Refleksija par skolotāja psihohigiēnu un pirmais mājasdarbs (1. daļa)

Kaspars Bikše

Foto: Rebeka Reftergørd Gæmålke

Psihohigiēnas jēga un nozīme

Psihohigiēnas jēga personīgās un profesionālās dzīves kontekstā ir iemācīties būt nevis labākajam un pareizākajam, bet gan laimīgākajam. Kāda jēga mums būt centīgākajiem un godīgākajiem skolotājiem, ja mēs ar savām bailēm, šaubām par „īsto” un „neīsto”, „pareizo” un „neparasto” pievelkam tieši pretējo, piemēram to, no kā mēs baidāmies!

Psihohigiēnas mērķis- ar kognitīvu (un ne tikai) vingrinājumu un uzdevumu palīdzību panākt to, ka persona spēj izveidot sevī tādu kā iekšēju spēku, kas būtu viņa drošākā vieta Visumā, sazināties, saprasties ar to un atbrīvot tā iekšējos resursus, kā arī iemācīties uzņemties atbildību pār savām domām, vārdiem, iztēli, veselību un finansiālo labklājību un saprast to, ka- ja apkārt mums ir problēmas, tad tās ir arī mūsos. Ja paši tās esam radījuši, tad tikai paši tās varam atrisināt.

Ikviena doma, ikviens vārds un iztēle kaut ko rada, piemēram, frāzes „izglītības sistēmā ir daudz neatrisinātu problēmu”, „skolēniem nav motivācijas mācīties” vietā un nevietā skandēšana, tāpat tas sakāms, piemēram, par ieradumu sacīt „tas ir dārgi!” vai „es to nevaru atļauties!”.  Tad tieši par to mūsu neapzinātais prāts arī parūpēsies, proti, par tieši to, lai skolēni zaudētu motivāciju, kā arī kārtējo reizi, lai mēs kaut ko atkal nevarētu atļauties.

Kā runāsim, tā dzīvosim!

Ticības likums ir atkarīgs nevis no tā, cik mēs esam godīgi vai negodīgi, bet gan no tā, par ko un kā mēs domājam un runājam par sevi, respektīvi, par apkārtējo pasauli. Tas nozīmē, ka aprakstot apkārtējo pasauli, mēs aprakstām sevi. Citiem vārdiem sakot, stāstot par citiem, mēs stāstām par sevi. Tāpēc runāsim par sevi, bērniem, skolu un Latviju tikai labu, bet ja runāsim sliktu, to arī saņemsim un tad kārtējo reizi būs iemesls teikt: „Man jau tā sākumā likās!”. Mācīsim sev un bērniem atbrīvoties no  „es nevaru!”. Kā runāsim, tā dzīvosim!

Mūsu iekšējais spēks nekad neiebildīs tam, ko mēs ik dienas atkārtojam. Tāpēc pozitīvajam piešķirsim suģestīvu spēku, piemēram, īsi pirms aizmigšanas, izsacīsim savas pozitīvās pavēles, kā arī uzreiz pēc pamošanās, tās atkārtosim vēlreiz un vēlreiz. Radināsim sevī saskatīt izredzēto!

Runājot par personīgo psihohigiēnu, atcerēsimies, ka tas, ko runājam (atkārtojam) viegli un bez piepūles, piemēram, jokojoties-  nozīmē ne tikai jokoties vien, bet arī apgalvot, mūsos iespiežas īpaši dziļi. Bet apgalvot nozīmē konstatēt un būt pārliecinātam par to. Šo viegluma piemēru varam novērot bērnos, kad viņi bez piepūles smilšukastē vienlaicīgi apgūst vairākas svešvalodas.

Nevis ar gribasspēku, bet pozitīvu pašsuģestiju

Atgādināsim sev, ka tikai iekšējais spēks ir mūsu patība un virzītāja spēks, ka mūsu pozitīvā pašsuģestija var darboties kā sēkla auglīgā zemē. Ar atgādinājumu palīdzību iedēstīsim savu pozitīvu priekšstatu un garīgo attēlu!

Rūpēsimies par pozitīvas suģestijas spēku, lai tā mūsos rosinātu ne tikai fantāziju, bet arī, teikšu kā ir, arī aklu ticību, protams, labajam. Tas mūsos aktivizēs apslēptos resursus un dziedinošos spēkus.

