Izglītība Latvijā 13. – 19.gs.

Pirmās mācību iestādes Latvijas teritorijā radās 13.gs. un tās nodibināja vācu katoļu garīdznieki, kas ieradās Baltijā kopā ar krustnešiem.

Rīgā 1211 domkapitula paspārnē tika nodibināta Domskola, 1226 – Jura baznīcas skola. Šajās abās skolās mācījās vienīgi vācu feodāļu bērni un tur sagatavoja garīdzniekus; mācības notika latīņu valodā (šīs skolas sauca arī par latīņu skolām). 1353 Sv. Pētera baznīcas pārziņā sāka darboties pirmā laicīgā skola t.s. Pētera skola (vēlāk Maurīcija, Morica skola). Tajā mācījās Rīgas namnieku bērni.

Latviešu skolas radās pēc reformācijas un par tām rūpējās luteriskā baznīca. Domājams, ka pirmā latviešu skola Rīgā bija Sv. Jēkaba baznīcas skola (dib. 16.gs. 2.pusē), kas no 16.gs. beigām darbojās Sv. Jāņa baznīcas pārziņā. Zviedrijas karalis Kārlis XI 1675 Rīgā nodibināja Kārļa liceju, vēlāk Rīgas Ķeizariskais licejs. 17.gs. beigās Rīgā darbojās 8 latviešu skolas (mācības notika vācu valodā), 18.gs. beigās Rīgas rātes pārziņā bijušas 12 mācību iestādes. 1789 Rīgā tika nodibināta galvenā tautskola jeb Katrīnas skola (pirmā skola ar krievu mācībvalodu) un Navigācijas skola.

Pēc Aleksandra I skolu reformas (1802) visas Rīgas skolas pārzināja valdības iecelts skolu direktors. Rīgas Ķeizarisko liceju pārveidoja par guberņas ģimnāziju, Domskolu, Katrīnas skolu un Navigācijas skolu – par Rīgas apriņķa skolām. 1805 Rīgas rāte atvēra pilsētas meiteņu skolu. 1862 darbu sāka Rīgas Politehnikums (Rīgas Politehniskais institūts). 19.gs.1.pusē Rīgā darbojās vairākas praktiska novirziena skolas, kā arī svētdienas skolas, kurās mācījās amatnieku un trūcīgo pilsētnieku bērni. Bez pilsētas pašvaldības skolām 19.gs. 70 – 80. gados tika atvērtas arī valsts skolas – Aleksandra ģimnāzija (1868), Lomonosova sieviešu ģimnāzija, skolotāju seminārs (1870), Pētera reālskola (1873). 1880 Rīgā darbojās 9 1. šķiras (ar ģimnāziju kursu), 19 2. šķiras (ar proģimnāzijas kursu) un 49 3. šķiras (elementārskolas) privātas mācību iestādes. 19.gs. Rīgas skolās tāpat kā citur Latvijā, tika īstenota pārkrievošanaspolitika, it sevišķi gadsimta 2. pusē. 1836 gandrīz visās Rīgas skolās ieviesa krievu valodas mācīšanu.

Kurzemē pirmās skolas sāka darboties 1560 Liepājā un Grobiņā. Tās bija skolas turīgo vāciešu bērniem. Kurzemes un Zemgales hercogistes centrālās varas vājuma dēļ muižnieki ignorēja hercoga prasību dibināt skolas zemnieku bērniem un tāpēc 18.gs. skolas darbojās tikai dažās draudzēs. Jelgavā 17.gs. 30.gados sāka darboties Annas baznīcas skola vāciešu un turīgo latviešu bērniem. 1775 Jelgavā Pēteris Bīrons nodibināja akadēmisko ģimnāziju – Academia Petrina jeb Pētera akadēmiju, kas kļuva par nozīmīgu zinātnisku centru.

Latviešu bērnu lasītprasmes apgūšanai liela nozīme bija mājmācībai. Saskaņā ar skolu reformu (1802) Kurzemes muižniekiem, tāpat kā Vidzemē vajadzēja dibināt draudžu skolas un izveidot seminārus, kuros sagatavot skolotājus. Tomēr Kurzemes muižnieki atteicās to darīt, jo vajadzēja celt arī ēkas un tas prasīja lielus izdevumus. Zemnieku brīvlaišanas likums noteica, ka laukos jādibina pagastskolas – Kurzemē 1 skola uz 1000 iedzīvotājiem. Sakarā ar zemnieku pāreju pareizticībā arī Kurzemē tika atvērtas vairākas pareizticīgo Baznīcas draudzes skolas. 1833 sāka darboties Cīravas – Dzērves skola; tās augstāko klasi beidza 25 skolotāju darbam sagatavoti zemnieku jaunieši. 1841 nodibināja Irlavas skolotāju semināru.

