Audzināšana pirmatnējā sabiedrībā
Pieaugušie instinktīvi radināja bērnus sekot ierastajam dzīves veidam, apgūt vecāko cilvēku prasmi sagādāt sev pārtiku, rīkoties ar darba rīkiem, ieročiem. Vecākā paaudze tikai rāda bērniem, kas jādara un kā to paveikt.
Audzināšana Senajos Austrumos
Audzināšanas mērķis ir paklausība. Kopumā audzināšanas mērķis ir, lai jaunā paaudze paliktu uzticīga savu senču vērtībām. Mērķis bija individualitātes apspiešana un pastāvošās sabiedrības kārtības nostiprināšana un nemainīgums, lai jaunā paaudze paliktu uzticīga savu senču vērtībām. Audzināšanas mērķis paklausība (Konfūcijs).
Audzināšana Senaja Grieķijā
Audzināšanai ierāda svarīgu vietu cilvēku dzīvē. Audzināšana dod cilvēkam trīs “dāvanas” – labi domāt, labi runāt un labi darīt. Viņš uzsvēra, ka ne māksla, ne gudrība nav sasniedzama bez mācībām. Cilvēks kļūst labs, vairāk pateicoties vingrinājumiem, nevis viņa dabai (Dēmokrits).
Prātu viņš atzina par vissvarīgāko vērtību. Interesanta Sokrasta attieksme pret fizisko audzināšanu . Viņā uzskatīja, ka visās profesijās vajadzīgs ķermenis, bet svarīgi, lai tas būtu attīstīts, pat tur, kur, šķiet ķermenis vismazāk vajadzīgs, t.i., domāšanas jomā (Sokrāts).
Vecāku uzdevums ir uzturēt kārtību bērnu rotaļu vietā. Platons uzsver, ja bērni rotaļājoties ievēro vienus un tos pašus noteikumus, tad arī dzīvē viņi ievēros likumus (Platons).
Ideālai audzināšanai jāsākas ar ķermeņu izkopšanu – gimnastiku. Pēc tam sākas nesaprātīgās dvēseles daļas tikumiskā audzināšana. Tās līdzekļi – mūzika un literatūra. Tālāk jāseko dvēseles saprātīgās daļas audzināšanai. Galvenais audzināšanas uzdevums ir attīstīt cilvēka augstākos spēkus, sekmēt viņa tuvošanos pilnībai (Aristotelis).
Audzināšana Senajā Romā
Vecāku pienākums pēc senču iekārtojuma valsts audzināšanā pamācīt un izglītot. Visaugstākais uzdevums ir dot bērniem gudrību un tikumība pienāku. Vēl jaunībā jāmācās no galvas 12 likumu tabula . Lasīšana un likumu zināšana ir tas kopums, kas vecākiem ir jāmāca bērniem. Viņš uzskatīja, ka bērniem jāļauj tādas rotaļas, kas nenovirza no cienīgas darbības (Marks Tūlijs Cicerons).
Par ļoti svarīgu audzināšanas līdzekli uzskatīja ievērojamu cilvēku biogrāfijas. Augsti vērtēja varoņus. Audzināšanā izmantoja atdarināšanas metodi. Vispirms par atdarināšanas paraugu vajadzēja būt tēvam, tad ievērojamiem cilvēkiem (Juvenāls).
Audzināšana Senajā feodālismā
Runāšana, rakstīšana un skaitīšana ir pirmie zinātņu elementi cilvēces garīgajā attīstībā. Galvenā vērtība bija tikumība un mīlestība. Audzināšana uz vairākiem gadsimtiem pieņēma morālu un reliģisku raksturu (Sv. Augustīns).
Audzināšana Renesanses periodā
Svarīga bija tikumiskā audzināšana. Viņš pievērsa nopietnu uzmanību audzēkņu fiziskajai attīstībai harmonijā ar garīgo (Vittorino da Feltrē).
Audzināšanai jāizaug no rotaļām. Rotaļā jāiesaista brīvprātīgi. Fiziskajai audzināšanai ( šķēpa mešana, šaušana mērķī, peldēšana u.t.t.) pievērsa nopietnu uzmanību (Fransuā Rablē).
Svarīga bija darbaudzināšana, ne tikai kā utilitāra, bet arī kā cilvēka veselības nostiprināšanas ideja; cilvēka vispusīgas attīstības ideja (Tomass Mors).
Viņš neatzina ģimenes audzināšanu. Bērni tiek audzināti sabiedriskajās iestādēs. Tajās vispirms rūpējas par bērna fizisko attīstību. Audzinātāji ar bērniemapmeklē dažādas darbnīcas. Darbaudzināšana turpinājās daudzus gadus (Tommazo Kampanella).
Reformācija un kontrreformācija
Uzsvēra fiziskās audzināšanas nozīmi. Jāizglīto kā zēni, tā arī meitenes. Zēni – lai vadītu valsti, meitenes – lai labi audzinātu bērnus, rūpētos par kārtību mājās, bērniem un kalpotājiem (Mārtiņš Luters).
Galvenā audzināšanas pazīme bija reliģiskā garā, stingrs dienas režīms. Pievērsa uzmanību arī fiziskajai audzināšanai (Ignacija Lojola).
Audzināšanā galvenais bija “sirds kultūras” izkopšana, mīlestības uz dievišķo patiesību, paklausības, uzticības ieaudzināšana cilvēkā (Augustīns Franke).
