Kad svētdienas vakarā atskanēja pirmie šāvieni, neskaitāmās ģimenēs sākās stindzinošu šausmu un neziņas pilnas stundas, jo Rīgas centrā, kafejnīcās un kinoteātros vēl atradās daudzi skolas vecuma bērni. Vēlāk radiodiktori atkārtoti ziņoja tā nošautā puiša pazīmes, kura personību nebija izdevies noskaidrot. Lode bija trāpījusi zēnu, kura rokas sildījuši adīti brūni cimdi. Ak, Dievs, cik daudzi valkā brūnus cimdus… Tikai nākamajā dienā uzzinājām, ka nošauts Rīgas 65. vidusskolas audzēknis Edijs Riekstiņš, dzimis 1972. gada 17. decembrī.
Kāpēc bija vajadzīgs šis upuris? Meklēt loģisku atbildi šajā bezjēdzību pārpilnajā laikā nav iespējams. Varam tikai pieminēt bojā gājušā vārdu, kas nu mūsu atmiņā paliks kā šo traģisko dienu apliecinājums.
Skolā Edija vārdu bija jau aizmirsuši. Ne skolas dežuranti, ne vecāko klašu audzēkņi par viņu neko nevarēja pastāstīt. Nekas 65. vidusskolas telpās neliecināja par svētdienas vakara traģēdiju. Kā jau darbdienā un no pilsētas centra attālā skolā mācību stundas norisēja ierastā gaitā. Tikai direktores Ludmilas Vasiļjevas kabinetā uz galda atradās Edija dokumenti. Jā, puisim šī bijusi pirmā un vienīgā skola.
Šogad viņš varētu mācīties 11. klasē, taču diemžēl vājās veselības dēļ viņu jau 8. klasē skolotāji apmeklējuši mājās, bet pēdējos divos gados viņš mācības vairs nav turpinājis. Daudzi no bijušajiem klasesbiedriem aizgājuši uz arodskolām un tehnikumiem, tāpēc Edija vārds šeit ir svešs. Vienīgais, ko direktore uzzinājusi no telefona sarunas ar Edija māti, ir ziņa, ka tovakar Edijs esot devies uz Bastejkalna kafejnīcu. Par to, kas noticis vēlāk, Edijs vairs nekad nevienam nepastāstīs…
Edijs Riekstiņš mācījies krievu skolā. Dokumentu ailēs rakstīts: tēvs — latvietis, māte — krieviete. Diemžēl tēvs kopā ar ģimeni nedzīvoja. Ko gan Edijs domāja par šo laiku? Nē, viņš nebija paraugzēns. Parasts puika, kuru vilināja kafejnīcas, izpriecas. Nu daudzi viņu nosauks par varoni. Vai tiešām vēsturei nepietiks šo bezjēdzīgi nošauto varoņu vārdu?
V. Vizule