Vārda dienas: Lilita, Irita, Ita, Itars, Itārs, Itija, Itvars, Lillita, Praskovja, Proskovja

Par Sandru Vensko

 SANDRA VENSKO (1958) dzejniece, dramaturģe

        Par sevi: 1976. gadā pabeidzu Grobiņas vidusskolu, daudzus gadus strādāju kā neatkarīga žurnāliste, paralēli (man ir ģimene: vīrs, trīs dēli un divi mazdēli) nemitīgi esmu kopusi savu literātes pasauli.

        Liepājas teātrī 1990./91. gada sezonā notika lugas ”Pagalms” pirmizrāde Naura Klētnieka režijā, Atmodas laikā iznāca pirmais dzejoļu krājums ”Jūras puķe”, vēlāk ”Sudraba putns”, romāns bērniem ”Mazulīte Vējaslota”, bet Latvijas Radioteātris savā repertuārā iekļāva lugas pieaugušo auditorijai – ”Melnais mežastrazds” un ”Kazas”. Bērniem tapa ieraksts ”Lielās Pļavas Iemītnieki” ar leģendārā aktiera Jāņa Makovska balsi putnubiedēkļa Pelašķa lomā, bet aktieris Rūdolfs Plēpis radioierakstā ”Jūras Kaķis pilsētā” ierunāja Jūras Kaķa tēlu.  2007. gadā Baltā Vilka balvu oriģinālliteratūrā saņēma darbs pusaudžiem ”Vāvere” jeb Stāsts par manu tēvu un apgāda Zvaigzne ABC oriģināldarbu konkursā nominēts darbs ”Mare vairs nerunās”.

        2007. gadā ieguvu Kultūras vadība bakalaura grādu Liepājas Universitātē.

        Visu apzinīgo dzīvi esmu bijusi komunikatīva būtne un joprojām uzskatu, ka mani veido sabiedrība un daba. Manu pasaules uztveri raksturo – dzejoļi, stāsti un lugas. Tas ir spogulis, kurā var atpazīt visu, ko esmu iemācījusies dzīves laikā. 
 
 

        Par pedagoģiskām vērtībām: ir svarīgi ticēt, ka ikviens cilvēks veido sabiedrību un atsevišķi ietekmē katru indivīdu, tomēr ne katrs no ļaužu vidus, runājot par skolotāja profesiju, to apzinās. Varbūt tā veidojas neizpratne un greizs priekšstats par skolas un skolotāja nozīmi mūsdienu sabiedrības kopīgajā liktenī. Manuprāt, skolotāja misija nekad nemainīsies – ja esi sev pasacījis, ka būsi skolotājs, tad vienīgais, uz ko tiekties ir – kļūt dzīves laikā īstam Skolotājam. Būt par paraugu un sabiedriskās domas virzītāju pat tad, ja palicis viens bērns, kuram Skolotājs spēj iedot stariņu gaismas pa kuru iet pret lielo gaismu, jo pasaule, par spīti neticībai un cinismam, arī divatā taps labāka. Un tāpēc Skolotāja sirds ir skaistākā no visām – visas atziņas, ko savulaik izteikuši gudrajie, nav jāiemācās no galvas, visas atziņas nemitīgi ir jārada pašam un jāizdzīvo sevī, tad pedagoga spēks un  vērtība, un viss ikdienišķais pārtaps par gaismu.

        Gaišu domu materializētāja bija mana pirmā skolotāja Ausma Rozīte, un viņas nopelns – joprojām ticu, ka vārds Skolotājs ir skaistākais no vārdiem, ko lietojam uz šīs zemes.

Show Buttons
Hide Buttons