nevilša sēklas noplūšana (pollūcija[22]). Jāizskaidro, ka tās ir dabiskas norises, kas saistītas ar organisma fizioloģisko attīstību, ar dzimumhormonu pastiprinātu izdalīšanos.

Arī meitenei jāpastāsta par ārējo sekundāro dzimumpazīmju un menstruāciju[23] parādīšanos kā dabisku likumsakarību. Vecākiem jāraugās, lai pusaudzis ievērotu ne tikai vispārējo personisko higiēnu, bet arī dzimumorgānu higiēnu[24] (dzimumdzīves higiēna).

Liela nozīme ir norūdīšanai, fiziskajai kultūrai un sportam. Pusaudzis jāiepazīstina ar raksturīgākām dzimumgatavības (pubertātes[25]) perioda īpatnībām. Šajā vecumā organismā sāk izdalīties dzimumhormoni, aktivējas dzimumtieksme. Zēniem rodas jau konkrēta (biežāk fiziska) interese par meitenēm, bet, vēl nepieraduši pie jaunajām pārmaiņām savā organismā, tie nespēj adekvāti pārskaņot savu iekšējo, garīgo pasauli. Ar to izskaidrojamas tādas rakstura īpašības kā nenoteiktība un psihiskā nestabilitāte, pārlieka jūtelība[26], ātra aizvainojamība u.c.

Meitenēm šajā vecumā dzimumtieksme ir nekonkrēta, daļēji neapzināta, viņas cenšas saistīt zēnu uzmanību. Iztēlē viņas rada savu vīrieša ideālu, nereti to saskatot kādā konkrētā cilvēkā (vecāko klašu skolēnā, aktierī). Taču vienlaikus viņām glaimo vienaudžu uzmanība. Dažas meitenes ziņkārības un neziņas dēļ pieļauj šās uzmanības izpausmi arī fizisku glāstu veidā. Meitenēm šajā vecumā raksturīga nenoteiktība, kaprīzums[27], sapņainība, ātra aizvainojamība u.tml. Pusaudžiem, sevišķi zēniem, šajā vecumā ir iespējami mēģinājumi apmierināt dzimumtieksmi. Biežāk tas notiek onānisma (skat. „onānisms”) veidā, retāk — mēģinot stāties dzimumattiecībās.

Vecākiem nepieciešams labs kontakts ar pusaudzi, jāseko viņa domām un darbībai, taktiski tās koriģējot. Pāragras dzimumtieksmes aizkavēšanā liela nozīme ir saturīgam un vecumam atbilstoša noslodze un organisma norūdīšanai, kā arī sporta nodarbībām.

Ļoti svarīgs un grūts posms dzimumaudzināšanā ir pubertātes periods un periods līdz dzimumbrieduma sasniegšanai. Šajā periodā jauniešiem ir jau izveidojušies vairāk vai mazāk noteikti dzīves uzskati, arī par dzimumattiecībām; viņi visiem spēkiem cenšas pēc patstāvības. Dzimumtieksme šajā vecumā ir izteikta. Jaunieši bieži cenšas to realizēt dzimumtuvībā bez kritiskas šā soļa pareizības novērtēšanas, bez atbildības par sekām. Tas izskaidrojams ar dzimumhormonu pastiprinātu aktivitāti un samērā vājo apziņas kontroli pār savām tieksmēm.

Arī jaunietēm šajā periodā attīstās dzimumtieksme, bet pārsvarā tas ir psiholoģiskais komponents, viņas neizjūt konkrētu nepieciešamību pēc dzimumtuvības. Dzimumtieksme viņām bieži izpaužas romantiskas iemīlēšanās veidā, jau agrāk apziņā radītais vīrieša ideāls atrod iemiesojumu kādā konkrētā cilvēkā. Sakarā ar šo jūtu spēcīgumu, idealizējošo un neobjektīvo raksturu, kā arī jaunietes vieglo ietekmējamību iespējama neapdomāta stāšanās dzimumsakaros.

Šajā laika posmā sevišķi nepieciešama atklātība un sirsnība starp vecākiem un jaunieti. Jaunietis nedrīkst izjust vecāku kritisko nostāju pret viņa patstāvību; to izjūtot, viņi: noslēdzas un atsvešinās. Jaunieša patstāvībai jāļauj attīstīties, palīdzot tam ar padomu, jo vienlaikus attieksmi pēc patstāvības jaunietis izjūt bailes no nezināmā, svešā. Ļoti taktiski, smalkjūtīgi jaunietim jāļauj pašam objektīvi izanalizēt, izprast sevi un savas attiecības ar citiem.

