Vārda dienas: Īrisa, Irīda, Airisa , Airida, Arisa, Iraisa, Iresa, Irida, Irisa

Niknās matemātiķes vietā nāca vēl niknāka, tikai tā nekliedza un nelamājās

Mana dižā izglītošanās sākās Auru skolā. Bērnudārzā negāju, jo tāpat kā manas divas vienaudzes un daži citi bērni baudījām bērnību lielā brīvībā un brīnumskaistā vidē. Tomēr skola bažas vai bailes neradīja – pirmkārt, bijām trīs draudzenes vienā klasē, otrkārt, sen jau patstāvīgi lasīju pieaugušo cilvēku grāmatas.

Pirmais septembris tomēr bija satraukumiem bagāts un mulsinošs, pat drusku piečurāju bikses. Tam bija gan reāls iemesls: kolektīvais gājiens uz brāļu kapiem (3 km turp un atpakaļ) tādam mazam (un es biju pusgalvu īsāka par visiem citiem) ķiparam bija par daudz. Pēc tam gan viss bija kārtībā, tikai… es tikpat kā neko neiemācījos, jo visu jau zināju. Ja nu vienīgi matemātikā šo to. Neveicās glītrakstīšana un fizkultūra. Skolotāja bija stingra, bet mani lika mierā.

Viena vērtība gan bija nenoliedzama – mūzika tika mācīta visai augstā līmenī, notis, solfedžo un viss pārējais gluži kā mūsdienu mūzikas skolā. Un kur tad vēl koris! Tajā dziedāja pilnīgi visi skolēni, un mums tas visai patika – raudāja nevis tie, kas dziedāja, bet tie, kas kāda iemesla dēļ uz laiku to nevarēja. Starp citu, skolotāja bija Laura Reinika vecmāmiņa, tad gan viņa bija pavisam jauna un nākamais Laura tētis Artūrs mācījās vienu klasi zemāk par mani.

Sākot ar 6.klasi, pārcēlos uz Dobeli. No saviem pusaudža gadiem atceros visai maz, tāpat kā vairums citu cilvēku. Īpašu problēmu nebija, ja neskaita milzonīgu mazvērtības kompleksu. Atzīmes labas, bērns kluss un rātns – ko gan vēl var gribēt? Jā, grāmatas – tonnām.

Matemātikas skolotāja gan bija varen nikna. Drebēdami klausījāmies, kā tuvojas asā papēdīšu klikstoņa. Viņa parasti iebrāzās klasē, ar blākšķi nosvieda žurnālu uz galda tā ka papīri pašķīda uz visām pusēm un sāka tādu „pedagoģiju”, kāda mūsdienu sūdzībniekiem un činkstuļiem ne sapnī nav rādījusies. „Superstulbeņi” jau bija tikai tāds mīļvārdiņš vien.

Vācu valodas skolotāja arī bija ļoti stingra un barga. Šis priekšmets man patiešām riebās tā, ka reiz aizlingoju grāmatu pāri visai savai istabai. Bet, kad iemācījos, dusmas pārgāja. Nez kāpēc vēlāk ar patiku daudzus gadus šo valodu mācīju citiem. Taču ne jau aiz atriebības!

Vidusskolā man patika. Nomainījās skolotāji, daļēji nomainījās arī klasesbiedri. Mainījos arī es pati. Niknās matemātiķes vietā nāca vēl niknāka, tikai tā nekliedza un nelamājās. Tas manī radīja pārliecību, ka matemātiku var iemācīt tikai barga skolotāja.

Laipnais un omulīgais fizikas skolotājs par manu neapdāvinātību tikai smaidīja vien un lika četriniekus, lai nesabojātu manu nākotni. Stingrā vācu valodas skolotāja nu bija vairs tikai audzinātāja, sadzīvojām labi. Latviešu valodas skolotājai Skaidrītei Urževicai kaut kā izdevās no manas galvas izdzīt domas par mežsaimniecības studēšanu un aizvirzīt mani uz filoloģijas fakultāti universitātē.

Un te nu es esmu.

Show Buttons
Hide Buttons