Harizmātiskā Latvijas Tālmācības profesionālā centra direktore Ilze Kalniņa

kalnina5

Ko nozīmē personvārdu salikums „Ilze Kalniņa”?

Kas Tev interesē?

Šoreiz kā viena no Latvijā zināmākajām skolas direktorēm.

Esmu ne tikai tālmācības idejas ieviesēja Latvijā, kad 2009. gadā nodibināju pirmo šāda veida izglītības iestādi, kur pirmo reizi tālmācības principus ieviesa ne tikai augstākajā vai koledžu, bet arī vidusskolas un pamatskolas līmenī. Esmu arī arodbiedrības “Latvijas izglītības vadītāju asociācijas” prezidente.

Toreiz, 2009. gadā, tas bija milzīgs izaicinājums, bet tā kā ideja jau pašā sākumā vainagojās panākumiem, tad ar IZM atbalstu 2010. gadā  tālmācības principus ieviesām ne tikai vidusskolas, bet arī pamatskolas klasēs, respektīvi, arī 7.-9. klašu posmā, kas darbojas jau septīto gadu. Šobrīd Rīgas Tālmācības vidusskolā ir tūkstotis absolventu.

Tālmācības ideja ir atzīta par noderīgu un kvalitatīvu, kā arī tai ir pieprasījums un ir atbilstoša mūsdienu apstākļiem, prasībām un vajadzībām.

Kas šobrīd Tavā dzīvē ir par daudz un kas pietrūkst?

Par daudz kā vienmēr ir pienākumi. Par daudz ir mana aktīvā darbošanās arodbiedrībā, bet tajā pašā laikā tā ir iespēja paplašināt ne tikai savu pieredzi tālmācības jomā vien, bet gūt pieredzi arī plašākā izglītības kontekstā, kā arī izprotot un atbalstot skolu direktorus viņiem svarīgajos jautājumos.

Šajā darbā, tiekoties ar Latvijas un citu valstu izglītības iestāžu vadītājiem, to vietniekiem, gūstu dziļāku un plašāku ieskatu ne tikai par izglītības procesiem kopumā, bet palīdz arī veiksmīgāk iekļauties MK grozījumu izpratnē, būtībā un to interpretācijā, kā arī pārzināt visas šīs ar izglītību saistītās jomas,  nostiprināt un uzturēt savu viedokli par norisēm izglītības jomā.

Kas pietrūkst? Visvairāk pietrūkst laiks. Bet arī tas ir atkarīgs tikai no manis, cik to veltu sev, cik citiem.

Kas ir, bija un būs Tavas dzīves kulminācijas stunda?

Apzināti neprovocējot likteni un to negaidot, mana saistība ar izglītību aizsākās 2000. gadā, kad kļuvu par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas filiāles vadītāju Bauskā. Tas arī bija pavērsiens manā dzīvē, kad no uzņēmējas pārtapu par aktīvu izglītības jomas līderi dažādās jomās.

Kopš šī laika mana dzīve ar izglītību ir saistīta visdažādākajos līmeņos- gan augstākajā, gan koledžas izglītībā, tad vadot profesionālās pilnveides izglītības programmu projektus, kā arī tas, ko daru arī šodien, piemēram, tagad esmu ceļā uz Ulbrokas vidusskolu, kur skolēniem stāstīšu par profesionālās pilnveides programmu „Panākumu Universitāte”, par viņu iespējām apzināt savus vēlmes, mērķus un dotumus saistībā ar turpmākajām pašnoteikšanās un nākotnes karjeras izvēles iespējām.

Nākamais kulminācijas posms – Rīgas Tālmācības vidusskola. Tagad arodbiedrības “Latvijas izglītības vadītāju asociācijas” prezidentes pienākumi, kur regulāri tiekos ar politiķiem un citām atbildīgām personām, ir vēl viens izaicinājums. Piemēram, šodien man jāpiedalās sarunās ar Ministru Kabineta prezidenti Laimdotu Straujumu, lai turpinātu sarunas par jaunā pedagogu atalgojuma modeli. Nākotnes kulminācijas stunda? Esmu pārliecināta, ka arī mans turpmākais dzīves devums sabiedrībai būs saistībā ar izglītību.

Kā Tu raksturotu savu darba ikdienu? Ar ko Tava darbadiena atšķiras no brīvdienas?

Darbadiena ir ļoti gara. Pirmām kārtām tā sadalās starp Rīgas Tālmācības vidusskolu un Latvijas Tālmācības profesionālo centru. Pēdējā minētā izglītības iestāde radās audzēkņu ideju un ierosinājumu rezultātā, proti, ka „viss ir lieliski un jauki, bet es zinu, ka man nevajadzēs ne augstskolu, ne koledžu, bet man vajag profesiju, lai varētu strādāt, piemēram, ārzemēs par aukli vai sociālo audzinātāju” Tam sekoja jautājuma uzstādījums, kāpēc nevarētu būt arī profesionālās tālākizglītības programmas, kuras varētu apgūt tālmācībā?

