Vārda dienas: Inta, Ineta, Intra , Inete, Inneta, Inota, Lipija, Lira, Līrija

Lelde Stumbre: Skolotājs pie loga

Skolotājs pie loga

Lelde Stumbre

Skolotājs ienāk klasē, kurā sēž apmēram divdesmit skolēni. Nav svarīgi, vai tie ir otrklasnieki vai desmitās klases skolēni, lai gan…viņš saprot, ka ir zināma atšķirība. Tomēr viņš ienāk pārliecināts, jo savu mājasdarbu ir izpildījis jau nez kuro gadu un klase ir viņa telpa – viņš var pārvietoties pa to, kā vien vēlas.

Viņam ir galds, uz kura nolikt mācībām vajadzīgos materiālus un ir arī tāfele – tā lieti noder, kad jāpaziņo klasei kaut kas sevišķi svarīgs.

Skolotājs apstājas pie loga.

Ja viņam vaicātu, kā viņš pie tā nonācis, viņš, droši vien, nespētu sakarīgi atbildēt. Teikt, ka kājas pašas atnesušas, laikam ir pārāk vienkāršoti.

Skolotājs diezgan labi pazīst savus skolēnus. Viņš laika gaitā ir sapratis vienu diezgan vienkāršu lietu – viņi ķiķina, sačukstās, komentē un svaidās ar asprātībām nevis tādēļ, ka pēc definīcijas ir slikti, neaudzināti vai nepaklausīgi, viņi – aug. Un augšanas grūtības skolotājs vēl pats tīri labi atceras, tas nav nekāds „jociņš-spociņš” (skolēnu valodas pērle). Skolotājs, kad viņš tikai pirmo gadu sāka strādāt skolā, devās uz turieni ar apņemšanos kļūt par savu skolēnu draugu. Tas taču ir daudz patīkamāk – mācīties kopā ar draugu, nevis uzraugu. Tomēr ar laiku skolotājs saprata – no viņa te gaida kaut ko citu. Ar draugiem dodas „tusēt” un pilnīgi noteikti ar draugiem netiek runāts par skolu, ja vien tas nav absolūti nepieciešams. Viena skaista ilūzija sabruka, bet skolotājs par to daudz nebēdāja – galu galā viņš bija apņēmies kļūt par „labo policistu” un viņam liekas, ka tas ir izdevies.

Skolotājs vēl labi atcerējās savus skolas laikus, kad skolotāji, saki ko gribi, tomēr bija tādi kā bezdzimuma radījumi. Viņi iemiesoja vienīgi ķīmiju, literatūru vai dabas zinātnes un bija pilnīgi brīvi no jebkādām cilvēciskām īpašībām. Pat fizkultūras vai dziedāšanas skolotāji tikai pavisam nedaudz uzdrošinājās būt cilvēki. Viņi garlaicīgi ģērbās un nerunāja ne par ko citu kā vien par ķīmiju, literatūru  vai dabas zinātni. Toreiz skolotājs, sēdēdams skolas solā, lēnīgi prātoja – ja viņš būtu skolotājs…

Un tagad viņš ir.

Viņš stāv pie savas klases loga un skatās.

Aiz loga nav redzams nekas īpašs – tas pats skolas pagalms vai iela kādā no gadalaikiem – raibajā rudenī, piemirkušajā ziemā vai pavasara ziedonī. Bet skolotājs zina – tas nav tikai logs, domāts klases vēdināšanai un istabas augu novietošanai. Ar istabas augiem viņš vispār ir uz „jūs” un labi, ka klasē ir meitenes, kuras apņēmušās augus pieskatīt.

Kad viņš pirmo reizi ienāca klases telpā, uzreiz pievērsa uzmanību logam. Toreiz viņš vēl nedomāja, ka logs būs tik svarīgs. Sākumā tas vienkārši bija logs – atvere gaismai. Bet ar laiku, kad viņš sāka ievērot – kājas pašas nes viņu pie loga – parādījās arī tāds kā jautājums, uz kuru bija jāatrod atbilde.

Un nu viņam liekas, ka atbilde ir rokā. Viņš zina, kas ir logs, zina kāpēc gan viņa skolotāji, gan viņš pats neapzināti stundas laikā apstājas pie loga un kādreiz nostāv pie tā gandrīz līdz stundas beigām.

Logs ir ceļš uz pasauli. Pasauli, kas sūta viņam ziņu un tieši skolotājs ir īstais, kurš šo ziņu mācēs nodot tālāk. Pasaule ir itin viss, kas atrodas aiz loga un pat vēl vairāk – tā ir gan redzamā, gan arī neredzamā pasaule, kurā valda sajūtas, domas, cerības un bažas. Pasaules ziņa ir diezgan kakafoniska, ja to uztver vienkārši kā vilni, kas gāžas tev virsū.

Tādēļ pie loga stāv skolotājs, kurš šajā kakafonijā gatavs saklausīt harmonisku mūziku.

Pasaules ziņa paredzēta gluži praktiskai lietošanai, arī to skolotājs ir sapratis. Nepietiek ar teorētisku pamatojumu, vizualizēšanu vai fantāzijas lidojumu – bērni skolas vecumā ir tieši tie, kuriem viss jāaptausta savām rokām un jāpārliecinās, vai tas, ko viņiem rāda, ir īsts, kuri, diemžēl, vairs netic ne pasakām un pat ne Ziemassvētku vecītim. Bet skolotājs var mēģināt viņos šo ticību atkal atdzīvināt. Caur dzeju, gleznām, mūziku un sarunām. Pierādīt viņiem, ka fantāzijas pasaule nav tikai pavisam mazu bērnu monopols, pieaugušie kādreiz fantazē ne mazāk nevaldāmi un tieši pieaugušo fantāzijas bieži vien papildinājušas augšminēto pasaules ziņu.