Audzināšana 17. gadsimtā
Audzināšana vajadzīga visiem cilvēkiem. Izglītība pēc viņa domām, ir visas audzināšana pamats. Audzināšana sevī ietver mācīšanu, tikumību un dievbijību (Jans Amoss Komenskis).
Audzināšana 17. – 18. gadsimtā
Galvenais audzināšanas mērķis ir “džentlmeņa” audzināšana. Ar jēdzienu “džentlmenis” saprata cilvēku, kurš prot “darboties loģiski un tālredzīgi”. Audzināšana jāsāk ar bērna fizisko norūdīšanu. Tai palīdz uzturēšanās svaigā gaisā, pietiekams miegs, vienkārša un mērena barība (Džons Loks).
Audzināšana18. gadsimtā
Centās parādīt, ka saprātīga audzināšana ir daudzu sociālo problēmu atrisināšanas līdzeklis. Audzinātāja uzdevums ir iepazīt bērnu, saprast viņu “iekšējo valodu.” Nevajag mākslīgi paātrināt bērna valodas attīstību (Žans Žaks Ruso).
Audzināšanas darbs filantropinā balstījās uz diviem principiem: dabiskumu un saprātīgumu. Audzināja nevis piespiešanas, bet vajadzības izpratnes rezultātā, balstījās uz uzskatiem un rotaļām (Johans Basedovs).
Lielu uzmanību pievērsa pamatīgām zināšanām par dabu un dzimteni, rūpējās par rakstura izkopšanu, reliģiskās apziņas attīstību (Kristiāns Salcmans).
Centās īstenot bērnam atbilstošu audzināšanu. Radās arī bērniem atbilstošu literatūru. Tika uzmanība pievērsta higiēnai un arī seksuālajai audzināšanai, roku darbam (Ernests Traps).
Audzināšana Latvijā 18, gadsimtā
Audzināšanas jāliek humānisma un garīguma princips. Audzināšanas svarīgākais līdzeklis viņam ir dzīvā dzimtā valoda (Johans Gotfrīds Herders).
Audzināšana 19. gadsimtā
Augstākais audzināšanas mērķis ir apzināta tikumība, bet pienākums – svarīgākais princips dzīvē un arī motīvs darbībai. Audzinot cilvēku, mēs ietekmējam viņa uzvedību, atbrīvojam no dabisko un egoistisko tieksmju varas. Nozīmīgu lomu viņš ierādīja fiziskajai audzināšanai. Bērns jāmāca nopietnai darbam kā nopietnai darbībai, nevis rotaļai (Imanuels Kants).
Par galveno audzināšanā uzskatīja tikumības un gribas attīstību. Mācībām jābūt saistītām ar ražīgu darbu. Jāstimulē indivīda un kolektīva savstarpēju attieksmju pareiza izpratne (Johans Fihte).
Jāsagatavo dzīvei sabiedrībā, jāattīsta katra darbība. Iemācīt bērnu dzīvot saskaņā ar valsts likumiem, ar savas tautas tikumiem, tradīcijām. Lielāku lomu audzināšanā piešķir kultūratbildības principiem (Georgs Hēgelis).
Audzināšana 19. gs. otrajā un 20.gs. pirmajā pusē
Lielākā vērtība ir zināšanu kvalitātei, nevis to daudzumam. Jāveicina cilvēku plaša patstāvība. Jāizkopj racionālā atmiņa. Georgs KeršenšteinersAttīstot tikai intelektu, bet līdztekus tam bērnam jānodarbojas arī fiziski. Tā tiek apjēgta zināšanu praktiskā nozīme un veidotas prasmes to izmantošanai dzīvē, attīstīta griba. Viena no gribas vingrināšanas metodēm ir pareizi vadīta audzināšana ar darbu. Tā sākās ar pieaugušo cilvēku darbības atdarināšanu. Džons DjūlijsSkolas traģismu viņš redzēja tādā audzināšanā, kas izolēta no sabiedriskās iekārtas un gara. Uzskatot roku darbu skolā par audzināšanas avotu (Arturs Šopenhauers).
Attīstot tikai intelektu, bet līdztekus tam bērnam jānodarbojas arī fiziski. Tā tiek apjēgta zināšanu praktiskā nozīme un veidotas prasmes to izmantošanai dzīvē, attīstīta griba. Viena no gribas vingrināšanas metodēm ir pareizi vadīta audzināšana ar darbu. Tā sākās ar pieaugušo cilvēku darbības atdarināšanu (Georgs Keršenšteiners).
Skolas traģismu viņš redzēja tādā audzināšanā, kas izolēta no sabiedriskās iekārtas un gara. Uzskatot roku darbu skolā par audzināšanas avotu (Džons Djūlijs).
Audzināšana Latvijā19. gadsimtā
Mudināja nest latviskumu ideju tautā, cīnīties par latviešu valodas izkopšanu, par latviešu tautas tiesībām un brīvībām. Uzsverot, ka audzināšanai jābalstās uz jutekliskās pieredzes pamata. Jāmāca uzskatāmi, virzoties no tuvākā uz tālāko, no vieglākā uz vieglāko uz sarežģītāko. Īpašu uzmanību jāpievērš bērna apjēgtībai un radošai pašdarbībai (Atis Kronvalds).
Audzināšanā īpaša uzmanība jāpievērš skolēnu domu, jūtu un gribas saskanīgā izkopšanā. Pievērsa uzmanību bērnu fiziskai attīstībai (Auseklis (Mikus Krogzemis ).