Tā radās Latvijas Tālmācības Profesionālais centrs, kurā esmu tās direktore, kas piedāvā auklīšu, sociālā audzinātāja, programmētāja, florista un multimediju speciālista profesionālās izglītības programmas. Arī šis ir mans kārtējais izaicinājums – kaut attālināti, bet nodrošināt kvalitatīvu profesionālo tālakizglītību programmu apguvi.

Kā redzams, kopumā darbības jomas ir visdažādākās: vispārējā pamata un vidējā, profesionālās tālākizglītības jomas, jauniešu programma “Panākumu Universitāte”, arodbiedrība – tas viss ik dienas prasa uzraudzību- ik pa stundai, vienai, divām. Nevaru noliegt- tas ir iemesls arī garākai darba dienai.

Par brīvdienām? Teikšu uzreiz- svētdienās es nestrādāju. Un to es ievēroju konsekventi. Tā ir tikai man veltīta diena. Tas nenozīmē, ka neko nedaru. Daru, tikai to, ko nevaru atļauties darba ikdienā, piemēram, parušināties savas privātmājas dārzā, padauzīties ar saviem trim suņiem.

Jāsaka, ka, aktīvi darbojoties izglītības jomā, tāpat veiksmīgi ir uzauguši mani bērni, kas svētdienās ierodas pie manis mājās, lai kopīgi pavadītu šo dienu. Esmu pārliecināta- jo kvalitatīvāk laiku veltīšu sev, jo kvalitatīvāk to spēšu dot citiem. Tas pats sakāms arī par maniem tiešajiem darba pienākumiem, jo ir svarīgi saglabāt spēju savus pienākumus uzņemties ar pozitīvām gaidām.

Attēlā Latvijas Tālmācības profesionālā centra direktore Ilze Kalniņa.

Attēlā Latvijas Tālmācības profesionālā centra direktore Ilze Kalniņa.

Brīvdienās iegūstu resursus turpmākajam skrējienam, kā arī ar pateicību atskatos uz padarītajiem nedēļas darbiem. Brīvdienās mācos saskatīt, saprast un apzināties, izprast kaut ko jaunu, kā arī uz sevi un pasauli palūkoties ārpus daba rāmjiem. Tas rada jaunus impulsus ieraudzīt kā darīt citādāk.

Kādos lielākajos posmos Tu varētu grupēt savas dzīves norises?

Skolas gadi, kā arī turpmākā pašizglītība. No maniem 44 gadiem 24 pašizglītības gadi nemaz nav maz. Bakalaura studijas, psiholoģijas maģistrantūra un visbeidzot pedagoģijas doktora grāda iegūšana.

Otrs posms ir mana ģimene un mani bērni. Bērniem jau ir 23 un 19. Lielu daļu veltu viņu mērķtiecīgai virzībai, proti, izglītībai, karjerai un viņu sasniegumiem. Esmu pārliecināta, ka savos gados viņi jau ir daudz sasnieguši- meita ir jau otras augstskolas studente, ar izcilību pabeigusi studijas Londonā un tagad turpina jurisprudences studijas Latvijas universitātē, dēls Latvijas universitātē studē programmēšanu.

Zīmīgi ir tas, ka pirms iestāšanās universitātē, par programmētāju viņš mācījās manis vadītajā Latvijas Tālmācības profesionālajā centrā. Arī šis fakts apliecina, ka laicīgi profesionāli orientējot, jaunietis nekļūdīgāk spēj noteikt savu turpmāko profesiju.

Tātad varu sev godīgi un ar gandarījumu teikt, ka viss, ko es šobrīd daru, saskan ar manām idejām, pārliecību, mērķiem un darbiem.

Trešais posms ir mana darba dzīve. Sāku ar uzņēmējdarbību. Šajā jomā guvu stabilu izturības pieredzi, kas nemaz nenācās tik viegli, bet to veiksmīgi izdevās izmantot savos turpmākajos darbības centienos, strādājot izglītības jomā.

Ar ko Tu salīdzinātu savus iecerētos plānus un padarīto dzīvē?

Te vietā būtu paruna „neskati vīru no cepures!” vai „mazs cinītis gāž lielu vezumu”. Es esmu tiešām miniatūrā maza sieviete, bet visām idejām, padarītajiem darbiem ir liela nozīme ne tikai manas personīgās dzīves, bet arī sabiedrības kontekstā.

