Gatavojiet bērnus dzīvei, ne testiem!

Tātad, tavuprāt, Latvijas izglītības sistēma ir labāka?

Jā, mūsu sistēma dod bērniem iespēju izpausties un attīstīties, nav pastāvīgās sajūtas, ka nākamais tests ir svarīgākā lieta mūžā. Mūsu bērni tiek iedrošināti ārpusskolas aktivitātēm ar viņiem saistošām un interesantām lietām, bet ASV to dara, lai tiktu labākā augstskolā, vecāku dēļ vai bieži vien tikai tāpēc, lai izspruktu no mācībām.

1.septembrī no tālās Amerikas dzimtenē atgriezās EKA studente Silvija Ozola. Svešajā zemē viņa kopā ar daudziem citiem Eiropas studentiem firmas SouthWestern Advantage paspārnē pelnīja dienišķo maizīti un līdzekļus studijām. Trakajā steigā (jo bija pēc mājās pavadītas diennakts jāsteidz uz Lietuvu turpināt mācības Erasmus programmā) viņa tomēr atrada brītiņu laika, lai padalītos ar iespaidiem par savu darbu un piedzīvoto, jo tas vairāk vai mazāk bija saistīts ar izglītību un pedagoģiju.

                      Kāds ir tavs priekšstats par ASV izglītības sistēmu?

Izglītība tur ir tendēta uz standarta sasniegšanu. Visi bērni salikti pa līmeņiem, katram sava vieta, viss vērsts uz to, lai neviens netiktu zem sava līmeņa. Galvenā problēma ir testēšanas sistēmā. Bērni tiek gatavoti testam, nevis mācīti. Tā vietā, lai izrunātu tēmu, tiek izņemti testa jautājumi. Rezultāts – bērni netiek gatavoti dzīvei, tikai kārtējam testam. Pēc to rezultātiem bērni tiek sadalīti. Manuprāt, tas ir diezgan baisi un daudzus bērnus iedzen nelietderīgā stresā. Gudrie bērni dabū stundas, kur viņiem māca visu ko interesantu, lai tos maksimāli attīstītu. Pārējiem, parastajiem, pievērš mazāk uzmanības. Vecāki apgalvo, ka viņi tiek nolemti melnajam darbam vai pat narkotikām. Man tā liekas kā sijāšana: kas iztur, tos bīda uz doktorantūru, kas neiztur, tos bīda uz „meksikāņu variantu”. It kā nemaz nebūtu darīšana ar dzīviem cilvēkiem, bet lietām.

                       Tātad, tavuprāt, mūsu sistēma ir labāka?

Jā, mūsu sistēma dod bērniem iespēju izpausties un attīstīties, nav pastāvīgās sajūtas, ka nākamais tests ir svarīgākā lieta mūžā. Mūsu bērni tiek iedrošināti ārpusskolas aktivitātēm ar viņiem saistošām un interesantām lietām, bet ASV to dara, lai tiktu labākā augstskolā, vecāku dēļ vai bieži vien tikai tāpēc, lai izspruktu no mācībām.

                      Tas laikam gan var radīt pamatīgu un ilgstošu stresu.

Jā. Droši vien tāpēc ir tik daudz pilnīgi vienaldzīgo, kuru pasaule brūk kopā un kuri aiziet neceļos, un ir arī sašutušie, kuri vairs pat necer.

                      Tu tur pārdevi mācību grāmatas, kas paredzētas patstāvīgam darbam vai darbam kopā ar vecākiem mājās. Tās dod cerību?

Tās dod iespēju mācīties, attīstīties un tikt dzīvē uz augšu. Bērni nezina, kur meklēt palīdzību. Skolotāji skolā gan palīdz, bet ne jau tā, kā Latvijā. Tur nav individuālā darba. Protams, bērns var rakstīt skolotājam īsziņu, e-pastu, un viņš saņems atbildi. Ir arī grupveida konsultācijas. Ar to tomēr diemžēl nepietiek. Materiāli, ko mēs piedāvājam palīdz mājas apstākļos bērniem un viņu vecākiem tikt galā ar mājasdarbiem un sagatavoties kārtējam testam bez milzu galvassāpēm, lai paliek laiks arī citām aktivitātēm.

