Vārda dienas: Amanda, Kaiva, Amanta , Amandis, Amands, Amantija, Amaranda, Amaranta, Amarilla, Amenta, Araminta, Azanda, Azella, Kaivis

Kristiāna Lapiņa

Kristiāna Lapiņa. Eseja.

Reizēm ar mums visiem notiek kas tāds, kas ietekmē visu mūsu turpmāko dzīvi un ļauj izdarīt būtiskus secinājumus – galvenokārt par sevi, cilvēkiem līdzās un pasauli vispār. Personiskā pieredze reizēm mēdz būt aizkustinoša, sevišķi, ja pārdzīvojums attiecas uz bērnu. Vienlaikus tā ir tik būtiska, ka to var attiecināt uz citām situācijām, kuras jāpiedzīvo vēlāk un izmantot, kad vien rodas vajadzība.

Kad es biju maza, šķiet, mācījos ceturtajā klasē, man un maniem vecākiem radās doma, ka manas mākslinieciskās spējas varētu attīstīt mākslas skolā. Varbūt par pamatu tam kalpoja atziņa, ka bērnu attīsta jebkuras papildus nodarbes, kur attīstās radošās spējas – katrā ziņā mani vecāki bija šāda audzināšanas stila piekritēji, kaut gan, gods kam gods, viņi reaģēja arī uz manu pretestību, ja vien es tādu izrādīju. Klavierstundas man sagādāja īstas mocības, bet iedomāties sevi spēlējam vijoli es nespēju nemaz.

Tā nu es mācījos zīmēt un gleznot, saprast, kas notiek ar krāsām, formām un gaismu. Manus pūliņus intuitīvi attēlot pasauli pamazām aizstāja likumsakarības. Galu galā es apguvu spēju likt lietā iztēli un zināšanas vienlaikus. Tā ir universāla spēja, kas cilvēkam noder vienmēr un ne jau tikai zīmējot vai gleznojot, bet darot arī jebko citu…

Tomēr visbūtiskākais ieguvums no tā visa bija kas daudz svarīgāks. Skolotājs, kurš strādāja ar mums, darīja ko pavisam neparastu – viņš katru bērnu uzrunāja ar „Jūs”. Sākumā man likās, ka viņš neuzrunā mani, bet mūs visus kopā, tomēr tad, kad skolotājs izņēma zīmuli man no pirkstiem, skaidroja kaut ko un vērsās tieši pie manis, es atskārtu, ka tā viņš uzrunā katru no klātesošajiem bērniem. Man likās, kas tas ir kas īpašs. Kad es dungodama izgāju no skolas tieši spilgtajā pavasarī un saule izgaisināja visas atlikušās šaubas par manu mākslinieces karjeru, kuras man reizēm radās, uzklausot piezīmes un aizrādījumus par manu gara darbu kvalitāti, es jutos patiešām vērtīga. Mani nekritizēja – man ļāva saprast, ka es drīkstu kļūdīties un darīt pareizi, izmēģināt un sākt no jauna.

Mākslas skolā es toreiz tā arī neiestājos. Tomēr atmiņas par izturēšanās veidu, kas man likās tiešs uzmanības un cieņas apliecinājums bērnam, joprojām ir ar mani. Tas mani tuvināja pieaugušo pasaulei, kura bērnam reizēm ir neizprotama, kurā viņš vēlas un reizē nevēlas nokļūt, jo pieaugušo attiecības bērnos reizēm rada bažas. Var jau būt, ka uzruna bija tikai savdabīga nedrošības izpausme no skolotāja puses, tomēr man kā bērnam likās citādi. Man patiešām šķita, ka mani ciena. Man ļāva būt tuvāk un apzināties, ka spēju vairāk. Lai arī kā, rezultāts bija manas attieksmes veidošanās pašai pret sevi, jo mana iepriekšējā pieredze skolā nebija visai veiksmīga – es jutos „pazaudējusies” un likumsakarīgi, ka šī izjūta lielākoties raksturo manas atmiņas par skolu vispār. Gluži kā vairums bērnu, es biju viena no daudziem un tieši tā arī jutos…

Viens no vissvarīgākajiem nosacījumiem, kas nosaka attiecības pedagoģiskajā vidē vai arī starp skolēnu un skolotāju, starp apmācāmo un apmācītāju, sabiedrību un indivīdu, ir cieņa. Vienlaikus tā ir patstāvīga pedagoģiska vērtība, uz kuru balstās jebkuras attiecības starp apmācāmo un apmācītāju. To nevar aizstāt ne ar ko citu, jo šāda cilvēku savstarpējā attieksme izslēdz izmantošanu, agresīvu attieksmi un vēlēšanos paust pārākumu. Agri vai vēlu skolēni pārspēj savus skolotājus, tāpēc spēja cienīt bērnu, kurš vēl tikai mācās, manuprāt, ir skolotāja vērtīgākā īpašība.

Bez cieņas nav iespējama mīlestība, uzticēšanās un spēja dot. Cieņa nozīmē iespēju iegūt brīvību. Cieņa nozīmē iespēju saudzēt, tiekties un saprast. Cieņa ir pamatā spējai neierobežot sevi un citus. Galu galā – cieņa pret sevi un citiem padara cilvēku spējīgu mācīties.

Kāds no mūsdienu filozofiem reiz ir izteicies (gan attiecībā uz citām cilvēcei svarīgām lietām), ka pareizu drēbju valkāšana un pareizu rituālu ievērošana vien negarantē iespēju būt labam. Ar to vien ir par maz. Savukārt cieņas izrādīšana nozīmē drošu veidu, kā piepildīt vēlēšanos, kas katram no mums ir tik svarīga – būt labam Cilvēkam.

Biogrāfija

Esmu dzimusi 1970. gada 9. aprīlī. Pēc visa spriežot, man vajadzēja piedzimt 1. datumā, bet labi vien, ka ir tā, kā ir. Pārlieku daudz humora izjūtas vienam cilvēkam arī nav īsti labi…Mans tēvs bija aviācijas inženieris un mana māte ir specializējusies mikrobioloģijā. Var teikt, ka es uzaugu starp lidmašīnām un to modeļiem, stāstiem par ļaunām baktērijām, vīrusu divējo dabu un cilvēku spējām tā vai citādi to visu ietekmēt…Pateicoties tam, ka vēl ģimenē ir bijis pietiekami daudz mākslinieku, karavīru un citu profesiju pārstāvju, mana sākotnējā „izglītība” bija intelektuāla rakstura sarunas arī ikdienā, gleznām pilnas sienas un milzums grāmatu.

Savu intensīvo socializācijas sāku ceļu ZA bērnudārzā, kura numuru vēl šim neesmu iegaumējusi, pēc tam turpināju mācības Rīgas 2. vidusskolā. Pēc tam mācījos Rīgas 5. medicīnas skolā, tad strādāju P.Stradiņa klīniskajā slimnīcā. Pabeidzu Medicīnas akadēmiju, tad LU Pedagoģijas un Psiholoģijas institūtu. Pašlaik mēģinu tikt pie doktora grāda socioloģijā Stradiņa Universitātē.

Audzinu 2 meitas. Pārsvarā viņas mani saprot un es cenšos saprast viņas. Viņas nepārtraukti izrādās tajā vecumā, kad mums kopā ir interesanti.

Mana pedagoģiskā darbība ir saistīta ar Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas un Stradiņa Universitātes studentiem – nu jau vairāk kā desmit gadus. Es visu laiku turpinu mācīties no studentiem un no sirds ceru, ka varu kaut ko dot arī no sevis.

Show Buttons
Hide Buttons