Vārda dienas: Elvīra, Velga, Rēzija , Elvira, Elvīrs, Hipolits, Ilvīra, Ipolits, Rezēda, Rezenda, Rezija

Sandra Vensko: Skola kā mākslas darbs

SANDRA VENSKO

                                 SKOLA KĀ MĀKSLAS DARBS

        ESEJA

        Iztēlojos vīziju – skola, kurā top mākslas darbs. Skolotājs – mākslinieks?

        Sabiedrība piemeklē telpu, rada atbilstošus apstākļus, uztic pedagogam skolēnus, skolotāja domas un darbi ir saskaņoti ar viņa iekšējo es. Pilnīga harmonija savstarpējās attiecībās.

        Nosacīti ideāla vide ar noteikumu – skolotāj, esi saprotošs, iejūtīgs, domājošs un rīcībspējīgs cilvēks. Veidojas izglītota sabiedrība bez kaitīgiem ieradumiem, neviens neslimo un varmācība izzūd pati no sevis.

        Ja pieņem, ka skola ir pamats cilvēka dzīvei, tad pedagogam ir jābūt šī pamata galvenajam veidotājam, bet vieta, kur veidojas – cultural subject un outsider – derīgs un nederīgs pilsonis, mūsdienu pasaulē izdzīvot spējīgs indivīds vai zaudētājs, vietne ir plašāka – mācību iestāde, sabiedrība, ģimene. Trīsstūris ar skolotāju centrā.

          Vai pedagogs mūsdienās spēj radīt mākslas darbu, bet varbūt sabiedrības acīs skolotājs pārtop par neveiksminieku?

         Ja ideāli izveidota skola reāli eksistētu, nebūtu vērts tērēt laiku daudzām nodarbēm, teiksim, skaidrot uzvedības normas skolniekam, kaunināt vecākus, ka viņu dēls vai meita slikti izturējušies pret savu vienaudzi, meklēt vainīgo, kurš aprakstījis sienas vai salauzis klozetpodu, rakstīt paskaidrojumu, kāpēc skolniecei nejauši uzlikta roka uz pleca, jo tā varbūt skolotājs radījis bērnu intīmo jūtu aizskārumu ar savu neapdomīgo izrunāšanos klases priekšā. Valstī nebūtu atkritumu pilni meži un varbūt nevajadzētu runāt par veselības problēmām.

        Galu galā, visi justos pagodināti un laimīgi redzēt savā tuvumā skolotāju, ja brīnumdaris būtu uzbūris ideālu sabiedrību, un skolotājs par savu centību prasītu tik vien, kā nieka atalgojumu. Sabiedrībai vajadzīgs laimīgs skolotājs. Taču valsts nav brīnumdare.

        Skolotājs – mākslinieks uzliek plecā tarbu un rada visu vēlreiz. Taču viņš vairs nevēlas kļūt harmonisks pedagogs. Īgnums viņa misijas apziņai pārvilcis treknu krustu un neveiksmei seko vienaldzība. Ko radīs skolotājs – domātājs? Nē, nu jau ierēdnis. Sīka figūra, bet – kas par vērienu!

        Iedomāsimies – pedagogi atlaisti no darba un neviens neuzņemas atbildību par mācību iestādē notiekošo. Pirmajā brīdī šoks, tad sākas haoss, izzūd emocionālās robežas, tiesības un pienākumi kļūst mazsvarīgi, likumi nedarbojas un skola degradējas. Nav arī brīvības izjūtas. Reiz iedomās radītās ideālās skolas vietā sirdī palicis rūgtums un apslāpēts pazemojums. Vai mūsu uzburtajam tēlam ir vienalga?

           Paiet laiks un skolotājs sāk ilgoties –, viņam vairs nevajag ideālu skolu vai valsts izdemolētu mācību iestādi, tikai vietu, kur strādāt. Bez tam, pedagogs pazīst vidi un ir apguvis savu profesiju. Tostarp sabiedrība sāk sprauslāt un raukt degunus. Mums jau te bija viens… Ar brīvības garšu mutē. Tad cits. Reformēja skolu. Bet šo skolotāju varbūt mēs vispār saviem bērniem vairs negribam, jo mums vajag harmonisku, pacietīgu  skolotāju.

        Ko savās ilūzijās cenšas veidot pedagogs? Vai pamatīgu un latvisku skolu stiprām saknēm pilsētās un laukos? Vai atstāt nesakārtotu vidi, vaļā logiem un durvīm uz Eiropu? Skolotājam to vajag zināt – kādu skolu un kādu valsti, radot savu mākslas darbu, viņš pārstāv, jo valsti pārstāvēt caurvējā kaut kā neērti un salst.

        Teorētiski skolotājam skolā vairs nav ko darīt, ja skolotājs cer, ka viņam piedāvās vieglāku dzīvi, un viņš noturēsies šajā valstī bez naudas. Skolotāja dzīve atgādina vējdzirnavu spārnus, kas griežas arvien ātrāk un ātrāk, bet neredzamais pretinieks ir kaut kur līdzās un nosmej par mēģinājumu spārnus nosargāt pēc būtības.

        Izglītot skolēnus, pašam nemitīgi pilnveidoties un piepildīt atskaišu ailītes, praktiski tas nozīmē – sabiedrības burziņam – skolotājs nav paredzēts. Taču skolotāja profesija nav arī sīka piespraude, ko vakarā noņem vai rīta steigā pa ceļam uz skolu piesprauž žaketītes atlokam. Steigai pakļauties pieradušais cultural subject, mūsu skolotājs, kļūst outsider – tikpat steidzīgi un pavirši izglīto savus audzēkņus.

