Vārda dienas: Zenta, Dzelde, Zelda , Dzeja, Dzestra, Rima, Rimars, Rimma, Rimvalda, Rinvalda, Zelga, Zenita

Inga Ābele: Skolotāji

Inga Ābele

SKOLOTĀJI

Apceri par pedagoģiskām   vērtībām es gribu sākt ar rindām no kādas vēstules, ko saņēmu šajos Ziemsvētkos: “Kad mans mazdēls Rūdolfs saka – “Tava zupa bija ļoti garšīga!” – es saku, ka centos, centos. Ar to mācīšanu bija citādāk. Es necentos, man nevajadzēja censties. Droši vien jau vēl kādam skolotājam ir tā, kā man bija – es vienkārši dzīvoju kopā ar jums to dzīvi, kura mums krustojās stundas laikā. Jūs nācāt ar savu, es ar savu, un tajā satikšanās punktā mēs vai nu apstājāmies uz brīdi un atvērāmies, vai arī aizgājām viens otram garām. Man šķiet, es tajās krustcelēs vispār stāvēju, nometusi mēteli un lielo lakatu, atvērusi sirdi līdz galam un izsalkusi, lai mani uzklausītu. Tā nav poza, kad es saku, ka esmu pateicīga par saviem skolotājas gadiem saviem skolniekiem – ka viņi mani gaidīja, ka pacieta, ka ļāva runāt, ka neapsmēja par to, ko teicu, ka manus noslēpumus neizstāstīja citiem.”

To man raksta mana latviešu valodas un literatūras Skolotāja, dzejniece Gunta Micāne. Uzsākot mācības vidusskolā daudzi skolēni mūs apskauda, ka mūsu klases audzinātāja būs tieši viņa. Viņas slava skolēnu vidū gāja viņai pa priekšu. Jo, nudien, tā nebija poza – šī atvērtība, mierpilnā pārliecība par sevi apvienojumā ar kaislību pret literatūru. Viņa mācēja aizraut citus, jo pati bija aizrautīga. Un tad tiešām nevajag censties. Uguns kuras. Bija arī tāds vispārējas milzīgas atvērtības laiks. Atmodas laiks.

Bet šajā esejā gribu pastāstīt par saviem Skolotājiem Kultūras akadēmijā. Tobrīd es biju izsalkusi. Man bija divdesmit seši gadi. Es biju padzīvojusi “liela cilvēka” dzīvi un sapratusi, ka pazaudēšos, ja kāds neiesies manas pajukušās lapas jaunos vākos. Augstskola neļāva man pazaudēties, apmaldīties mežā starp trijām priedēm. Un Skolotāji manu izsalkumu remdināja gan ar savu neatkārtojamo personību, ar savu dzīvesstāstu un izturēšanos pret dzīvi, gan ar logosu – to visu es tvēru ar simt acīm un ausīm.

Mums bija leģendāri Skolotāji. Spilgti atceros Tatjanu Sutu. Viņa ataust atmiņā kopā ar spēcīgu krāsu smaržu. Lekcijas Latvijas mākslas vēsturē notika Valsts Mākslas muzejā. Sutas mazais, trauslais stāvs ar taisno muguru un lepno galvu atviz lielajos logos iepretī gleznām. Viņas stāsti par izsalkušajiem, no strēlnieku gaitām pārnākušajiem jaunajiem gleznotājiem, par 1937.gadu Parīzē salieca divdesmito gadsimtu lokā un mēs varējām pieskarties latviešu glezniecības sākotnei Zelta laikmetam. Daža lekcija notika viņas dzīvoklī starp viņas tēva Romana Sutas un māmiņas Aleksandras Beļcovas darbiem. Viņas stāstītais saaudās ar gleznotāju biogrāfijām un tapa dzīvs. Ap viņu vienmēr bija klātesošs liels laiks. Atceros kādu eksāmenu – mēs, sanervozējušies studenti – lielajā istabā, un viņa, kas pieņem eksāmenu – mazajā. Mēs trinamies uz dīvāna, stundas rit, mēs paklusām kurnam, ka tā nu nevar izturēties pret studentiem – tik ilgi gaidīt! Tad pienāk tava kārta, tu beidzot tiec iekšā un saproti, ka mazajā istabā ap Sutu laikam ir pilnīgi cits ritums. Nesteidzīgs, koncentrēts. Un tu pēkšņi atslābsti, atveries un pakļaujies.

Atceros Raita Vilciņa lekcijas kultūras teorijā. Pirmais kurss. Atvērta klade, noasināts zīmulis. Bet viņš – atnāk, apsēžas uz krēsla studentu ielokā, skatās griestos un sāk runāt. Nepārtraukta logosa plūsma. Visi saskatās – kā to saturēt, šo straumi? Pierakstīt vienkārši nav iespējams. Atcerēties? Bet kā? Ķeksēt domu zivteles ar tauriņu ķeramo tīklu? Palikt spaini, lai piesmeļas pilns? Vilciņš tik runā – “Kam ir kotlete, tam ir raķete, bet, kam ir raķete, tam nav pat tās”. Kāda meitene pabīda diktafonu, un Vilciņš, šķietami pilnībā iegrimis savā sakāmajā, pēkšņi uzsauc – “To nevajag. Tas nepalīdzēs!”. Ar laiku sapratām, ko viņš ar to bija domājis. Nekāds mehānisks pieraksts patiesi nepalīdzēja Vilciņa lekcijās. Tikai izpratne – cik spēji izprast. Jo tā bija saruna starp personībām. Acs uzņem gaismu, cik spoži tā redz. Un tieši tāpat bija jāizlīdzas mums – cik spēji ieklausīties, mazliet pazīmēt raķetes uz lappušu malām, bet vairāk – tieši ieklausīties un paņemt atmiņā līdzi. Es būtu gribējusi iet uz Vilciņa lekcijām ceturtajā kursā, klusi sēdēt kaktiņā un vēlreiz klausīties viņā pati savai vajadzībai, ne eksāmenam – neapšaubāmi, ka tad jau es būtu pasmēlusi daudz vairāk. Diemžēl, Skolotājs bija jau miris.

Atceros Kultūras akdēmijas dibinātāja, rektora, profesora Pētera Laķa plašo, aptumšoto kabinetu. Notiek eksāmens filosofijā. Laķis sēž pie sava milzīgā galda, kūpina cigāru un lūkojas pa logu spilgtā un priecīgā pavasara saulē. Mēs – viņam aiz muguras satraukti čabinamies ap biļetēm, kasam pakaušus, čīkstinam krēslus. Iezvanās telefons. “Jā”, – ar mierpilnu humoru atbild Laķis. – “Ko es daru? Skatos, kā studenti mācās eksāmenam”. Viņa filosofija bija dzīva, caurausta ar vieglu ironiju un paša krātām smagām atziņām, tā nebija sausa mācība. Reiz viņš teica – “Meitenes, nevajag sapņot, ka dzīvē satiksiet princi. Satiksiet tieši tādu, kāda esat pati”.

Arī viņš nu ir miris un, manuprāt, manis aprakstītajiem Skolotājiem ir kāda vienojoša iezīme – viņi paši sevi bija satikuši jau dzīves laikā. Ar to viņi bija interesanti un paliks neaizmirstami.

Pedagoģiskās vērtības? Tu vari iedot otram tik daudz, cik viņš tajā brīdī ir spējīgs paņemt. Tātad atliek vienkārši būt – pašam, personībai un atļaut arī otram tādam pretī būt.       

Show Buttons
Hide Buttons