Jo ziņa, kas ierodas pie skolotāja caur klases logu, ir laba.

Tā vēsta par visu to labo, skaisto, saulaino, smieklīgo, pārsteidzošo un brīnumaino, kas satur pasauli kopā tik spēcīgi, lai tā varētu savu ziņu atsūtīt visiem skolotājiem, kuri stāv pie loga.

Jā, protams, jāatzīst, ka pasaules ziņa tomēr nav tik vienkārša, kā pirmajā brīdī liekas. Patiesībā tā pat ir ļoti komplicēta, jo, kā jau teicu, tajā ir gan redzamā, gan neredzamā pasaule un skolotājam nāksies vēl krietni pasvīst, kamēr viņš iemācīsies atšķirt graudus no pelavām. Jo ziņa ir kā silta vēja pūsma, kas rauj sev līdzi arī pelavas, kā nu bez tā.

 Skolotājs to zina. Nekas pasaulē nav ideāli tīrs, visam ir kādi piemaisījumi un, iespējams, ka tieši tādēļ pasaule ir tik neaprēķināmi bagāta, skaista un tā vērta, lai par to izstāstītu skolēniem.

Skolēni bieži vien ir nīgri. Savu darba gaitu sākumā skolotājs par to bija no sirds pārsteigts – kāpēc viņi ir tik īgni, neapmierināti, dusmīgi un aizdomīgi? Viņi taču vēl ir tik jauni – vai nebūtu loģiski, ja viņi smaidītu un priecātos, nevis nīgri blenztu caur pieri? Skolotājs stāv pie loga un domā par to – kā ieskaidrot bērniem, ka pasaules ziņa, kas plivinās aiz loga, nākusi, lai viņiem palīdzētu? Protams, atkal tas pats – bērni šo ziņu neredz, tādēļ būs grūti pārliecināt, ka tā domāta tieši viņiem.

Skolotājs viegli pasmaida, jo viņš tomēr ir tikai cilvēks – savā ziņā viņam patīk šī situācija ar logu. Bērni domā, ka viņš vienkārši tur stāv un varbūt uzmana kādu skolas pagalmā, bet viņam nenāk ne prātā ko tādu darīt. Viņš ir kā putekļu sūcējs, kurš ievelk sevī pasaules ziņu un pavisam drīz atklās to arī klasei.

Kad aiz loga līst rudens lietus un, maigi virpuļodamas, lejup planē sārtās koku lapas, skolotājs saņem no loga visu apņēmības porciju, kāda viņam paredzēta nākamajam mācību gadam. Tā kā pie loga viņš stāvēs bieži, tad varēs ik pa brīdim „uzpildīties”, jo priekšā gaidāma visa bargā, tumšā ziema, kad pat vislielākajam optimistam kādreiz nolaižas rokas. Pēc pāris mēnešiem uzsnieg sniegs. Visapkārt kļūst balts un neiespējami tīrs un pasaules ziņa lido pie skolotāja tērpusies sniegpārslu mežģīnēs. Par spīti neticībai bērni tomēr gaida, kad skolotājs sāks runāt par Ziemassvētku brīnumu, par tālu zemi Palestīnu, bet vairāk – par Mīlestību, Cerību un Ticību, kas šajā laikā, rokās sadevušās, klusi ienāk katrā mājā. Skolotājs piemin arī Sauli, ne vairs kā kosmosā lidojošu planētu, bet kā Dzīvības un siltuma avotu, kas tagad ar katru dienu vairāk nesīs sev līdzi Gaismu.

Un vēl pēc pāris mēnešiem sākas pats trauksmainākais laiks – pavasaris. Tad nu tiešām ir ko turēt, jo skolotājam ne tikai jāsavalda kūsājošā bērnu enerģija, bet jāvaldās arī pašam – kuram gan negribas izskriet pavasara saulītē, lai zaļā pļavā mestu kūleņus! Arī pasaules ziņa, kas lido šurp arvien uzstājīgāk stāsta par brīvības alkām, kalnu galotnēm, plostiem straujās upēs un zaļo, daudzbalsīgo mežu vilinājumu. Ja ziemā pasaules ziņa nāca pie skolotāja tāda kā bieza un smaga, tad pavasarī… ak, tā to vien dara, kā joko, koķetē un līksmo, lai gan tai tāpat ir daudz kas vēstījams.

Tuvojoties mācību gada beidzamajai stundai, skolotājs ir nolēmis bērniem atklāt savu noslēpumu. Kāpēc ne? Lai viņi zina… Ko? Skolotāja savādo pārliecību, ka aiz loga viņu kāds uzrunā? Skolotājs nopūšas. Laikam tomēr tā nevarēs. Iespējams, tas jādara pamazām, pieradinot skolēnus pie domas, ka ne viss šajā pasaulē ir aptaustāms ar rokām, saredzams un sadzirdams. Jā, kaut kas jājūt ar sirdi un jāmeklē sevī sestais prāts.

Tomēr skolotājs, sapratis, ka šogad vēl neizpaudīs saviem skolēniem šo noslēpumu, klusībā pat nopriecājas. Viņš nolēmis skolā pavadīt vēl daudzus gadus , tādēļ pasaules ziņa, kas ienāk pie viņa caur logu, vienmēr atnesīs atkal ko jaunu. Viņam vienmēr būs ko pastāstīt.

Skolotājs stāv klasē pie loga.

Show Buttons
Hide Buttons