Viņš katru bērnu uzrunāja uz „Jūs”

kristiana_lapina

To nevar aizstāt ne ar ko citu, jo tikai šāda cilvēku savstarpējā attieksme izslēdz izmantošanu, agresīvu attieksmi un jebko citu, kas mazina cilvēka vērtību. Cieņa ir zelta tilts, pār kuru pārsoļojot, nedrošība pārvēršas par vēlmi uzveikt izaicinājumus, neveiklība – par grāciju, un bailes – par spēju apliecināt sevi. Tā ir augšanas un pieaugšanas pamatā. Dzīves pamatā. 

Reizēm ar mums visiem notiek kas tāds, kas ietekmē visu mūsu turpmāko dzīvi un ļauj izdarīt būtiskus secinājumus – galvenokārt par sevi, cilvēkiem līdzās un pasauli vispār. Personiskā pieredze reizēm mēdz būt aizkustinoša, sevišķi, ja pārdzīvojums attiecas uz bērnu. Vienlaikus tā ir tik būtiska, ka to var attiecināt uz citām situācijām vēlāk. Tā palīdz izaugt un saprast, kā notiek lietas…

Kad es biju maza, šķiet, mācījos ceturtajā klasē, man un maniem vecākiem radās doma, ka manas mākslinieciskās spējas varētu attīstīt mākslas skolā. Mans vectēvs bija gleznotājs un viņa talanta nospiedums ir manī, skaidri atpazīstams un tolaik vēl nepieradināts. Es mācījos zīmēt un gleznot, saprast, kas notiek ar krāsām, formām un gaismu. Manus pūliņus intuitīvi attēlot pasauli pamazām aizstāja likumsakarības. Galu galā es apguvu spēju likt lietā iztēli un zināšanas vienlaikus.

Tomēr visbūtiskākais ieguvums no tā visa bija kas cits. Skolotājs, kurš strādāja ar mums, darīja ko pavisam neparastu – viņš katru bērnu uzrunāja uz „Jūs”. Sākumā man likās, ka viņš neuzrunā mani, bet mūs visus kopā, tomēr tad, kad skolotājs izņēma zīmuli man no pirkstiem, skaidroja kaut ko un vērsās tieši pie manis, es atskārtu, ka tā viņš uzrunā katru no klātesošajiem bērniem.

Man likās, kas tas ir kas īpašs. Kad es dungodama izgāju no skolas tieši spilgtajā pavasarī un saule izgaisināja visas atlikušās šaubas par manu mākslinieces karjeru, kuras man reizēm radās, uzklausot piezīmes un aizrādījumus par manu darbu kvalitāti, es jutos patiešām vērtīga. Mani nekritizēja – man ļāva saprast, ka kļūdoties, izmēģinot un sākot atkal no jauna, es tikai iegūšu. Es esmu vērtīga, jo man ļauj augt un manu augšanu uzskata par īpašu.

Mākslas skolā es toreiz tā arī neiestājos. Tomēr atmiņas par izturēšanās veidu, kas man likās tiešs uzmanības un cieņas apliecinājums bērnam, joprojām ir ar mani. Tas mani tuvināja pieaugušo pasaulei, kura bērnam reizēm ir neizprotama un kurā viņš vēlas un reizē nevēlas nokļūt, jo pieaugušo attiecības rada bažas – tās liek šaubīties par to, kur īsti esam mēs paši. Kas mēs esam.

Viens no vissvarīgākajiem nosacījumiem, lai varētu izveidot attiecības pedagoģiskajā vidē vai arī starp skolēnu un skolotāju, starp apmācāmo un apmācītāju, sabiedrību un indivīdu, ir cieņa. Vienlaikus tā ir patstāvīga pedagoģiska vērtība, uz kuru balstās sadarbība.

To nevar aizstāt ne ar ko citu, jo tikai šāda cilvēku savstarpējā attieksme izslēdz izmantošanu, agresīvu attieksmi un jebko citu, kas mazina cilvēka vērtību. Cieņa ir zelta tilts, pār kuru pārsoļojot, nedrošība pārvēršas par vēlmi uzveikt izaicinājumus, neveiklība – par grāciju, un bailes – par spēju apliecināt sevi. Tā ir augšanas un pieaugšanas pamatā. Dzīves pamatā. 

Vieta maniem komentāriem