Padomi, kā sadarboties ar aizmāršām jeb cilvēkiem, kam ir tieksme visu zaudēt

Padomi, kā sadarboties ar aizmāršām jeb cilvēkiem, kam ir tieksme visu zaudēt.

Kas mūs kaitina?

Daži vienmēr zaudē lietas vai ari aizmirst nozīmīgus faktus. Atslēgas? Darbu izpildes beigu termiņus? Dzimšanas dienas? Dažu faktu aizmiršana vai lietu pazaudēšana var būt relatīvi nenozīmīga, turpretim citu – ārkārtīgi nozīmīga (piemēram, pases vai priekšnieka rīkojumu aizmiršana). Un kolēģiem tas var būt ļoti, ļoti nepatīkami.

Kāpēc tā notiek?

Daži cilvēki neatceras to, kas viņiem tajā mirklī nav bijis nozīmīgs vai par ko tobrīd nav dots signāls, ka tas kādreiz nākotnē būs nepieciešams. Piemēram, ja es jums pajautātu, cik daudz sīknau­das jums bija pirms 35 dienām, jums par to nebūtu ne mazākās nojausmas. Un kāpēc lai būtu? Bet, ja es jums lūgtu saskaitīt, cik naudas jums ir makā šodien, jūs to ņemsiet vērā un pievērsīsiet tam uzmanību nākotnē.

Dažiem cilvēkiem nepieciešams laiks, kamēr viņi atceras vajadzīgo (“Tas ir mēles galā!”), – viņi ir pārliecināti, ka zina šo informāciju, tikai pašreiz tā ir izkritusi no prāta.

Foto: best-dem.ru

Foto: best-dem.ru

Ieteikumi:

Paskatieties pa kreisi!

Lai kaut ko atsauktu atmiņā, lielākā daļa cilvēku raugās pa kreisi, bet, domājot par saviem nākotnes plāniem, vērš skatienu uz labo pusi. Tātad, ja jūs cenšaties kādam palīdzēt kaut ko atcerēties, mudiniet viņu atsaukt atmiņā tēlu vai atkal to sadzirdēt, raugoties pa kreisi.

Vispirms nosaukt un tad atsaukt atmiņā!

Mudiniet aizmāršīgus cilvēkus izmantot prāta momentuzņēmu. Ir labs piemērs par atslēgām. Ja jūs tās katru reizi atstāsiet, kur pagadās, kur gan jūs tās meklēsiet? Vienīgi tur, kur atslēgas esat atstājis iepriekš (un arī atradis iepriekš). Bet ne tur, kur esat tās nolicis (un neesat atradis) līdz šim. Tātad, ja cilvēkam nav ieraduma atstāt atslēgas kādā noteiktā vietā, iesakiet aizmāršam izveidot prātā momentuzņēmumu par atslēgām uzreiz pēc tam, kad viņš tās noliek. Un, lai šo uzdevu­mu atvieglotu, palūdziet viņam domās pateikt sev ko līdzīgu: “Atslēgas iesviestas kreisajā kurpē pie ārdurvīm.” Turklāt šī frāze jāpasaka skaļā balsī, lai cilvēks pēcāk būtu spējīgs atcerēties, ka viņš tā ir teicis.

“Pāri plecam”

Es parasti mēdzu pazaudēt savu mašīnu autostāvvietās. Savukārt mans draugs drīzāk līdzinās pasta balodim, kas savu mašīnu ikreiz spēj atrast ar pirmo piegājienu. Tāpēc es novēroju, kā viņš to dara, un atklāju viņa noslēpumu. Kad viņš pēc mašīnas novietošanas devās prom, atejot pāris soļu no automašīnas, viņš atskatījās pār kreiso (iegaumējiet – kreiso!) plecu un izdarīja prātā ātru momentuzņēmumu. Un viņš tā darīja katru reizi, kad mēs pastaigājoties nogriezāmies kādā virzienā. Tātad, lai atrastu savu mašīnu, viņam nācās atsaukt atmiņā šos momentuzņēmumus apgrieztā secībā.

Viss ir savās vietās

Bet atgriežoties pie aizmirstajām atslēgām… Ja vien tās spētu atrast aizmāršas! Vienkāršs risinājums ir noteikt katrai lietai savu vietu. Tādējādi aizmāršas nepavadīs daudz laika neauglīgos mek­lējumos bez norādēm.

