Mīļo draudziņ, kā es tevi gaidīju! Cik labi, ka tu esi ieradies!

Māra Ozola, dr. philol. Pedagogs.lv atbildīgā redaktore. Mūsu varonis sēž, kājas šūpodams, un ar ņirdzīgi izaicinošu smaidiņu sejā, man nevērīgi pamāj un saka: "Čau!" jeb otrā pamācība: kad mednieki uz pēdām, izvairies no vecām takām. Ķibelīgā situācijā, it īpaši, jaklasē tiec speciāli provocēts, rīkojies tā, kā no tevis negaida. Katrā ziņā izvairies no standartdarbībām, jo tām noteikti jau ir sagatavots pretlīdzeklis.

Labais piemērs.

Puisis, kurš slavens ar nepaklausību, nemācīšanos, stundu traucēšanu u.tml. darbībām, beidzot  9. klasē palicis uz otru gadu un tagad nāk manos nagos. Līdz šim man ar viņu nekādu darīšanu nav bijis. Protams, ka nabags jūtas draņķīgi un  jaunajā klasē mēģina visādi izcelties. Bet es tak nevaru pieļaut, ka tas notiek uz mana un stundu rēķina.

Zvans noskanējis. Nāku iekšā pirmajā jaunā mācību gada stundā. Mūsu varonis sēž uz durvīm tuvākā gala, kājas šūpodams, un ar ņirdzīgi izaicinošu smaidiņu sejā man nevērīgi pamāj un saka: "Čau!"

Klasē pilnīgs klusums. Visi gaida, kas nu būs. Ar ādu jūtu, ka bērni ir manā pusē (līdz šim esam sadzīvojuši tiešām labi, pat palaidņi centušies no visas sirds aizlāpīt vecos robus). Ar acs kaktiņu redzu sejās ļaunu prieku, sak, nu gan tu reiz dabūsi pēc nopelniem, divnieku karalis tāds! Tādas gaidas obligāti jāttaisno. Un viens te tiešām pelnījis krietnu mācību, –  ja grib tēlot, lai izvēlas piemērotāku varoni.

Acumirklī metos neveiksmīgajam aktierim piespēlēt, tikai ne gluži tajā lomā, kas man paredzēta. Atplestām rokām metos nabadziņam klāt, apkampju viņu, vienlaikus noceļot no galda (esam vienā augumā, tikai stipri atšķirīgās svara kategorijās), un lielā līksmē sāku šo šūpot no vienas puses uz otru gavilēdama:

– Sveiks, sveiks, mīļo draudziņ, kā es tevi gaidīju! Cik labi, ka tu esi ieradies!

Tā un tamlīdzīgi turpinu krietnu brīdi, kamēr pārējie gandarījumā izsmejas pēc sirds patikas. Puisis aiz pārsteiguma sākumā gluži sastindzis, tad tā kā izdara dažas vāras pretošanās kustības, bet neko daudz ķepuroties nevar, lai nekļūtu vēl smieklīgāks – es taču spēlēju viņa paša uzsākto spēlīti. Arī muļķis nav un skaidri jūt klasesbiedru nosodījumu. Zinu, ka nesūdzēsies – pats tak iesāka!

Beidzot apžēlojos, palaižu vaļā un, uzsitusi uz pleca, labsirdīgi pabīdu uz sola pusi. Klase ātri nomierinās, un varam sākt darbu. Varonis pa brīžam glūn uz mani ar apjukušu un pašķību aci, laikam prāto, ko no manis vēl var sagaidīt un vai neklupšu atkal kaut kā šim virsū.

Traucēta netiek ne tā, ne citas stundas, puisis veiksmīgi pabeidz skolu un noliek eksāmenu bez problēmām. Arī ļaunā man šo izgājienu, šķiet, neņem, jo apzinās savu vainu.  Es jau tikai greizā spogulī parādīju, cik muļķīga un nereizē bija tāda rīcība, nevis centos viņu apvainot.

Šajos laikos gan tādus pekstiņus nevar atļauties, piešūs vēl pedofīliju vai ko tamlīdzīgu, bet ideja skaidra. Ir gan viens papildnoteikums – nedrīkst būt ne kripatas ļaunuma vai apsmiešanas, tikai labsirdīgs humors ir īstās zāles.

Ja negribas dzīt vellu, var arī bez jokiem. Iejūtība, kad tiek gaidīts brāziens, stingrība, kad tiek gaidīta vienaldzība, jūtu izpausme, kad tiek gaidīts vienaldzīgs pedagoģisms vai kas cits – katrā ziņā kas pilnīgi negaidīts. Un bez tēlošanas, – no sirds.

Sliktais piemērs.

Ak vai! Tādus varētu krāmēt kaudzēs steriem.  Mēs taču esam tik steidzīgi, tik noguruši, tik aizņemti, tik pareizi, tik… Un tik bieži aizejam pa vieglāko celiņu, vienkārši reaģējot pēc standarta – par to pienākas aizrādījums, par to – piezīme, par to – bāriens, par to – draudi par vecāku izsaukšanu vai vešanu pie direktora utt., utjpr. Un arī saņemam pretī pēc standarta – rupjības, nepaklausību, nemācīšanos, disciplīnas pārkāpumus u.c.

Jums tā negadās? Kurš bez grēka, lai met akmeni pirmais. Bet rēķinieties, ka reaģēšu – un ne pēc standarta!

Atbildēt