Skolotājs, kurš sirgst ar perfekcionismu, parasti cenšas būt ideāls visās dzīves jomās, kurās viņam nepieciešams veidot ilgas un noturīgas attiecības.
Ar noturīgām attiecībām es domāju tādas attiecības, ar kurām mums ir jārēķinās un no kurām mēs nevaram tā vienkārši atbrīvoties, ja vien neieviešam savā dzīvē būtiskas korekcijas. Apprecoties mēs iegūstam ilgnoturīgas attiecības ar savu partneri un viņa vecākiem, nopērkot dzīvokli, mēs iesaistāmies ilgnot urīgās cības ar kaimiņiem, bet pieņemot darba piedāvājumu, mēs iegūstam šādas attiecības ar kolēģiem.
Labas attiecības ar cilvēkiem vēlas uzturēt jebkurš cilvēks, taču perfekcionists izceļas ar to, ka viņam labas attiecības bieži vien ir svarīgākas par paša labizjūtu. Ja runājam par darba vidi, tad perfekcionists akcentu liek uz to, cik apmierināti ar viņa darbu ir citi, nevis uz to, cik labi darbā jūtas pats skolotājs.
Iemesls šādai atkarībai no citu vērtējuma, kā jau iepriekš minēju, ir mīlestības trūkums pašam pret sevi. Ja nenovērtējam un nepieņemam sevi, mēs barojamies no citu atzinības. Un, tā kā mēs negribam būt izsalkuši, mēs darām visu, lai citi mūs mīlētu, cienītu un apbrīnotu.
Minēšu konkrētus piemērus, kas norāda uz perfekcionismu skolotāja darbā:
– Grūtības novilkt robežas un nošķirt savu atbildību no citu atbildības, sava nozīmīguma pārvērtēšana. (Es nevaru atļauties kaut ko neizdarīt, es nevaru atļauties saslimt, es nevaru atļauties aiziet pusdienās, es nevaru uzticēt šo darbu citiem utt.);
– Bailes kļūdīties, grūtības pieņemt kritiku un gatavība aizsargāties pret pārmetumiem, ja tādi tiktu izteikti;
– Paškritika, vainas apziņa, ka darbs nav izdarīts tik labi, cik gribētos;
– Pārlieku augstu standartu pieprasīšana ne tikai no sevis, bet arī no citiem;
– Pārlieku liela koncentrēšanās uz detaļām;
– Termiņu kavēšana, kas saistīta ar nepārtrauktu darba uzlabošanu un pārstrādāšanu;
– Darba nešana uz mājām (vai nu fiziskā, vai domu līmenī);
– Atkarība no atzinības (Es esmu gatavs strādāt vairāk, piekāpties un būt pārlieku atsaucīgs, jo ļoti vēlos būt labs citu acīs).
Katram punktam, ko minēju, protams, ir izņēmumi. Ja esi valsts prezidents, tu nevari nodot savu atbildību kādam citam, ja esi ķirurgs, tu nedrīksti nepievērst uzmanību detaļām utt. Mans mērķis nav absolutizēt šos faktorus, bet parādīt tipiskākās situācijas, kurās atklājas mūsu perfekcionisms.
Mīlestības trūkums pret sevi un atkarība no ārējas atzinības skar dažādu slāņu cilvēkus. Neatkarīgi no tā, vai esi vienkāršs ierēdnis vai liela privāta uzņēmuma vadītājs, ja tu centies būt ideāls, vienmēr ir kāds, kura acīs tu vēlies tāds būt. Vienā gadījumā tas būs priekšnieks, citā – biznesa partneri vai klienti.
Autore: Elīna Zelčāne, psihoterapeite