1000 absolventu tālmācībā- tas taču ir ļoti liels devums sabiedrībai. Tas pats sakāms arī par 3000 jauniešiem, kas sevi pilnveidojuši vai noteikuši savu nākotnes karjeras izvēli “Panākumu Universitātē”.

Kā Tu raksturotu šodienas vidusmēra skolas direktoru?

Šobrīd viņš ir apjucis. To šobrīd pastiprina skolotāja profesijas prestiža zemais līmenis, kad pat Latvijas universitātē uz katru izsludināto budžeta vietu ir knapi pus otrs pretendents. Vēl lielāku apjukumu rada tas, ka mēs plānojam pacelt algas deputātiem, bet ne skolotājiem, kur piemēram, pirmsskolas izglītības pedagogam par slodzi alga ir 420 € uz papīra.

Kā zināms, skolotāja darbs nevar pastāvēt bez aicinājuma un sūtības klātbūtnes, un pedagoga sūtības novērtēšana ar minimālo algu rada divtik lielāku apjukumu.  Viņš ir apjucis apkārt valdošās negācijās, bet tas nenozīmē, ka viņš tāds par palikt arī turpmāk.

Vislielākie sasniegumi ir gūti tieši krīzes brīžos. Kaut ko līdzīgu šobrīd varētu teikt arī par Latvijas izglītības iestāžu vadītājiem. Viņi ir pirmie, kas apzinās, ka ne mirkli nedrīkst uzkavēties nulles punktā un ne tikai, viņi būs arī tie, kas pirmie spers arī soli.

Kādam šodien būtu jābūt skolas direktoram?

Pirmkārt viņam jābūt ne tikai ar pedagoģisko izglītību, kurš saprot, kas notiek skolā, bet arī ar uzņēmējdarbības prasmēm, iemaņām un kompetencēm vadīt kolektīva darbu. Direktora darbs nav tikai pedagoģisko sēžu vai sapulču vadīšana vien, tas ir nepārtraukts sadarbības process ar pedagogiem, ar vecākiem, ar pašvaldību un dažādiem projektiem.

Direktora darbs ir nemitīgs elastīgas domāšanas principiāls rezultāts. Viņš spēj ne tikai ātri pieņemt visdažādākos izaicinājumus, bet arī tajos orientēties. Viņam ir jābūt izcilam gan psihologam, gan pedagogam, gan uzņēmējam.

Ar ko Tu izskaidrotu sava ražīgā darba rezultātus?

Vispirms to nosaka mans personības pamats, mans holeriskais temperaments un no tā izrietošā neatlaidība un mērķtiecība, kuru sasniedzot vienu savu mēeķi, tiecos pie nākamā, vienlaicīgi paturot prātā savu galveno mērķi. Iespējams, ka ražīgumu nosaka manu iepriekšējo plānu izdošanās, kas ir pozitīvs pamats turpmākajiem plāniem. Pozitīva dzinuļa priekšnoteikums ir pozitīvs dzinulis darīt vēl vairāk un vēl labāk. Visa pamatā ir darbs, darbs un vēlreiz darbs.

Ko Tu šodien labprāt darītu citādāk, nekā esi darījusi iepriekš?

Es noteikti būtu politikā, jo ik dienas redzu, ka daudzas labas idejas netiek novirzītas līdz kompetentākajiem un atbilstošākajiem cilvēkiem, lai tās visoptimālāk realizētos. Ja man būtu šāda politiskā pieredze, tad daudzas šīs idejas varētu īstenot kvalitatīvāk, mērķtiecīgāk, veiksmīgāk un ātrāk.

Kāda augstu stāvoša IZM amatpersona nesen man teica, ka Ilze Kalniņa būtu ideāla izglītības un zinātnes ministre. Kā Tu komentētu šādu amatpersonas izteikumu?

To jau neizvēlēsies Ilze Kalniņa. Ja būs pieprasījums no sabiedrības puses, kas novērtēs manu iepriekš padarīto, ja viņu prasības sakritīs ar manām prasmēm un vērtībām, tad teikšu spārnoto frāzi „nekad nesaki „nekad!””.

Nezinu, vai man mērķis ir strādāt tieši par izglītības ministri, bet zinu to, ka izglītība ir mana joma. Tas gan! Bet jāsaprot, ka tikai viens ministrs neko mainīt nevar. Varbūt es kā arodbiedrības “Latvijas izglītības vadītāju asociācijas” prezidente varētu sasniegt to pašu, ko būdama ministre.

Nākamnedēļ braucu uz Somiju, kur paredzēta tikšanās ar tālmācības skolu vadītājiem, jo man ir svarīgi vēl un vēl sīkāk izprast ne tikai vietējos izglītības procesus kopumā, bet arī laicīgi pamanīt gan vietējā, gan starptautiskā mērogā jaunās izglītības tendences un vajadzības.

