Kaspars Bikše: skolotājas elementārās psihohigiēnas ievērošana jeb Veltījums skolotājai Vijai (2. daļa)

Kaspars Bikše

Man patīk mans darbs

Skolotājas darbs viņai nozīmē paust viņas gribu. Šis garīgo šķēršļu pārvarēšanas uzde­vums viņai patīk. Viņa pateicas par katru izdevību parādīt skolotājas iekšējo gudrības spēku. Katrā brīdī, kad viņa sastopas ar kādu izaici­nājumu no skolēnu vai kolēģu puses, viņa zina, ka tā ir viņai domāta mācība. Šādās situācijās viņa nomierina savu satraukto prātu, ielūkojos sevī un izsaka dziedinošus vār­dus, kas piepilda viņas būtību. Viņa ar prieku apstiprina šīs svētīgās atklāsmes un apzinās savu vietu un laiku skolā. Viņa sevī saskata neievainojamas un veselīgas skolotājas saprāta izpausmes, kas cītīgi veic savu darbu skolā.

Skolā es gūstu arī mieru

Viņa ik dienas paraugās uz savu skolu un allaž sev apjautājas: „Vai tā ir tā skola, kur man tiešām patīk strādāt?”. Vai tā ir gana draudzīga, ērta un jauka? Viņa saprot- ja viņai tā nešķiet laba, tad viņa tajā nekad nejutīsieties pasargāta. Viņa atzīst, ka skola ir daļa arī no viņas atspulga. Kādā stāvoklī tā ir? Viņa sevī pārlūko savus ieradumus, atbrīvo vietu jaunajam. Viņa atbrīvo savu prātu, tādējādi, padarot savu skolu par brīnišķīgu vietu, kur strādāt.

Es katru dienu apgūstu kaut ko jaunu

Viņa cenšas bērniem nevis likt iegaumēt visus kaujas gadus un datumus, bet gan domāt, mīlēt sevi un citus, kā arī par to, kā dibināt labas attiecības, būt gudriem un kļūt par veiksminiekiem; apieties ar naudu un rūpēties par veselību. Viņa allaž ietur dziļu pauzi, runājot par to, kā izturēties šajās mūsu dzī­ves jomās.

Esmu pietiekami laba

Viņas dvēselē nav nolieguma, kurš skan: “Tev nevar piederēt ” vai “Tu neesi pietiekami laba skolotāja”. Viņa klusībā domā tā: “Es atbrīvojos no šī aizsprieduma. Viņa necīnās, jo viņa ir pārliecināta, ka jāmaina ir tikai vārdi. Viņa apzinās, ka dzīvo nevis, lai smagi strādātu skolā, bet lai priecātos. Viņa ik dienas to klusībā sev apsola – ik mirkli- tūlīt un tagad. “Esmu pelnījusi mieru, saticību un pārticību”. Tas, ko viņa paziņo, ap­ziņā jau piepildās, kļūstot par manifestu viņas dzīvē.

Es esmu mīlestības vērta

Viņai nav jāmācās mīlēt- tāpat kā nav jāmācās elpot. Viņai tāpat kā citiem ir tiesības elpot tāpēc vien, ka dzīvo. Tas ir viss, ko viņa zina. Viņa vienkārši ir savas mīlestības cienīga. Viņa skolā neļauj veidot aizspriedumus, liekot bērniem noprast, ka arī viņi nav pietiekami labi un vērtīgi. Viņa saka, ka visi ir mīlami. Viņa aicina to apzināties un pieņemt, jo, redz, tad atklāsies, ka arī bērni pret skolotājiem izturēsies kā pret mīlamu personu.

Es palīdzu radīt skolu, kur bez šķirošanas var mīlēt visus

Tas ir viņas sapnis- radīt skolu, kurā var droši mīlēt, ikkatram būt pieņemamam gan sev, gan citiem – tādi, kādi bijām bērnībā- nevis tāpēc, ka viens ir sekmīgāks, otrs paklausīgāks, bet lai pieņem tādus, kādi viņi ir. „Tādi, kādi viņi ir?”- kāds iesauksies- „nesekmīgus un nekaunīgus?” Jā, arī tādus- bez došanas izsalkušo nepabarosi, tāpēc nav jēgas no viņiem prasīt justies kā paēdušiem. Reizēm viņiem ir tiesības tādiem arī būt, jo – kamēr nespēs katrs pats sevi personīgi iemīlēt, viņiem nenāks ne prātā pārtraukt savas nekrietnības- kur nu vēl mīlēt otru. Viņa saprot, ka jātiek vaļā no skolā potētajiem aizspriedumiem, ka tiesībām baudīt prieku ir nosacījuma raksturs.

