Vārda dienas: Laimonis, Elvijs, Elva, Elvis, Laimis , Elvars, Elvi, Elviga, Elvigs, Elvija, Elvisa, Elviss, Elvo, Laimonds, Laimons, Laimonts, Laimutis, Laimzieds

Pauls Putniņš: Minēt Skolotāju

Minēt Skolotāju

Ar prātu esmu pārliecināts, ka profesija „skolotājs” svarīguma ziņā ierindojas tūlīt aiz profesijas nr. 1 – „vecāki”. Ja nebūs vecāku – nebūs cilvēka jau kā bioloģiskas būtnes, kā ģeniālas „sagataves” pilnvērtīgam un pilnasinīgam cilvēkam nākotnē. Bet tieši tas profesionālais „meistars”, kas no cilvēka iespējas izveido Cilvēku – ir Skolotājs. Ja bērna ceļā gadās skolotājs ar mazo burtu (bet vecāki nav tuvumā, jo aizņemti ar savām lietām) – arī jaunais cilvēks veidojas ar mazo burtu.

Skolotājs – cik ļoti atbildīga profesija! Šai ziņā mums katram ir dažādas pieredzes. Citam ir laimējies skolā satikt savu īsto skolotāju ( kaut vienu no lielā pulka), citam ne. Šai ziņā man ir laimējies. Un tomēr visu mūžu esmu mēģinājis minēt talantīga skolotāja noslēpumu. Un tas nav viegli. Arī skaidrot ir grūti – kas ir īsts skolotājs. To vienīgi jūtam. Un pat zinām. Bet vārdos izteikt neprotam. Iznāk aptuveni un ne tā kā jūtam. Tātad – kas ir visaptverošākajā nozīmē īsts Skolotājs?

Adinu Ķirškalni atceros tikpat ilgi, cik sevi pašu. Ķirškalnīte, kā mēs mazākie viņu saucām, bija mūsu ģimenes ilggadējs draugs. Tāpēc arī mūsu saskarsmes bija ilgtermiņa. Bet vēlāk man bija iespēja Ķirškalnīti skatīt jau caur gadu desmitiem. Viņa bija arī mana pati pirmā skolotāja. Taču tikai īsu laiku. Lai izvairītos no staļinlaika baisajām represijām – skolotājai Ķirškalnei nācās atstāt dzimto Vecpiebalgas skolu un savu turpmāko dzīvi iesakņot Lazdonas skolā. Mūsu mājas Vecpiebalgā kļuva tāda kā stabila pirmā pietura dzimtās puses apmeklējumos. Mana mamma – arī skolotāja – bija Adinas Ķirškalnes to tālo laiku kolēģe, bet draudzene visu mūžu. Arī manu māsu un brāļa viena no pirmajām skolotājām bija tieši Ķirškalnīte. Visu turpmāko dzīvi mūsu saiknes nebija māksloti regulāras un biežas – toties gadu desmitiem noturīgas. Tādējādi es savu pirmo skolotāju varēju vērot no „bērna acīm” līdz sirma vīra skatījumam – vairāk kā pusgadsimta garumā. Un interesanti – kā gadiem ejot maināmies paši, kā mūsu skolotāja. Kā varbūt teiktu pētnieki – pastāv cilvēka mainīgā un nemainīgā daļa. To visu ieraudzīt un nošķirt nav vienkārši. Toties tas liek domāt un aizdomāties. Iespējams – par pašu galveno. Par cilvēku – par tā cilvēciskajām un garīgajām iespējām.

Ja man kaut drusciņ izdotos izstāstīt skolotāju Ķirškalni – tad būtu kaut mazu drusciņ pieskāries sabiedrības nesošajam spēkam cilvēkmīlestības un gara gaismas virzienā.

Adina Ķirškalne cēlusies no latviešu zemniekiem. Latviska lauku sēta. Vecāku smags darbs – tomēr ar dziļu misijas apziņu savas tautas priekšā. Tāpat tiek audzināti un skoloti bērni. Meita Adina mācās Cesvaines ģimnāzijā – gandrīz vai vienā laikā ar Kārli Sebri. Pēc skolotāju institūta beigšanas jaunās skolotājas darba gaitas aizsākas dzimtā novada nelielā skoliņā. Dzīves ceļš ir pašas izraudzīts – latviešu literatūras un valodas skolotāja. Gluži loģiski! Savas neatkarīgās Latvijas valsts dziļa patriote, kas nākusi no senčiem ar patiesu cilvēcisko vērtību sajūtu.