        Rokrokā ar izglītošanu iet radošums, tāpēc skolēnu radīto mākslu ikdienā – kiču – pedagogs pieņem, paiet garām vai ignorē trakojošu skolēnu pūli, teiksim, starpbrīdī. Skola nav cietuma kamera, nevienu brīdi skolotājs nav vēlējies kļūt par uzraugu vai tiesnesi. Tomēr skolotājs laiku pa laikam uzklausa treknus tekstus, ko raida sabiedrības mute par visatļautību, ko radījis pats pedagogs. Radošam mākslas darbam skolotājs atmetis ar roku, un skolēniem ir garlaicīgi.

        Skolotājs tiecas pēc emocionalitātes, pedagoģiskām vērtībām – saskarsmes un iedziļināšanās mācību procesā –, bet audzēknis provocē sevi nepadoties skolotāja prasībām, ignorējot, apsmejot, rupji aizskarot pedagoga personību – arī mācību procesā. Jaunais cilvēks pretojas apgūt zināšanas, jo viņam ir svarīgākas citas vērtības – sekot līdzi jaunākajām tendencēm mūzikā, modes pasaules aktualitātēm, skolā nogarlaikojies, jaunais cilvēks ilgojas ātrāk nokļūt viltnieka tīmekļa skavās, ieiet savā pasaulē.

        Taču audzēknis piespiež pedagogu sevi skolot. Ģimene pieprasa skolot. ”Dodiet mums cultural subject! Dodiet mums labu cilvēku, derīgu pilsoni! Māciet, skolotāji, māciet…”,  ģimene nomazgā netīrās rokas, sabiedrība padod likumu dvielīti. Skolotājs nedrīkst atteikties mācīt nekauņu, nedrīkst nepildīt birokrātiskus noteikumus, sodīt par nemācīšanos arī nedrīkst.

        Nemaksāt par pedagoga darbu arī sava veida sods. Paradokss – valsts soda skolotāju un skolotājs gatavs pazemoties tikai tāpēc, lai viņu kāds sodītu.

      Agresivitāte, līdzīga neredzamai būtnei, iznāk priekšplānā, plūst negatīvas emocijas, visi kopīgi ļaujas plūsmai. Lai kā pūlētos abas puses – skolēns un skolotājs –, komunikācija – internets, sadzīvisks troksnis, mobilās sarunas stundās –  pārveido skolotāju – darbojas sistēma, kurā pedagogs sāk atgādināt izdegušu spuldzīti vai pieņem izaicinājumu. Vienlaicīgi radīt dinamiku, estētisku vidi un savstarpējas sapratnes gaisotni pedagogam var neizdoties. Tāpēc skolotājā notiek pārmaiņas; pedagoga dzīvi skola izmaina,  mainās – domāšana, izturēšanās, apģērbs, individualitāte, personība.        

         Ja mācību iestāde radītu tikai outsider tipa pilsoņus, mēs jau būtu zaudējuši savu valsti. Kontrole – valsts – ģimene – sabiedrība – skolotājs, pati sevi kontrolē un saslēdz visus kopīgā aplī, un šis aplis nemitīgi rotē kā čūska, kura cenšas aprīt savu asti. Lai rīšanas kustība būtu nepārtraukta, sabiedrībai ir izdevīgi apgalvot, ka izturīgs, čomisks pedagogs atrisinās valsts radītās problēmas, jo viņš ir darba ņēmējs un sabiedrība, ģimene drīkst prasīt no viņa atbildību. Sarūgtinātam, apsmietam pedagogam jāvar izveidot derīgu un gudru pilsoni, bet mākslas darbu radīt nav obligāti.   

       Skola joprojām māca, ka diena sākas ar rītu un noslēdzas ar saulrietu, bet tehnoloģiju laikmets šo mākslas darbu pārveido pēc savas, dažkārt ačgārnas loģikas. Tā vietā, lai netraucēti izdzīvotu pilsētā ienākošu rīta burvību vai baudītu vakara klusumu pie jūras, skolēni, ģimene un sabiedrība apļo ap sevi skolotāju pretēji pulksteņrādītāju virzienam.   

      Protams, skolotāji neatmet cerību izveidot domājošu sabiedrību un redzēt ikdienā gudri atraktīvu audzēkni, bet pedagogs tomēr baidās būt radikāls, stāvēt klasē uz galvas un rādīt tetovētu dibenu, jo viņu var iesūdzēt tiesā par netiklām darbībām un ar negodu izmest no skolas. Skolotāja beztiesīgums tas pats neapsegtais valsts nekontrolētais dibens vien ir.

        Galu galā, skolotājs – mākslinieks var mēģināt iet sīkiem solīšiem uz priekšu, iztēlojoties, ka redz priekšā vīziju – ideālu skolu. Līdzgaitnieks ir jauns un spēcīgs, nedaudz apjucis bērns, kuram sabiedrība un ģimene nemitīgi skaidro pasauli un tajā valdošos likumus. Likumi, noteikumi, prasības, basta! – nevēlēšanās saprasties, trīsstūrī saslēgtos – novedusi kraujas malā. Un šī krauja nav nekas cits kā skola – tur vienmēr atrodas skolotājs, kuram vienlaikus jāprot gleznot un nolēkt nesasitoties.

        Skola neveido nedz cultural subject, nedz outsider, jo pedagogam ir virsuzdevums – iemācīt domāt. Skola kā mākslas darbs ir atvērta sirds, un neveiksmīgas sirdis nemēdz būt. 

Show Buttons
Hide Buttons