Atgādiniet sev!

Jo biežāk mēs atgādināsim sev, kur ko noliekam, jo vieglāk būs atsaukt atmiņā informāciju. Labākais veids, kā kaut ko atcerēties, ir vairākas reizes to atkārtot, lai palīdzētu informācijai nosēsties prātā.

Piemēram, ja es liktu jums iedomāties savu mīļāko vai nīstāko pasniedzēju, jūs, visdrīzākais, diezgan viegli atsauksiet atmiņā viņa seju un / vai viņa vārdu, un / vai viņa balsi, pat ja par viņu nebūsiet iedomājies ne reizi ilgākā laika periodā. Jo jūs viņu redzējāt, vismaz sākotnēji, ļoti bieži.

Šādā veidā mēs varam atsaukt atmiņā nākamajā dienā, pēc nedēļas, pat pēc mēneša kaut ko, ko tikko esam paveikuši, ja mēs to ik pēc mirkļa sev atgādinām. Un katru reizi tas prasīs arvien īsāku laiku.

Palieliniet izredzes atcerēties

Ja mēs vienlaikus fiksējam prātā momentuzņēmumu (1), kur nosviežam (2) atslēgas, un pasakām to (3) skaļā balsī, tas mums sniedz trīs izjūtas, lai šo notikumu atsauktu atmiņā. Ja mēs vēl piebilstam: “tajā smakojošajā kreisajā kurpē (4) aiz čīkstošajām (5) ārdurvīm”, mēs pievienojam vēl divas izjūtas, tādējādi palielinot izredzes atcerēties vietu.

Jo vairāk izjūtu būs atmiņā, jo lielākas iespējas atcerēties. (Ja mēs novietojam lielu atslēgu saišķi viegli atrodamā vietā un pēcāk to bieži izmantojam, drīz vien atslēgas atradīsim automātiski, pat īpaši nedomājot par to!)

Nosaukt vārdus!

Ir cilvēki, kas sūdzas, ka nespēj atcerēties citu vārdus. Patiesībā ar mani bija tieši tā, līdz es sapratu, ka cilvēkiem ar vāju redzes atmiņu vārdus atcerēties ir diezgan poblemātiski.

Labākais veids, ko esmu apguvis, ir iedomāties cilvēka vārdu uzrakstītu uz viņa pieres un iztēloties, ka viņa mute man šo vārdu pasaka, lai gan viņa matu sakārtojums un apģērbs nemitīgi mainās. (Tādējādi mana atmiņa attiecībā uz viņa vārdu paliek nemainīga, kaut gan viņa izskats mainās.)

Tātad, kad kāds saka savu vārdu, iedomājieties, ka viņa mute to nemitīgi atkārto, un iztēlojieties, ka jūs šo vārdu rakstāt viņam uz pieres, izdomājot attiecīgu burtu veidolu un krāsu. Piemēram, ja sastopu kādu no Vācijas, es varu izmantot senus vācu stila burtus, ja sastaptu kādu mūziķi, es mēģinātu viņa vārdu uzrakstīt kā mūzikas notis.

Lai iespējamība atcerēties vārdu kļūtu lielāka, mēģiniet palielināt iesaistīto sajūtu skaitu. Piemēram, jūs varat to pie sevis izrunāt pāris reižu vai arī ar pirkstu uzrakstīt sev uz kājas, turot roku kabatā.

Vēl viena iespēja ir uzlikt cilvēkam uz pleca kaut ko, kas palīdzētu jums atcerēties, kur jūs viņu satikāt. Tādējādi uz viena pleca varētu rēgoties miniatūrs Eifeļa tornītis, bet uz otra – uzņē­muma logo.

Tas ir jautri, jo visi šie lēmumi, kā tieši atcerēties konkrēto vārdu (burtu veidols, krāsa, priekšmeti uz pleciem utt.), palīdzēs jums to nostiprināt atmiņā.

Neaizmirstiet!

Mēs sakām: “Es nedrīkstu aizmirst…”, taču bieži vien aizmirstam. Daudz efektīvāk būs teikt vai domāt, ko mums vajag dant (piemēram, “Man ir jāatceras, ka es iesviedu atslēgas šajā smakojošajā kreisajā kurpē…”), nevis teikt vai domāt, ko nevēlamies darīt.

(Pēc Maika Leiblinga semināra materiāliem.)

Atbildēt