Kurzemes guberņā praktizēja 2 veidu skolas – ziemā bezmaksas un vasarā par maksu. Pagastskolās mācīja ticības mācību, lasīšanu, rakstīšanu, aritmētiku un dziedāšanu. Pēc pagastskolas beigšanas varēja mācīties draudzes skolā. 19.gs. beigās Kurzemes guberņā bija 400 skolu (no tām 10 ministrijas skolas, 346 pagastskolas un 44 pareizticīgo draudzes skolas). Pēc Krišjāņa Valdemāra ierosinājuma Kurzemes piekrastē nodibināja 9 jūrskolas, 1852 sāka darboties zemkopības skola Veczvārdē, 1867 – Vecsātos. No 1885 Kuldīgā darbojās Baltijas skolotāju seminārs.

Vidzemē 17.gs. 70-80. gados tika nodibinātas pirmās draudzes skolas un to galvenais uzdevums bija stiprināt luterismaun zviedru administrācijas ietekmi. Nozīmīgākā no tām bija Ernsta Glika 1683 dibinātā draudzes skola Alūksnē, kur sagatavoja vairākus desmitus latviešu skolotāju. Ziemeļu kara (1700-1721) laikā lielākā daļa skolu tika nopostītas (no 54 palika 18). 18.gs. 20-30. gados sakarā ar brāļu draudžu rašanos vairākās muižās tika nodibinātas skolas zemnieku bērniem (M.E.Hallarte 1725 nodib. skolu Valmiermuižā).

Kaut arī Vidzemes landtāgs nolēma, ka muižās jādibina skolas, liela daļa muižnieku šo lēmumu nepildīja (no 525 muižām skolas bija 134 muižās). Saskaņā ar zemnieku brīvlaišanas likumu Vidzemē vajadzēja uz katriem 500 vīriešu kārtas iedzīvotājiem atvērt 1 pagastskolu. Līdz ar daudzu zemnieku pāreju pareizticībā Vidzemes guberņā (75 tūkst. cilv.) tika atvērtas vairāki desmiti pareizticīgo Baznīcas draudzes skolas.

1839 Valmierā izveidoja draudzes skolas augstāko klasi, ko nosauca par Ķesterskolu; 1849 to pārcēla uz Valku (no 1879 Vidzemes skolotāju seminārs). Šo skolu vadīja Jānis Cimze. 1871 Valkā sāka darboties pagastskolu skolotāju seminārs (slēgts 1887). 1894 Rīgā nodibināja Valkas skolotāju semināru. 1902 šo semināru pārcēla uz Valmieru un pārdēvēja par Valmieras skolotāju semināru. Nepakļaudamās valdības rīkojumam par pāriešanu uz krievu mācībvalodu, vācu muižniecība slēdza Vidzemes (1890) un Irlavas (1900) skolotāju seminārus. Latviešu skolas laukos bija pakļautas luteriskās baznīcas pārbaudēm.

Latgalē, pēc tās pievienošanas Krievijai (1772), izglītību varēja iegūt vienīgi krievu valodā. Ar valdības rīkojumu 1803 tur esošās skolas pakļāva Viļņas universitātei un noteica 3 skolu tipus: ģimnāzijas, apriņķa skolas un draudzes skolas. Zemnieku skolas atradās katoļu garīdznieku pārraudzībā. Tā kā katoļu garīdznieki sekmēja pārpoļošanu, 1824.g. Latgales mācību iestādes nodeva Pēterburgas mācību apgabalam. 1829, kad tika izveidots Baltkrievijas mācību apgabals, tajā pārgāja arī Latgale.

Latgalē pastāvēja arī klostera skolas un baznīcas draudzes skolas, kurās mācīja lasīt, rakstīt, katehismu un poļu valodu, dažās arī latīņu valodu. 1814 Krāslavā nodibināja apriņķa skolu (no 1843 ģimnāzija). Lai mazinātu poļu ietekmi 30-40.gados cara valdība garīgās skolas slēdza. 1831 Daugavpilī atvēra apriņķa skolu muižnieku bērniem (no 1835 ģimnāzija). Zemnieku bērni lasītprasmi visbiežāk apguva mājmācībā, jo zemniekiem domāto skolu skaits bija niecīgs. 1866 Latgalē bija tikai 28 tautskolas (801 skolēnu), 1881 – 48 skolas (2096 skolēnu). Zemnieku bērni skolas varēja apmeklēt 2 gadus, bet sekmīgākajiem tika dota iespēja papildus mācīties arī trešo gadu. Draudzes skolas atradās tikai pilsētās – Rēzeknē, Daugavpilī un Ludzā un tāpēc zemniekiem bija grūti sasniedzamas. Gadsimta beigās skolu skaits pieauga līdz 89 (4604 skolēnu). 19.gs. 80.gados pilsētās tika dibinātas amatniecības skolas. 80.gadu beigās Daugavpilī bija 2 arodskolas (viena dzelzceļniekiem). 1897 lasīt un rakstīt prata 40% Daugavpils apriņķa, 40% Ludzas apriņķa un 35% Rēzeknes apriņķa pieaugušie iedzīvotāji.

“Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture” © Tilde, 1998-2012

Atbildēt