1561. gada 22. janvārī dzimis angļu filozofs Fransis Bēkons (457)

Frānsiss Bēkons, pirmais Sentolbanas vikonts (angļu: Francis Bacon, 1st Viscount St Alban, dzimis 1561. gada 22. janvārī, miris 1626. gada 9. aprīlī) bija angļu filozofs, valstsvīrs un esejists. Visplašāk pazīstams kā zinātniskās metodes izstrādātājs, un no šī viedokļa Bēkonu var uzskatīt par mūsdienu zinātnes un zinātniskās revolūcijas aizsācēju.
Bēkons dzimis 1561. gadā Londonā dižciltīga augsta valsts ierēdņa sera Nikolasa Bēkona un viņa sievas lēdijas Annas ģimenē. Bēkona tēvs bija Lords – Lielā Zīmoga Glabātājs. Bēkons iesākumā izglītību ieguva mājas apstākļos, vēlāk studēja jurisprudenci Kembridžas Universitātē. 1576. gadā kopā ar angļu sūtni Francijā devās uz ārzemēm, tomēr 1579. gadā, sakarā ar tēva nāvi, atgriezās Anglijā, kur darbojās kā advokāts. 1584. gadā viņš kļuva par Anglijas Parlamenta locekli, kur 1586. gadā atklāti atbalstīja Marijas Stjuartes sodīšanu ar nāvi.

Parlamenta laikā pieslējās karalienes Elizabetes I favorītam Robertam Devero, otrajam Eseksas grāfam, kurš uzdāvināja Bēkonam lauku īpašumu. Vēlāk attiecības ar grāfu Eseksu tika sarautas, bet, kad grāfam Esekss tika apvainots valsts nodevībā, Bēkons uzstājās ar apsūdzībām pret grāfu.

Kad tronī kāpa karalis Džeimss I, Bēkons sāka straujāk virzīties pa karjeras kāpnēm. 1606. gadā Bēkons apprecēja četrpadsmitgadīgu tirgotāja meitu Alisi Berhemu, tomēr laulība bija neveiksmīga. 1613. gadā Bēkons kļuva par galveno prokuroru (attorney general), bet 1618. gadā – par Lordu-kancleru. 1621. gadā Bēkona karjera aprāvās. Parlamenta komisija apsūdzēja Bēkonu korupcijā, un viņam tika liegts ieņemt augstus amatus. Bēkonu ieslodzīja Tauerā, tomēr ieslodzījums ilga tikai dažas dienas. Vēlāk Bēkons proponēja savu nevainību, bet uzņēmies vainu, lai glābtu karali no skandāla. Miris 1626. gada 9. aprīlī pēc saaukstēšanās, izmēģinot sniega izmantošanu gaļas uzglabāšanai.

Vairākās Bēkona biogrāfijās tiek pieļauts un vairāki fakti liek domāt, ka Bēkons bija karalienes Elizabetes I un Valtera Devero, pirmā Eseksas grāfa, ārlaulības dēls.
Tiek uzskatīts, ka, dzīvojot Francijā, Bēkonam bija romantiskas attiecības ar karalieni Margo.
Frānsisu Bēkonu dažkārt uzskata par rožkrustiešukustības dibinātāju. Tiek pieļauts, ka Kristians Rozenkreics bija Bēkona pseidonīms.

Daži autori (citu starpā tā domāja Marks Tvens) uzskatīja, ka Frānsiss Bēkons bija Viljama Šekspīradarbu patiesais autors. Frānsisa Bēkona pazīstamākie darbi un idejas Frānsiss Bēkons radījis daudzas esejas.

Zināšanu progress (The Advancement of Learning, 1605), kurā Bēkons deklarēja, ka svarīgākais valdnieka pienākums ir bagātināt pasauli ar drošām un auglīgām zināšanām
Jaunais zinātņu organons (Novum Organum scientiarum, 1620), viens no būtiskākajiem darbiem zinātniskās metodes izstrādes evolūcijā. Darbā Bēkons izstrādā mācību par elkiem, kas apsēduši cilvēku prātus — cilts elki (idola tribus), alas elki (idola specus), tirgus elki (idola fori), teātra elki (idola theatri) – , kas traucē izziņu, un no kuriem jāatbrīvojas, lai varētu izzināt dabu, sasniegt panākumus un realizēt mērķus. 1989. gadā darbs izdots latviski.
Jaunā Atlantīda (The New Atlantis, 1626) – utopija par teiksmainu zemi Amerikas kontinentā.

Tērzētava
Ielādē tērzētavu...
Our Facebook Page
Show Buttons
Hide Buttons
Cart