Es skolā veicu garīgas pārmaiņas

Daudzi sāk pildīt savas apņemšanās no jaunā gada pirmās dienas. Taču, ja pārmaiņas nav notikušas iekšēji, tad šie lēmumi ātri izplēn. Viņa ir pārliecināta, ka tas ir tādēļ, ka skolā nenotiek iekšēja noskaņošanās. Viņa ir pārliecināta, ka vienīgā nepieciešamība ir – mainīt vārdus. Tikai vārdus par savu skolu. Ko katrs jau šajā mācību gadā var darīt sevis un skolas labā, lai mainītos uz labu? Ko gribētos paveikt skolā, lai palīdzētu sev, – tādu, ko vēl nespēja izdarīt iepriekšējā mācību gadā?

Es pamanu pārmaiņas sevī

Viņa spriež, kas jādara, lai skolā pamanītu pozitīvas pārmaiņas- lai skolā viņa justos pasargāta un mierīga, lai spētu justies kā spēcīgākais pedagogs skolā? Viņa saprot- brīžos, kad viss vēlamais iet prom un nevedas attiecības ar skolēniem, viņa savas būtības dzīlēs vēršas pie sevis. Pēc šādas vēršanās sevī viņa parasti saņem atbildi, „papēti sevi dziļāk!” Tādos brīžos viņa ielūkojas sevī vēl dziļāk, bet bez sevis noniecināšanas, tiesā­šanas un sevis kritizēšanas.

Viņa saprot, ka tieši tas parasti ir lielākais šķērslis, ko skolotājiem  ir nepieciešams pārvarēt. Viņa ieskatās sevī objektīvi – un uz visu apkārt, kas notiek skolā. Un neizsakot nekādus komen­tārus vai tamlīdzīgus spriedelējumus. Viņa vienkārši pēta un ir uzmanīga pret sevi un skolā notiekošo. Tad viņa vēl un vēl iedziļinās sevī – kas tur notiek- kā jūtas, kā reaģē, kādus vārdus atkārto, kam tic …

Es atļauju arī citiem būt tādiem, kādi viņi ir

Viņa ir pārliecināta, ka nevar skolēnus ar varu piespiest mainīties, tikai var piedāvāt viņiem pozitīvu gaisotni, kurā viņiem radīsies iespēja mainīties, ja viņi to vēlēsies. Viņa saprot, ka skolotājs nevar skolēniem likt mainīties viņu vietā. Katrs šajā pasaulē nācis, lai apgūtu savas mācībstundas, un tad, ja viņu vietā to izdarīs skolotājs, skolēniem savējās vajadzēs apgūt vēl un vēl, jo viņi nebūs sapratuši un izdarījuši to, kas tieši vi­ņiem bija jāsaprot un jāizdara. Skolotāji var viņus tikai mīlēt.

Es par skolu runāju tikai pozitīvi

Es dzirdu viņu sakām saviem kolēģiem: „Ja jūs spētu saprast savu vārdu ietekmi, tad iztu­rētos piesardzīgi pret to, ko sakāt.” Tāpēc viņa aicina skolā izteikt tikai pozitīvus apgalvojumus. Visums sa­ka “jā”, lai ko skolotājs teiktu, un nav svarīgi, kam viņš ir noticējis. Ja izvēlas ticēt, ka skolā nav nekā sevišķa, ka skolas dzīve nekad nebūs labāka, ka nekad nevar panākt, ko skolotāji vēlas, – Visums atsauk­sies, un tieši tā arī notiks. Bet var būt arī otrādi.

Es sevi augstu vērtēju

Viņa, sevi novērtējot, allaž sev saka, cik viņa ir nevainojama skolotāja. Viņa sevi nenovērtē par zemu. Tie skolotāji, kas sevi nenovērtē par zemu, tie parasti sevi nenovērtē arī par augstu.  Uzsākot jaunu darbu, viņa sevi nenopeļ, jo pirmajā reizē nemaz nevar visu paveikt apsviedīgi un nepārspējami. Viņa iepriekš izpēta, kas viņai veicas un kas ne. Viņa nebīstas atbildības! Viņa nestāsta, kas nav kārtībā, viņa stāsta to, kas ir kārtībā.