Jaunietim jāizskaidro, ka dzimumattiecības vēlams pieļaut tikai tad, kad sasniegts pilnīgs fiziskais, psihiskais un sociāls briedums, vislabāk mīlestības gadījumā un laulības ietvaros. Agra dzimumdzīve ir nevēlama dažādu apstākļu dēļ (iespējamā relatīvā psihiskā un sociālā atpalicība; pāragra grūtniecība ar tās sekām; iespēja saslimt ar veneriskām slimībām[28]; iespēja rasties seksuālām traumām, kas var saglabāties visu mūžu, utt.). Taču atklāt šos apstākļus vēl ir par maz tie jāmotivē atbilstoši jaunieša rakstura īpašībām un psihiskās attīstības līmenim.

Ja raugāmies uz mīlestību tā pavisam fundamentāli, tad nekas jau nav būtiski mainījies – nemainās jau mīlestības definīcija, nemainās dialektika[29] un tā tālāk. Mainās varbūt mūsu priekšstati par to, kas tad ir mīlestība[30] un kādas mūslaikos vislabāk pieņemamas tās izpausmes, bet fundaments jau paliek. Tādēļ jebkura grāmata par dzimumaudzināšanu faktiski nekad nenovecos, jo ikviens var izlasīt lietas, kurām mūsdienās varbūt maz pievērš uzmanību, bet kuru vērtība nemazinās.

Seksuālās audzināšanas jeb dzimumaudzināšanas nepieciešamību zīmīgi apstiprina kāds citāts no Jāņa Zālīša grāmatas “Mīlestības vārdā”, ka „dzimumaudzināšanas trūkums laupa cilvēkam cilvēcību, atstāj to dzīvniecisku instinktu līmenī, nedodot iespēju uz instinkta veidoties jūtām, kas raksturīgas vienīgi cilvēkam.” (Zālītis, 1981)

Šajā grāmatā ir paskaidroti un parādīti dažādi cilvēka psihē un ķermenī notiekošie procesi, tostarp, detalizēti izskaidrotas un aprakstītas dzimumdzīves higiēnas, dzimumu erogēnās zonas un to dalība dzimumuzbudinājuma veidošanā, kā arī psihohigiēnas un audzināšanas aspekti. Katrā ziņā grāmata ir ieteicama ikvienam, kam padziļināti interesē dzimumaudzināšanas jautājumi, to nozīme un ietekme pusaudžu, jauniešu un pieaugušu cilvēku dzīves un ģimenes veidošanas gaitās.

Šīs grāmatas autora mērķis ir radīt saskanīgas ģimenes, mīlestību, kas vienmēr dzīvos un plauks, un vairosies, kā arī, ja tomēr kāda ģimene ir nonākusi krīzes situācijā, kas turklāt velkas no paaudzes paaudzē, grāmata varētu palīdzēt no šīs nolemtības atbrīvoties, tas ir, iemācīties dzīvot un baudīt dzīvi skaistāk un jēgpilnāk, it īpaši tiem, kas tā nemācēja līdz šim, jo arī viņu vecāki un skolotāji tā bija dzīvojuši vai arī viņi vienkārši par to klusēja. Grāmata aicina ne tikai iemācīties citam citu saprast un cienīt, bet arī mīlēt.

Šī grāmata ir sava veida turpinājums un papildinājums Jāņa Zālīša grāmatai “Mīlestības vārdā”. Grāmata par dzimumaudzināšanas jautājumiem “Mīlestības vārdā” ir psihoterapeita, onkologa un seksologa Jāņa Zālīša grāmata “Mīlestības vārdā”, kas pirmoreiz iznāca 1981.gadā un piedzīvoja 99 000 eksemplāru tirāžu. Tik liela bija padomju sistēmā dzīvojošo cilvēku nepieciešamība pēc atklātas sarunas par nozīmīgiem divu cilvēku mīlestības un seksuālo attiecību jautājumiem. Kad pēc gada grāmatu gatavoja atkārtotam izdevumam, tai pievienoja mākslinieka Edgara Ozoliņa ilustrācijas ar dzimumakta pozu attēliem. Tas nu padomju funkcionāriem likās kas nepiedodams, tāpēc tirāžu neļāva pārdot, izņēma no tipogrāfijas un sagrieza. (Vītola, 2013)