Radināsim sevi pie domām par cēlo un cildeno, jo mūsu izteiktie vārdi un vēlēšanās jau ir lūgšana. Iztēlosimies savas vēlmes tā, it kā tās būtu jau izpildījušās. Ar spilgtas iztēles palīdzību  mēs varam radīt veselības, pārpilnības un laimes iekšēju izjūtu, kas savukārt būs par iemeslu ārējai izpausmei. Iztēles aina ir vairāk vērta nekā tūkstošiem vārdu. Ko iztēlosimies, to piedzīvosim!

Necentīsimies neko panākt ar varu! Jebkuras gribas piepūle pretēji tam, kā mums mācīja un kā mēs turpinām mācīt skolā, ir sekas bailēm par iespējamo neizdošanos, kas savukārt stāv ceļā vēlamajam atrisinājumam. Tikai tad, kad mēs būsim garīgi un fiziski atslābinājušies, mūsu iekšējais spēks informācijas pārbagātajā jūklī sapratīs mūsu patiesās pavēles, vēlmes un ticību.

Iejutīsimies  labklājības zonā!

Jutīsimies ne tikai veseli, bet arī bagāti! Kā jutīsimies, tā dzīvosim! Psihohigiēna (šoreiz ne akadēmiskajā izpratnē) piedāvā iespēju mācīties iejusties veiksminieka lomā. Kādā lomā iejutīsimies, tādu dzīvi dzīvosim, tāpēc liela nozīme ir mūsu spējai produktīvi fantazēt un iejusties kādā lomā. It īpaši tam piemērots brīdis ir tad, kad atrodamies miegam līdzīgā stāvoklī, kad starp apziņu un zemapziņu nav nekādu konfliktu.

Sūri grūti, sviedriem vaigā strādāt, ir droša metode, kā drīz vien justies neveiksmīgam un nabagam. Šādi izšķiest savus laimes resursus ir nelietderīgi.  Bagātība vai nabadzība ir tikai un vienīgi mūsu ilglaicīgi un nemanāmi pieradinātās pārliecības sekas, kas atkarīgs no tā, vai mēs spējam saskatīt tā saucamos „neredzamos” ienākumu avotus vai – nē.

Tas, kurš jūtas bagāts, kļūs vēl bagātāks, kas jūtas vesels, kļūs vēl veselāks. Šādi izpaužas vairošanās likums- pavasarī iestādījām vienu spaini kartupeļus, rudenī izrakām cik tur tos spaiņus. Tāpēc nevis runāsim par naudas trūkumu, nestāstīsim par to, kā pelna cits, bet gan, kā to pelnām mēs katrs personīgi, tādējādi savu domāšanu virzot uz bagātību- iesākumā, tiesa gan, – iedomātu.

Atradināsimies no ieraduma, apmaksājot rēķinus, purpināt, ka „atkal visa nauda aiziet uz komunālajiem- pāri nekas neatliek!”. Ja mūsos iezogas dusmas uz turīgajiem vai skaudība, psihohigiēnas nolūkā dosimies laukā uz ielas, lai priecātos par to, cik daudz turīgu ļaužu šobrīd ir uz ielas. No sirds priecāsimies ne tikai par savu, bet arī par citu cilvēku labklājību un veiksmi. Tādējādi mēs to visu novēlēsim arī sev. Ikviena  naida, skaudības pilna doma ir inde garam un dvēselei. Viss ir bezgalīgs. Pietiks taču visiem.

Apgalvosim bez kautrēšanās, ka mums ir tiesības uz labklājību! Nauda ir kā paisumam un bēgumam harmoniska mijiedarbība, tāpēc iedvesīsim sevī arī šo garīgi ekonomisko veselību. Būsim toleranti pret to! Izvairīsimies teikt, ka „naudas nav”. Tad tā „apvainosies un pagriezīs muguru”. Un aizies pie kāda cita, kurš apgalvo pretējo. Tajā pašā laikā būsim brīvi no tās pielūgšanas- mums ir jādzīvo vienkārši nost nevis jākalpo naudai!