Bet, ja tieši izcila skolotāja – tad tās pamatā ir visaptveroša cilvēkmīlestība, milzu atvērtība sabiedrības priekšā, cilvēka – jauniņa vai veca – dziļa izprašana un smalkjūtīga virzīšana gaišās rīcības pusē. Toties savās ārējās izpausmēs skolotāja Ķirškalne vienmēr ir bijusi vienkārši krāšņa. Nereti pat brāzmaina. Balss plaša, visiem vienmēr sadzirdama intonācijām pārbagāta. Teiktais literāri pareizs un skaists, tēlains, ja nepieciešams, ar trāpīgiem dzejas gabaliņiem neuzbāzīgi pastiprināts. Tas netraucē valodā ievīt pa piebaldzēniskā dialekta stīdziņai. Smiekli vareni, plaši, gaiši, zīmīgi, ļoti daudz, bet nekad tīši, nekad izsmējīgi, kur nu vēl ļauni. Dusmu izpausmes – dziļā sašutumā un apbēdinājumā, bet nekad ļaunumā. Ja dziedāšana – tad viena no pirmajām – atkal plaši un vareni – ar pareizajiem vārdiem. Un tad gavilējošā humora izjūta! Ar trāpīgu pašironijas devu. Viss šis cilvēciskais krāšņais kopums gan pacilā un iedrošina biklo malāstāvētāju, gan atbruņo agresīvo vai pat ļaunumā miercēto. Tas viss raisa bezgalīgu uzticību viņai, cilvēcisku pieķeršanos, ļoti personisku tiešu uzticēšanos. Jo nekad nenotiek uzbāzīga tā otra cilvēka iztaujāšana vai mācīšana. Ķirškalnīte ir krāsās koša un dzirkstoša stāstītāja. Vai atkal dziļi satraukta nelāga parādību uzbūrēja. Tādā kārtā viņa pavedina to otru cilvēku – parasti kādu savu senāku vai nesenāku skolnieku – pašam atklāties gan priekos, gan bēdās. Tāpēc visādās pulcēšanās reizēs ap Adinu Ķirškalni rosās ļaudis kā nākuši pie uzticama drauga, ja ne pat vitāla dvēseles glābēja. Un skolotāja, vai gluži vienlaicīgi, ar katru atrod būtisku sarunas pavedienu. Arī tad, ja bijušais skolnieks ne reti dzīvē ir apmaldījies, vai pat smagi paklupis. Un tad neskan vien mierinājuma vārdi, bet arī dziļi, kaut klusināti žēluma un bēdu vārdi. No tiem vainīgais nebēg, nevairās, bet stāv savas skolotājas priekšā kā sagrēkojies skolasbērns. Toties dziļi sevī nojauzdams to vienīgo patiesas izpratnes un līdzjūtības stariņu, kas mūsu dzīvē ir arvien lielāks retums, un kuru tam tik smagajā brīdī sūta viņa vecā Skolotāja.

Īstenībā ir vietā atgādināt par aktīva, sabiedriska, garīgajā bagātībā un cilvēkmīlestībā uzlādēta cilvēka lielo ietekmi uz savu cilvēkvidi. Un, kas ir visvairāk pietuvināts šai iespējai? Protams, Skolotājs! Viņš ietekmē, veido, ap viņu pulcējas sabiedrība, labie spēki mūža garumā. Laika ritējums kaut ko ietin senatnības dūmakā. Bet nāk atkal jaunas skolotāju paaudzes. Ja latviešiem kā tautai, kā valstij ir vēl kāds cerību stariņš izdzīvot – par ko es personīgi jau šaubos – tad skola un Skolotājs ir starp tiem saudzējamākajiem un lolojamākajiem jēdzieniem un vērtībām.

Pauls Putniņš

Show Buttons
Hide Buttons