Mīlestība — viens no lielākajiem cilvēka laimes avotiem! Mīlestība un ģimene — katram tuvi un dārgi jēdzieni, jo bez mīlestības un ģimenes dzīve nevar būt pilnvērtīga. Bet daudziem baltos mīlestības spārnus, kas modina jaunrades spēkus un pasargā ikdienu no pelē­cības, nemaz neizdodas iegūt. Ir cilvēki, kas dzimumaudzināšanas trūkuma dēļ uz mīlestības jūtām nemaz nav spējīgi. Daudzi kļūdās, un sairst ģimenes … Šķirto laulību skaits ir liels. Lūk, tādēļ meklē­jam atbildi uz jautājumu — kā saglabāt cilvēku vislielākās tuvības svētumu? (Zālītis, 1981)

Par intīmo jūtu psiholoģisko pusi ir rakstīts pārāk maz. Šī grā­mata nepretendē uz mīlestības likumsakarību pilnīgu atklāsmi: nezināmā vēl ir daudz. Grāmatas mērķis ir palīdzēt mīlestībai, pa­reizi novērtējot bioloģiskos un sociālos procesus. Vienlaikus grāmata aicina diskutēt, atklāt vēl nezināmo.

Vecāku un pedagogu galvenais uzdevums ir sagatavot jaunatni dzīvei vārda visplašākajā nozīmē. Mums jācenšas, lai paaudze, kas mūs nomainīs, būtu visādi norūdīta, vispusīgi izglītota, fiziski un psihiski vesela. Tās mērķis ir ieaudzināt jauniešos pozitīvu attieksmi pret sevi, citiem, savu ķermeni, domām, vārdiem un apkārtējo pasauli.

Viens no daudzajiem iemesliem, kas liek pastiprināti pētīt seksuā­lās audzināšanas problēmas, ir redzams katram — tā ir akcelerācija[31]. Gan meitenēm, gan zēniem pubertāte iestājas 3 līdz 5 gadus agrāk nekā viņu vecmāmiņām un vectētiņiem. Daudzu pētījumu rezultāti liecina, ka jaunatnes psihiskā attīstība atpaliek no paāt­rinātās fiziskās attīstības. Vīrietis uz mīlestības jūtām kļūst spējīgs ap 24 gadiem, bet dzimumtieksme sākas jau 10—13 gadu vecumā.

Akcelerācija noved pie plaisas starp dzimumbriedumu un sociāli morālo briedumu. Jaunieši un jaunietes atrodas savdabīgā puspieaugušo stāvoklī. Jaunie cilvēki fiziski ir gatavi dzimtas turpināšanai, bet viņiem bieži vien vēl ir vāji attīstīta pie­nākuma apziņa, atbildības izjūta, t. i., tās īpašības, kas civilizētā sabiedrībā regulē seksuālās attiecības. Rezultātā var rasties — un diemžēl arī rodas — izlaidība, seksuālas novirzes, noziedzība, jūtu notrulināšanās, sabiedrisko vērtību nepareizs traktējums utt.

Seksuālās audzināšanas problēmas nekādā gadījumā nedrīkst vien­kāršot līdz fizioloģiski bioloģiskām problēmām. Seksuālā audzinā­šana — tā ir ne vien dzimumhigiēna, bet arī nopietna sociāli ētiska un estētiska problēma. (Zālītis, 1981)

Seksuālās jeb dzimumaudzināšanas mērķis ir sagatavot jauno cilvēku intīmām attiecībām, seksuālam kontak­tam, kā arī izprast tā psiholoģiskās, fizioloģiskās un citas īpatnības. Vai cilvēki būs spējīgi mīlēt, vai sapratīs, ka galve­nais ir cienīt otru cilvēku, būt iecietīgiem pret citādiem, rūpēties par to, ka galvenais ir uzticība un atbildības izjūta, — tas lielā mērā atkarīgs no savlaicīgas un sekmī­gas dzimumaudzināšanas.

Savlaicīga seksuālā informācija ir ļoti nepieciešama jau pirms pubertātes perioda iestāšanās, respektīvi, kamēr nav par vēlu. Pusaudža vecumā, kad organismā notiek straujas pārmaiņas, kuru neiz­pratne var novest pie agrām dzimumattiecībām, onānisma un citām seksuālām izpausmēm, kā sekas var būt veneriskās slimības vai citas ar uzvedību saistītas nevēlamas parādības.

Šajā grāmatā var atrast noderīgas ziņas ne tikai par bērnu dzimumaudzināšanu vien, bet arī par dzi­mumattiecību izkopšanu, dzimumakta fizioloģiju, sievietes un vīrieša psiholoģiskajām īpatnībām, dzimumdzīves higiēnu un citiem jautājumiem.

Grā­mata domāta ne tikai kā palīglīdzeklis pedagogiem un mācību grāmata bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, bet arī ikvienam, kas vien vēlas stāties intīmās attiecībās, it īpaši tiem, kas grasās veidot ģimeni.

