Skolotājas Vijas Grantas pasaka “Gaidām Uri?”

Skolotājas Vijas Grantas pasaka “Gaidām Uri?”. Kurmis Uris šorīt – urru, urru, urr! – rakās tikai tāpēc, lai ātrāk iegūtu ko apēdamu. Slieku viņš saoda pa gabalu, kad tā vēl atradās aiz zemes kārtām. Tikai … kas tad tas?! Tā nebija vienīgi pierastā sliekas smaka! Tā bija savienojusies ar kādu citu, svešu smaržu. Uris ātri centās noteikt, vai tā ir jau kādreiz baudīta, bet nevarēja tā īsti neko atcerēties un nolēma uzsākt sarunu.

– Euu! Kas tu īsti esi? Kas tev tā par svešu smaku klāt? – drošības labad Uris sāka jau iztālēm: ja nu indīga? – Tu esi slieka vai ne?

– Esmu sliekonis, – svešādās smakas radība atsaucās labprāt.

– Neko nesaprotu, – arī Uris nekautrējās atzīties.

– Man ir sliekas galva un tikpat garš, slaids un lokans ķermenis, bet tam apkārt ir metāla bruņas, mani neviens nevar apēst. Šais bruņās varu ieraut arī galvu.

– Tu esi arī indīga, ja? – Uris gribēja uzreiz iegūt skaidru atbildi visām savām šaubām.

– Kāpēc? Indīgi esat tikai jūs te, virspusē.

– Virspusē? – pārjautāja Uris. – No kurienes tad tu esi?

– No dzīlēm.

– Kas tās tādas?

– Cits dzīves apgabals dziļi zemē, tik dziļi, ka tu ar savu mīksto kažociņu līdz tām aizrakties nevari. Tā tu tikai bezjēdzīgi aizietu bojā.

– Hm … Ak, tā,  – Uris jutās apjucis, arī tāds kā mazliet aizvainots – viņam, āre, jāiet bojā, bet tādam sīkam tārpam ne.

– Pastāsti man par tām savām dzīlēm, – lika priekšā Uris, kurā aizvien lielāka auga ziņkāre, apslāpējot apetīti.

-To var. Tikai nelien man tuvāk, jo runājot man jāizbāž galva no savas čaulas, bet tev nevar uzticēt arī ne tik kā galvu. Labi? Vislabāk apsēdies tur, kur esi. Nesolu, ka tev būs ļoti interesanti, jo tu neko tādu nezini, viss tev būs svešs, bet pastāstīt varu.

Uris apsēdās, pašam nemanot, un sliekonis sāka: – Pirmkārt, tur neviens nevienu neēd, dzīvais dzīvo godā.

Uris kā dzelts pielēca kājās: – Melus es negribu! Ar meliem nost!

– Man likās, ka tu pieņēmi nosacījumu sēdēt. Esmu spiests palūgt atkārtoti: apsēdies, nomierinies! Melo tikai virspusē, jo te vienmēr kādam kāds jāpieveic.

– Ko tad jūs ēdat?

– Mēs visu uzņemam ar ūdeni, dzīlēs ūdens ir tīrs un bagāts ar minerāliem. Un tagad – otrkārt. Mēs visi cits par citu rūpējamies.

– Tas vispār nav iespējams! – Uris atkal bija pielēcis kājās. – Arī no cilvēkiem tādi signāli vien pienāk, ka tas ir tas uz planētas neiespējamais, absolūti neiespējamais! Līdz kariem!

– Tu atkal stāvi uz savām pakaļķepām,- atgādināja sliekonis, un Uris aši atkrita sēdus. – Cilvēki taču arī ir tikai virspuses būtnes, ne no dzīlēm! Un tev būs jāiztur vēl dažas patiesības, jo, treškārt, mēs nemirstam, dzīvojam un dzīvojam, cik gadu tūkstošu gribam.

– Tu tomēr esi neglābjams melis, – Uri pārņēma gurdenums, un kājās viņš vairs nelēca. – Kā muti vaļā ver, tā mels.

– Tie pēdējie vārdi gan attiecas uz tevi pašu, jo melo tas, kurš nezina patiesību. Ir vēl arī ceturtkārt, un tas skan tā: mums katram pieder Zemeslode.

– Kosmisks muldoņa… – bezcerīgi novilka pagurušais Uris, galvu jau aizgriezis sānis.

– Pieder tādā nozīmē, ka mums nevienam nepieder nekas, ko var sagrābt ķetnās un aptaustīt. Ja nepieder nekas, tas nozīmē, ka pieder viss, tas ir, visa planēta, tas viss saucas Mājas, jo tu esi uz šīs planētas. Un šīs tikšanās noslēgumā vēl piektkārt – jums, virspusē mītošajiem, mēs piedodam visu mīlestības vārdā, mēs jums gribam palīdzēt.

Uris jau bija tik slābans, ka pavisam negribot un negaidot nožāvājās. Notiekošo kontrolēt viņš vairs nespēja. Tanī brīdī atskanēja blīkšķis ar iedarbību pretējos virzienos – sliekonis pazuda savās dzīlēs un Uris tika izsperts pavisam laukā no zemes, zālītē. Netālu rosījās cilvēki.

– Mēs jums piedodam mīlestības vārdā un gribam palīdzēt, – Uris it kā atcerējās, bet skaļi, cilvēku valodā. Aiz pārsteiguma pats zaudēja spēju pakustēties, tad sāka tā kā uzpūsties, daudzkārt pieņemoties apjomā. Tuvējie cilvēki aiz brīnumiem sastinga.

– Eju ciemos! – atkal kāds cits no iekšienes izteica viņa vārdā, un Uris spēra pirmo

soli.

Tad jau laikam atnāks arī pie mums kaut ko pavēstīt par dzīlēm. Uzposīsim māju viesa uzņemšanai un gaidīsim, jo savu apciemojuma kārtas numuru taču nezinām.

2014.gada maijā

Atbildēt