Naudas daudzums vai trūkums mīt mūsu prātā- kas ir mūsu prātā, tas- makā. Nabadzība, naudas trūkums ir netikumība un kroplums, jo nedz trūkums un nabadzība nav ne godājama, ne slavējama, nedz arī vēlama. Mēs labāk to redzam nevis nākam, bet gan ejam. Tā ir kā lipīga infekcija no kuras mums steigšus ir jāizdziedinās, kamēr mūsu valsts vēl nav sabrukusi. Priecāsimies par ienākumiem! Par ko priecāsimies, to paturēsim. Piepildīsim sevi ar spilgtiem un bagātīgiem priekšstatiem par bagātu ģimeni un bagātu Latviju!

Panākumi kā mūsu domāšanas, runāšanas un iztēlošanās spogulis

Vadīt veiksmīgu dzīvi nozīmē gūt panākumus (nevis cīnīties par tiem), kas savukārt nozīmē būt mierā ar sevi un apkārt notiekošo, priecīgs prāts un no sirds strādāt savā iemīļotajā darbā. Un ne tikai darbam ir korelācija ar laimi (Austrumlondonas universitāte, Ilona Bonivella, 2008), bet arī hobijs (sev atvēlētais laiks), reliģija (paļāvība), miegs un citi laimes veidojošie komponenti.

Jo mazāk panākumu, jo lielāka iespēja kļūt par egoistu, tāpēc rūpēsimies nevis par šādu tieksmju izskaušanu, bet gan par panākumu vairošanu. Un tikai panākumiem bagāts cilvēks var kalpot cilvēcei- tātad arī mums katram personīgi- mūsu pagastam, pilsētai un Latvijai. Ja mums tie ir- būs dot ko citiem! Līdzīgi kā ar naudu- ja mums tā ir, mums ir ko dot… Mēs varam dot tikai to, kas mums ir, nevis to, kā mums nav. Panākumi tāpat kā laime (iekšējā miera rezultāts) nav nekas cits kā ieradumi, gadu gadiem iesakņojušies ieradumi.

Profesionālajā jomā pirms ceram uz panākumiem, liksim sev patikt mūsu vadībai un otrādi. Tie ir sējēji- tāpēc no tā ir atkarīgs, kāda būs mūsu kopējā maize. Mūsu vadība ir tāda, kādi esam mēs paši. Tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Tāpēc par to domāsim tikai to labāko! Visu, ko domājam par valdību, notiks ne tikai valsts, bet arī personīgajā dzīvē. Par vadību un valdību ir jādomā un jārunā tā, kā mēs gribētu, lai domātu un runātu arī par mums. Ko nodarām citiem, to nodarām sev! Atbildību  par savu domāšanas, runāšanas un iztēlošanās veidu nevaram uzvelt citam.

Mājasdarbs Nr. 1

Ļoti svarīgi, ko mēs pasakām otram, bet vēl svarīgāk ir tas, ko mēs pasakām sev, jo saruna ar sevi ir saruna ar visaugstākajiem spēkiem, kādus vien mēs spējam piesaukt.  Tāpēc pirmajā mājasdarbā mācīsimies iemācīties sarunāties ar sevi. Manu kursu klausītājiem šis ir sens un pazīstams vingrinājums.

Tūdaļ pat, bez jebkādas kavēšanās jau lasīšanas brīdī priekšā noliksim nelielu spogulīti, paskatīsimies tajā un, minot savu vārdu, uzsvērti sacīsim: „Es tevi mīlu un pieņemu tādu, kāds es esmu!” Šis vienkāršais vingrinājums ar spoguli daudz ko izskaidro par sevi.

No rīta, kad pamostamies, pirmais darbs, kas jādara? Uz mazmājiņu? Nē! Lai kā gribētos čurāt- kaut sakrustotām kājām- dodamies pie spoguļa un, acīs skatīdamies (nevis, lai skaitītu krunkas un šausminātos par izspūrušiem matiem), bet uzsvērti sev sacīsim: „Es sevi pieņemu par labu esam, es sevi pieņemu ar visiem tikumiem un netikumiem, es pieņemu sevi par svētību esam! Es sevi mīlu!”

Kad mēs bijām mazi bērni, mūsos raudzījās citas acis un draudēja ar pirkstu, bet tagad acīs skatās citas acis un saka citus vārdus. Iesākumā bija vārds! Pārtraucot konfliktus iekšējā pasaulē, tie pazūd arī ārējā.

Atbildēt