Dzimumaudzināšana Foto: infoagentura.wordpress.com

Dzimumaudzināšana
Foto: infoagentura.wordpress.com

uzdevums.

Pamatojoties uz iepriekš minēto teoriju „Kas ir dzimumaudzināšana un kāds ir tās nolūks”, pastāstīsim vai aprakstīsim savas pārdomas par to, kas dzimumaudzināšanā ir patiess un kas ir liekuļots[32] vai pieklusēts! Izmantojot apakš minēto uzdevuma tabulas paraugu, ierakstīsim savas pārdomas! Paskaidrosim un izdarīsim secinājumus!

Patiess

Liekuļots vai pieklusēts

Kāpēc mums ir tāds uzskats/pārliecība?

Kāpēc mums ir tāds uzskats/pārliecība?

Secinājumi, pārdomas

uzdevums.

Ar ko mums asociējas dzimumaudzināšana? Pierakstīsim desmit vārdus, kurus mēs iedomājamies, dzirdot vārdu „dzimumaudzināšana”! Pamatosim! Noskaidrosim ko par dzimumaudzināšanu domā klasesbiedri, vecāki, skolotāji un draugi! Izmantojot apakš minēto uzdevuma tabulas paraugu, ierakstīsim atbilstošās atbildes!

Ar ko mums asociējas jēdziens „dzimumaudzināšana”?

Ko par dzimumaudzināšanu domā:

es

mani pieaugušie ģimenes locekļi

klases audzinātāja

vecāko klašu skolēni

zēni

meitenes

uzdevums.

Kas un ar kādu attieksmi, mūsuprāt, šodien mēdz runāt par dzimumaudzināšanu? Izmantojot apakš minēto uzdevuma tabulas paraugu, ierakstīsim attieksmes veidus, kuru dažādi cilvēki izmanto, runājot par dzimumaudzināšanu! Piemēram, dusmīga attieksme, noraidoša, atbalstoša, bailīga, kaunpilna, labvēlīga, smīkņājoša vai citāda veida attieksme. Bez iepriekš minētajiem piemēriem pierakstīsim, kādas attieksmes vēl esam pamanījuši, kad cilvēki runā/nerunā par dzimumaudzināšanas jautājumiem

Cilvēki (vai konkrēts cilvēks)

Raksturīgā attieksme (cilvēku grupām vai konkrētam cilvēkam)

Pamatojums, sīkāki paskaidrojumi un secinājumi

uzdevums.

Atcerēsimies, ko un ar kādām emocijām mēs atceramies ar dzimumaudzināšanu saistītus notikumus, kas notikuši gan dziļā bērnībā, gan nesenā pagātnē! Izmantojot apakš minēto uzdevuma tabulas paraugu, ierakstīsim atbilstošo. Ja ir interese, aptaujāsim arī savus ģimenes locekļus un radiniekus par šiem notikumiem!

Klusībā atcerēsimies vienu notikumu saistībā ar dzimumaudzināšanu, kuru atceras (zina) tikai viens cilvēks – tikai šī uzdevuma veicējs!

Kad uzdevums ir pabeigts, zem uzdevuma tabulas parauga izlasīsim apakš minēto profesores Gunas Svences[33] teksta fragmentu no viņas sarakstītās grāmatas „Pozitīvā psiholoģija”! Izteiksim savas pārdomas par profesores tekstā rakstīto!

Bērnudārza laikā

Pirms gada

Iepriekšējā mēnesī

Iepriekšējā nedēļā

Ar kādām emocijām mēs atceramies iepriekš minētos notikumus?

Pārdomas, attieksme un secinājumi

Kā mēs jūtamies, kā uztveram apkārt notiekošo, kādi ir mūsu domāšanas ieradumi un reakcijas jeb darbības? Psihologi apgalvo, ka ir trīs galvenie psihiskie procesi un stāvokļi, kā izpaužas cilvēka domāšanas ieradumi, un tie ir uzmanība, interpretācija un atmiņa (Diener, 2008).

Atmiņa. Tā ir iegaumēšana, aizmiršana un atcerēšanās: ko cilvēks vispirms atceras – pozitīvo vai negatīvo pieredzi un informāciju, kāda informācija – pozitīva vai negatīva – atmiņā ir saglabājusies vairāk. Tas viss kopumā ietekmē cilvēka izjūtu par sevi, savu dzīvi un darbu, arī par citiem cilvēkiem un notikumiem. Ne velti Senās Grieķijas filozofs Platons[34] ir rakstījis, ka galvenais psihes process ir atmiņa un dzīvot nozīmē atcerēties. Cilvēka dzīvē bieži vien viņa tagadnes izvēles ietekmē atmiņas – tās, saglabājušās ilgstošajā atmiņā, var ietekmēt cilvēka domas un rīcību tagadnes mirkļos, attieksmēs, emocijās, komunikācijā.