Ja Tu kļūtu par izglītības ministri, kāda būtu Tava pirmā prioritāte?

Pašlaik šo pienākumu, teikšu atklāti, produktīvi veic Mārīte Seile. Es par tādu šobrīd nevaru kļūt, bet atbildot uz jautājumu, es strādātu pie tā paša Mārītes Seiles iesāktā pedagogu atalgojuma modeļa un skolu tīkla sakārtošanas.

Tas nevar būt tāpat vien- kāds izdomāja, ka varu būt ministre un tā tas arī notiks, nē- vispirms ir jābūt sabiedrības pasūtījumam, tad pašam sevī ir jāizjūt šīs nepieciešamās vajadzības objektivitāti un jāapzina savas kompetences, tikai tad var runāt par to, kā būtu, ja būtu. Vienmēr ir jābūt pamatam- vienalga, vai tā ir ministrija, partija, organizācija-  kuri ir pamanījuši tevī tādus resursus, kas sakrīt ar sabiedrības vajadzībām vai tajā notiekošajiem procesiem, tad tie tiek novērtēti…, bet šobrīd šādā statusā sevi neredzu.

Kurā jomā īpaši Tu savu labo paraugu varētu demonstrēt izglītības iestāžu vadītājiem?

Vispirms jau tālmācības jomā. Pie manis vēršas daudzi izglītības iestāžu vadītāji pēc padoma, kā veiksmīgāk savā izglītības iestādē ieviest tālmācības pieeju un metodes. Šajā jomā man ir gan pieredze, gan zināšanas, kuras papildinu ik dienas, piemēram, drīzumā atkal došos uz Viļņu, kur iepazīšos ar Lietuvas veiksmes stāstiem tālmācības jomā, tāpat drīzumā arī paredzēts doties uz Igauniju.

Ko Tu šobrīd dzīvē dari pareizi un ko nepareizi, kāpēc Tev tā liekas?

Pareizi tas, ka šobrīd darbojos arodbiedrībā “Latvijas izglītības vadītāju asociācija”, bet nepareizi, ka esmu pārāk daudz iekšā šajā procesā. Mana dzīve šobrīd ir pusmūžā. Esmu sasniegusi daudz, bet sasniegtajam darbā ir arī otra puse- mana ģimene, manas vērtības, intereses, hobiji, kas nereti tiek atstāti otrajā plānā.

Tāpēc šobrīd mans mājasdarbs ir mācīties vairāk pievērsties sev un savai personīgajai dzīvei. Kad būšu parūpējusies par sevi, spēšu labāk parūpēties par otru.

Kāds ir Tavs dienas režīms?

Sākas septiņos no rīta, beidzas divpadsmitos vakarā. Ar pārdomām naktīs vēl. Ikdienā pašizglītojoši kursi, semināri, citu cilvēku iedvesmojošo pieredžu vērošana un, protams, mans tiešais darbs par ko es saņemu atalgojumu.

Tas nenozīmē, ka darbā no septiņiem līdz divpadsmitiem esmu fiziskā izteiksmē, nē, viens gan– darba laikā es domāju un runāju tikai par darbu. Veicot darba pienākumus, man ir tā brīnišķīgā iespēja tikties ar dažādiem profesionāļiem, bagātināties ar viņu pieredzi. To var uzskatīt, var neuzskatīt par darba stundām, bet jebkas, ko es daru, ir kāda mana mērķa vārdā.

Tātad domāšana par savu mērķi arī tiek ieskaitīta darba stundās- vienalga, vai guļu pludmalē, vai sarunājos ar baņķieri Ģirtu Rungaini- visu uzskatu arī par sava veida nostrādātajām darba stundām, darba pieredzi. Piemēram, tagad braukšu uz Somiju- vai man tas ir darbs, vai pašas bagātināšanās- viss tāpat ir viens un tas pats jeb kā tautā saka „cik garš, tik plats”.

Ko tu vēlētos novēlēt Pedagogs.lv lasītājiem?

Novēlu spēju arī jebkurā negatīvisma mudžeklī atrast gaismas apspīdētu taciņu pa kuru no tā visa izkļūt, lai katrs mēs sev vairāk patiktu, tad arī citi mums vairāk patiks. Mieru, prieku un optimismu!

Sarunas nobeigumā pastāsti kādu anekdoti, kuras galvenais varonis ir skolotājs.

Klausies, Kaspar, es anekdotes, ne klausos, ne atceros! Viena anekdote par skolotāju varētu būt tā, ka mūsu skolotājs joprojām jūtas priecīgs, iepriecināts un laimīgs, un… strādā skolā.

 

Vieta maniem komentāriem