Ienākot skolā, manī ir miers

Viņa atslābinās un atbrīvo domas no jebkāda spiediena vai konflikta. Viņai klasē nav tāda skolēna, vietas vai lietas, kas spētu viņu aizkaitināt vai sadusmot. Viņā valda miers. Viņa ir brīvs cilvēks, kurš staigā pa skolu, atainodama savu mīlestību un izpratni par to, kādai ir jābūt skolai. Viņa nav tādā noskaņā, lai ar kādu par kaut ko cīnītos. Viņai gribas darīt visu, lai uzlabotu skolas dzīves kvalitāti. Viņas vārdi un domas ir ieroči, lai ar tiem veidotu skolas nākotni. Viņa bieži izsaka pateicību un atzinību, lūkojot pēc visa tā, par ko vien ir vērts pateikties. Viņa atslābinās, un viņa skolā dzīvo mierīgu dzīvi.

Manā varā ir uzsākt pārmaiņas

Viņa ir pārliecināta, ka starp skolotāja atbildību un vainas izjūtu ir liela atšķirība. Kad ir runa par atbildību, pa­tiesībā runa ir par varas iegūšanu. Kad apspriež vainas izjūtu, tad parasti domā par to, kas izdarīts slikti. Atbildība ir dāvana, jo tā dod spēku uzsākt pārmaiņas.

Skolotājs savu atbildību parasti neizceļ- it īpaši skolēnu klātbūtnē. Dažkārt skolotāji zem pārspīlēti uzsvērtās skolotāja atbildības slēp tieši vainas izjūtu- par to, ka viņa spēkos nav iespējas ar rokas mājienu skolu pārvērst gaismas un gudrības templī. Nelaimīgā kārtā daži skolotāji parasti visas izmaiņas uzņem kā vainas pārejas no viena stāvokļa citā, jo tās viņiem dod aizvien jaunas iespējas justies vainīgiem. Būt upurim zināmā līmenī ir lieliski, jo tad par visu ir atbildīgi citi, piemēram, skolēnu vecāki, un skolotājiem nav pilnīgi nekādu iespēju skolā uzsākt pārmaiņas. Ja skolotāji uzstājīgi vēlas palikt upura lomā, tad sanāk, ka tieši skola ir tā vieta, kur neko daudz nevar padarīt un ietekmēt.  Tas savukārt veicina hroniskas krīzes nostiprināšanos izglītības sistēmā. Apkārtējā pasaule nav atbildīga par viņu vainas apziņu.

Es esmu īstajā vietā un laikā

Viņa sevi redz pateicības un atzinības pilnu, jo skolas soli viņa padara vieglu un iedvesmojošu. Skolā viņa atrod piemērotu veidu, vietu un līdzekļus, lai skolā radītu pozitīvas pārmaiņas. Pasts darbojas, kuģi peld, veikali strādā un arī skola. Viss ir labi organizēts, un arī šeit, skolā, ir patīkami, kad iznāk tikties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Viss, kas nepieciešams, ir pareizajā vietā un laikā. Viņai skolā patīk darboties, un skola sāk mainīties uz augšu, dziedinās un pieskaņojas viņas dvēselei. Viņa redz, ka arī citās skolās atveras uztveršanai noskaņotas dvē­seles.

Es esmu vienīgais un neatkārtojamais „es”

Viņa nav ne­viens cits no skolotājiem skolā. Viņa ir viņa- neatdarināms un neatkārtojams cilvēks, kuram ir savas spējas un savi talanti. Neviens nevar visu izdarīt tieši kā viņa. Nav ne sacensības, ne salīdzināšanas. Viņa vienkārši ir savas mīlestības un atzinības vērta personība. Viņa ir brīnišķīga būtne. Viņa ir brīvs cilvēks.

Es atslābinos un naktī mierīgi guļu

Miegs ir tas laiks, kad atjaunoties un nobeigt pagājušo dienu. Viņas prāts ieslīgst sapņainā stāvoklī, kur dienā radušies sarežģījumi tiek at­risināti. Kad viņa ļaujas miegam, viņa paņem līdzi pozitīvas domas – tādas, kuras radītu brīnišķīgu jaunu dienu un būtu par pamatu labvēlīgas un draudzīgas skolas veidošanai.

Atbildēt