Ja tagad jūs paskatīsieties pa logu – ko jūs vispirms pamanīsiet? Uz ko jūsu uzmanība koncentrēsies vispirms? Paeksperimentējiet!. Nereti cilvēks kā pirmo izvēlas to tēlu, kas atbilst viņa šī brīža noskaņojumam. Bet, ja izvēle (tēli, krāsas) regulāri un bieži saistās ar noteikta tipa tēliem (objektiem), tad jāpadomā, kas mani nomāc, kas būtu jārisina personiski. Ja negatīvisms sāk traucēt sevis uztverē, komunikācijā ar citiem, tad, iespējams, ir jāsarunā tikšanās ar psihoterapeitu vai psihologu.

Var sākt ar cita veida vingrinājumu, piemēram, uzdodiet sev jautājumus: 1) vai man kopumā sava dzīve patīk; 2) vai visā visumā es sev patīku; 3) vai man patīk dzīvot; 4) vai man patīk lielākā daļa cilvēku, kuri man ir apkārt; 5) vai mans darbs man vairāk patīk nekā nepatīk? 6) vai lielos vilcienos man patīk mana dzīvesvieta un apstākļi; 7) vai man ir kāds mērķis, ko vēlos tuvākajā vai tālākajā nākotnē sasniegt.

Ja uz lielāko daļu jautājumu atbildējāt ar “jā”, tad var pieņemt, ka ar savu dzīvi esat vairāk apmierināts nekā neapmierināts. (Svence, 2009)

uzdevums.

Kopīgi ar klasesbiedriem izvēlēsimies piecus no apakš minētajiem ar dzimumaudzināšanu saistītiem atslēgvārdiem! Ne ar vienu neapspriežoties, uzrakstīsim visu, ko par to atceramies! Izmantojot apakš minēto uzdevuma tabulas paraugu, salīdzināsim savu uzrakstīto ar klasesbiedru rakstīto! Noskaidrosim, cik lielā mērā mūsu rakstītais sakrīt vai nesakrīt, kā arī izteiksim savus spriedumus par to, kādēļ tas tā notiek un par ko tas liecina? Izdarīsim secinājumus un noskaidrosim, vai visi cilvēki atceras vienādi?

Atslēgvārdi: dzimumaudzināšana; audzināšanas jautājumi; sirdsapziņa; pašcieņa; atbildība; morālās īpašības; veselīga sabiedrība; sabiedrības attīstība; atbilstošas dzimumattiecības; izpratnes veidošana; bērni un pusaudži; jaunieši un pieaugušie; meitenes un zēni; ģimene un skola; ekskursijas un pārgājieni; pārrunas un lekcijas; savstarpējās attiecības; sociālais un psiholoģiskais aspekts; agrā vēlīnā bērnība; vecāku savstarpējās attiecības; vecāku attiecības ar bērnu; pozitīvs un negatīvs paraugs; attiecības starp sievieti un vīrieti; dzimumattiecības; intereses; izskaidrošana; iecietība un tolerance; kritiska un nekritiska situācijas izvērtēšana; dzimumhormonu aktivitāte; apziņas kontrole; romantiskā iemīlēšanās; psihiskais un sociāls briedums; pāragra grūtniecība; veneriskās slimības; seksuālās traumas; psihiskās attīstības līmenis; mīlestība; mīlestības dialektika; priekšstati; psihohigiēna.

1.atslēgvārds

2. atslēgvārds

3. atslēgvārds

4. atslēgvārds

5. atslēgvārds

Cik lielā mērā sakrīt vai nesakrīt ar klasesbiedru rakstīto?

Cik lielā mērā sakrīt vai nesakrīt ar klasesbiedru rakstīto?

Cik lielā mērā sakrīt vai nesakrīt ar klasesbiedru rakstīto?

Cik lielā mērā sakrīt vai nesakrīt ar klasesbiedru rakstīto?

Cik lielā mērā sakrīt vai nesakrīt ar klasesbiedru rakstīto?

Kādi iemesli var būt tam, ka nesakrīt (vai arī sakrīt)?

Secinājumi par to, kādēļ visi atceras vienādi?