                       Tāda kārtība laikam veicina privātpraksi.

Veicina. Ir pieņemts maksāt privātskolotājam 20 dolārus par stundu divas reizes nedēļā.

                       Vai daudzi to var atļauties?

Nē, tie, kam tiešām visvairāk vajag, nevar. Kam ir naudiņa, tie bērnus sūta mācīties arī ārpus skolas – apgūt kādu sporta veidu, zīmēt, muzicēt vai dziedāt. Lielākoties, protams, sportot. Bet tad ir jābūt labām atzīmēm, citādi skola neļauj apmeklēt papildus nodarbības. Gribi spēlēt futbolu – esi tik laipns un uzlabo sekmes, piemēram, matemātikā!

Man iepatikās privātskolu sistēma. Tās ir pilnīgi citādas. Maksā gan ui-ui!, toties ir labs rezultāts. Ir daudz kristīgo skolu, jo publiskajās skolās nedrīkst pat pieminēt kādu reliģiju. Viss, kas ar to saistās, ir izņemts no mācību grāmatām. Privātskolās māca līdzīgi kā pie mums, tikai visur, kur var un kur nevar, piesaista kristīgo mācību.

                     Tu teici, ka vecākiem Amerikā klājas grūti. Kāpēc?

Nabaga vecākiem mājās ir jāuzņemas palīgskolotāja amats. Tas jau nebūtu nekas. Problēma tāda, ka skolā māca pavisam ko citu un citādi, nekā savulaik mācījušies tēvs un māte. Nabaga vecāki dodas uz skolām, protestē, vāc parakstus, bet tas ir koks ar diviem galiem. Viņi paši ir neizglītoti, it īpaši Misisipi, kur es strādāju – tur līmenis ir zemākais valstī, bet standarti visur ir vienādi. Vecāki ir sašutuši, jo nevar palīdzēt saviem bērniem mācīties to, ko paši nezina un nesaprot. Vainots, protams, parasti tiek nelaimīgais skolotājs.

                       Kam būtu jānotiek, lai tu kļūtu par skolotāju Amerikā?

Ak dievs, nē! Es tur satiku tikai vienu skolotāju, kam gribētu līdzināties, ja liktenis lemtu strādāt Amerikas skolā. Viņa bija neparasta, ar pamatīgu krampi un strādāja par aizvietotāju. Viņai nav vienalga, kas notiek ar katru bērnu. Viņa strādā ar visu klasi, iesaista katru skolēnu, veido dialogu.

                       Vai tu gribētu būt skolēns Amerikā?

Nē, tur ir drausmīgs emocionāls spiediens. Man nepatīk arī skolu struktūra, jo klases ir sadalītas ne tikai pa dažādām ēkām, bet pat pa dažādām skolām. Tur bērns redz tikai vienaudžus, maļas savā sulā, neredz ne savu izaugsmi, ne pēc kā tiekties.

                        Ko tu vēl gribētu piebilst par Amerikas skolām?

Tur uz skolotāju ir pārāk liels spiediens no vecāku puses. Es Misisipi satiku skolotāju, kura aizgāja no darba, tāpēc ka viņai bija nervu sabrukums. Viņa vienkārši neizturēja, nevarēja paciest vecāku spiedienu.

                         Ko tu gribētu novēlēt Latvijas skolotājiem?

Saglabājiet morālās vērtības, kas bijušas līdz šim. Gatavojiet bērnus dzīvei, ne testiem!

                         Novēlēsim arī mēs Silvijai saglabāt mūsu morālās vērtības „tālajā” ārzemju galvaspilsētā Viļņā!

Atbildēt