 

Jautājumi pārrunām, domrakstiem, diskusijām, mājasdarbiem un citiem patstāvīgajiem darbiem

Vai zinātnieki uz mūsu definējumiem vien varētu paļauties? Kāpēc?

Kā varētu noskaidrot, cik mēs objektīvi vai subjektīvi esam aprakstījuši izvēlētos atslēgvārdus?

Ko vajadzētu darīt, lai noskaidrotu, cik objektīva vai neobjektīva ir skaidrojuma interpretācija[35]?

Cik lielā mērā subjektīvs spriedums ir šķitums (vai īstenība)?

Cik lielā mērā objektīvs[36] spriedums ir īstenība (vai šķitums)?

Cik lielā vai mazā mērā mūsu atmiņas ir daļa no šodienas ?

uzdevums.

Caurlūkosim vēlreiz šīs nodaļas teorētisko materiālu „Kas ir dzimumaudzināšana un kāds ir tās nolūks? Izmantojot apakš minēto uzdevuma tabulas paraugu, izcelsim to, kas mums iepriekš minētajā teorētiskajā materiālā bija neticams, lietderīgs, apšaubāms, kļūdains un nelietderīgs! Ja kaut ko atzīmējam kā kļūdainu, uzrakstīsim labojumu (precizējumu) un pamatosim!

Salīdzināsim savas versijas ar citu versijām, kā arī pārrunāsim savu veikumu!

Neticams

Apšaubāms

Kļūdains

Nelietderīgs

Pamatojums

Pamatojums

Labojums un pamatojums

Pamatojums

Pārdomas un secinājumi par to, kādēļ rodas šādas atšķirības?

Jautājumi pārrunām, domrakstiem, diskusijām, mājasdarbiem un citiem patstāvīgajiem darbiem

Cik lielā mērā teorijas materiālā atspoguļotais sakrīt ar skolotāja stāstīto?

Vai visos avotos ir viena un tā pati informācija? Pamatosim!

Vai izvairīšanās atklāti runāt par kādu ar dzimumaudzināšanu saistītu tēmu, parādību vai jēdzienu nozīmē, ka tas vairs nepastāv? Pamatosim atbildi!

Cik lielā mērā šodienas dzimumaudzināšanas idejas varētu atšķirties no 18. gadsimtā pastāvošajiem dzimumaudzināšanas idejām?

Kā vēsturiskie apstākļi ietekmē dzimumaudzināšanas principus un kādi tie ir šodienas apstākļos? Pamatosim savu atbildi

Kas dzimumaudzināšanas jautājumos un principos nosaka to, ka to aktualitāte var mainīties, kad kaut kas agrāk bija mazsvarīgs, tagad kļūst svarīgs un otrādi? Kā tas vispār ir iespējams? Pamatosim savus izteikumus!

uzdevums.

Izmantojot apakš minēto uzdevuma tabulas paraugu, uzrakstīsim, kādām acīm skatās uz tādiem dzimumaudzināšanas jautājumiem, kas minēti apakšā?

Izdomā un uzraksti trīs argumentus “par” un trīs “pret” šādu apgalvojumu!

Cilvēki uz vēsturi skatās caur tagadnes brillēm.

Salīdzini savus argumentus ar cita skolēna argumentiem!

 

© Izlem, vai tu piekrīti šim apgalvojumam, un aizstāvi savu viedokli klases diskusijā!

 

 


[1] Dzimumaudzināšana – cilvēku vairošanās un seksualitātes visu aspektu izskaidrošana.

[2] Sirdsapziņa – sava pienākuma un atbildības subjektīva apzināšanās, kas izpaužas kā personības spēja veikt morālu paškontroli, patstāvīgi formulēt savu tikumisko rīcību, pieprasīt no sevis tās pildīšanu un izdarīt savas rīcības pašvērtējumu; viena no personības tikumiskās pašapziņas izpausmēm. Sirdsapziņa ir emocionāli racionāla: prāts un jūtas tajā darbojas dialektiskā vienībā un pretstatos.

[3] Cilvēka pašcienīgums- cilvēka dzīves kvalitātes līmenis, kas atbilst tādiem kritērijiem kā vajadzība pēc privātās dzīves neaizskaramības, drošības, pašcieņas, veselības un nodrošinājuma un kad cilvēks netiek pazemots, apvainots un tam netiek radīts risks kļūt par noziedznieku.

[4] Atbildība – attieksme, kurai raksturīga pienākuma apziņa; apzināta nepieciešamība atbildēt par savu rīcību un tās sekām, uzņemties un pildīt sabiedrības izvirzītos uzdevumus. Atbildības apziņa skolēnos izkopjama pedagoģiskā procesā gan ģimenē, gan izglītības iestādē.

[5] Attiecības – atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, valstu un tamlīdzīgi savstarpējie sakari, saistība, mijiedarbība; vispārcilvēcisko vērtību – patiesības, svētuma, tikumības, izglītotības un citu – kā personu sakarsmes vadmotīvu izpausme cilvēku darbībās, funkcijās, arī domāšanā, valodā, uzvedībā.

[6] Seksuāls- ar dzimumdzīvi saistīts.

[7] Anatomija – zinātne, kas pētī organisma formu un uzbūvi saistībā ar to funkciju un attīstību, kā arī izcelsmes un attīstības likumsakarības; morfoloģijas daļa. Izšķir augu, dzīvnieku un cilvēka anatomiju.

[8] Fizioloģija – mācība par dzīva organisma funkcijām un procesiem, kas noris organismā un tā daļās – orgānos, audos un šūnās un to struktūras elementos.

[9] Antipātija – noturīga nelabvēlīga emocionāla attieksme pret kādu cilvēku, cilvēku grupu, lietu vai parādību; nepatika.

[10] Motivācija- iekšējie dzenuļi (vērtīborientācija, pārliecība, nostāja, interese, vēlmes, dziņas utt.), kas izraisa cilvēka aktivitāti un virza viņa rīcību; motīvi (iemesli), ar kuriem pamato, izskaidro rīcību, nostāju vai domu; pamatojums; arī izskaidrojums.

[11] Onānisms – dzimumtieksmes apmierināšana, mehāniski kairinot pašam savus dzimumorgānus.

[12] Kavēšana – aktīvs process, kas organisma regulatorisko procesu ietekmē samazina, pārtrauc vai novērš ierosu.

[13] Emocijas - pārdzīvojumi, apzinātas un neapzinātas cilvēka un dzīvnieku subjektīvās reakcijas uz iekšējo un ārējo kairinātāju iedarbību. Jūtu izpausme.

[14] Tieksme – neapzinātas vai daļēji apzinātas fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības izpausmes forma, cenšanās ko sasniegt, iegūt, piepildīt. Izzūdot vajadzībai, tieksme var izzust vai pārvērsties apzinātā vēlmē, nodomā.

[15] Impulss – pēkšņs ierosinājums, pamudinājums, kas izraisa kādu darbību; stimuls, dzenulis; ierosas vilnis, kas ātri izplatās pa nervu šķiedru.

[16] Pubertāte – attīstības stadija, kurā cilvēkam sāk funkcionēt dzimumdziedzeri, pamostas dzimumdziņa un rodas spēja radīt pēcnācējus.

[17] Dzimumtieksme – dzimumtieksmi uzbudinošs; dzimumtieksmi uzbudinošs līdzeklis.

[18] Ķircināšana – izjokošana; izzobošana; arī pāri nodarīšana bez apzināta nolūka.

[19] Balss lūzums – zēniem sasniedzot pubertātes vecumu, intensīvāk veidojas dzimumhormons testosterons (meitenēm savukārt intensīvāk veidojas estrogēni). Testosterons veidojas sēkliniekos, tas nokļūst asinsrites sistēma, pa kuru cirkulē, un izraisa intensīvāku balsenes skrimšļu augšanu, ievērojami pagarinās balss saites, kā arī tās kļūst biezākas. Lielāki kļūst deguna blakusdobumi, pats deguns un kakla mugurējā daļa, tādējādi veidojas lielāka telpa, kurā rezonēt skaņai.

[20] Dzimumorgāni – dzimumorgāni – cilvēku un dzīvnieku dzimumvairošanās orgāni. Dzimumorgāni ir dziedzeri, dzimumceļi, dažādi papildveidojumi un kopulācijas orgāni. Cilvēkam ir iekšējie un ārējie dzimumorgāni. Sieviešu iekšējie dzimumorgāni ir olnīcas, olvadi, dzemde un maksts. Pie sieviešu ārējiem dzimumorgāni pieder lielās un mazās kaunuma lūpas, kuteklis jeb klitors, maksts priekštelpas dziedzeri. Vīriešu iekšējie dzimumorgāni ir sēklinieki, sēklinieku piedēkļi, sēklvadi, sēklas pūslīši, priekšdziedzeris jeb prostata un urīnizvadkanāla sīpola dziedzeris. Pie vīriešu ārējiem dzimumorgāniem pieder sēklinieku maisiņš un dzimumloceklis.

[21] Erekcija – dzimumlocekļa piebriešana un palielināšanās sakarā ar pastiprinātu asins pieplūdi, ko seksuālās ierosas laikā rada nervu impulsi.

[22] Pollūcija – no cilvēka gribas neatkarīga sēklas noplūšana, kas nav saistīta ar dzimumaktu vai onānismu un parasti notiek miegā.

[23] Menstruācija – periodiska, regulāra asiņu un gļotu izdalīšanās no dzemdes, ko izraisa cikliskas fizioloģiskas pārmaiņas sievietes organismā; mēnešreize.

[24] Higiēna – medicīnas nozare, kas pētī apkārtējās vides ietekmi uz cilvēka veselību, darbspējām, mūža ilgumu, kā arī izstrādā pasākumus, lai novērstu dažādas slimības.

[25] Pubertāte  – pārejas vecums no bērnības uz dzimumbriedumu; dzimumgatavības iestāšanās periods.

[26] Jūtelība – viegla aizskaramība, sentimentalitāte.

[27] Kaprīzs – tāds, kam ir raksturīgas nepamatotas, pēkšņas vēlēšanās, iegribas; untumains.

[28] Veneriskās  slimības – grupa infekcijas slimību, ar kurām cilvēki inficējas galvenokārt dzimumceļā. Biežākās veneriskās slimības ir sifiliss, gonoreja, mīkstais šankrs, cirkšņu limfogranulomatoze. Pēc dažu zinātnieku ieskatiem pie venēriskajām slimībām pieder vēl citas dzimumceļā iegūtas slimības, piemēram, trihomoniāze vai hlamīdiju un mikoplazmu ierosinātas dzimumorgānu slimības.

[29] Dialektika- filozofiska izziņas metode, kas lietas, parādības un procesus pētī to kopsakarā, mijiedarbībā un attīstībā; attīstība, kurai raksturīga pretrunu pārvarēšana, cīņa starp veco un jauno, jaunas kvalitātes rašanās; māksla panākt patiesību strīdā, atklājot pretinieka spriedumu pretrunas.

[30] Mīlestība – neizskaidrojams spēks; dziļas jūtas, kas izsaka augstāko tuvības, labvēlības, draudzības, sirsnības pakāpi attieksmē pret cilvēku, uzskatiem, iecerēm, dabas un sabiedriskām parādībām. Mīlestību raksturo maigums, uzticība, paļāvība, nesavtība. Mīlestība rodas brīvi, to nevar uzspiest ar varu un pavēlēm.

[31] Akcelerācija – vecumam neatbilstoša paātrināta bērnu un pusaudžu organisma attīstība un nobriešana, arī psihiskā attīstība. Izpaužas ķermeņa izmēru pārmaiņās, orgānu un kaulu augšanā, dzimumdziedzeru un skeleta nobriešanā, intelektuālajā attīstībā. To izraisa dažādu bioloģisko un sociālo faktoru kopums; akcelerāciju stimulē arī urbanizācija. Šādas attīstības pamatā var būt arī individuāls attīstības temps vai īpaši organizēti papildu attīstības pasākumi.

[32] Liekuļots – mākslots; neīsts; viltots; liekuļoti glaimi; melīgs; liekuļotas asaras; simulēts.

[33] Guna Svence – psiholoģijas doktore, profesore. Viņa ir ieguvusi arī psihoterapeita izglītību, un pēdējā laika viņas interesi piesaistījusi pozitīvā psiholoģija. Guna Svence ir vairāku psiholoģijas mācību grāmatu autore, kas piedalījusies un uzstājusies Eiropas psihologu konferencēs, semināros un kongresos.

[34] Platons – sengrieķu filozofs ideālists, Sokrata skolnieks un Aristoteļa skolotājs; nodibinājis filozofijas skolu – Akadēmiju. Pirmais izmantoja literāro dialoga veidu filozofijā, izveidoja dialektiku kā jautājumu un atbilžu mākslu, prasmi nonākt sarunā līdz būtībai, lai iegūtu īstenas zināšanas.

[35] Interpretācija – skaidrojums, satura atklāšana. Jēdzienam ir svarīga nozīme zinātnisku teoriju izveides procesā, to savstarpējo attiecību raksturošanā.

[36] Realitāte – visas esamībā pastāvošās dabiskās, sociālās un garīgās norises un parādības. Iedala objektīvajā un subjektīvajā realitātē. Objektīvā realitāte ir subjektu aptverošā, ārpus viņa pastāvošā esamība. Subjektīvā realitāte ir objektīvās realitātes dialektisks pretstats realitātes apziņa, garīgā pasaule, īpaši tās virzībā uz praktiskām izpausmēm.

Vieta maniem komentāriem