Volfgangs Amadejs Mocarts (vācu: Wolfgang Amadeus Mozart, dzimis 1756. gada 27. janvārī, miris 1791. gada 5. decembrī) bija klasicisma laikmeta austriešu komponists. Lai gan nodzīvojis tikai 35 gadus, šai laikā uzrakstījis vismaz 626 skaņdarbus: 41 simfoniju, 21 operu, 47 sonātes, koncertus, serenādes, kvintetus, kvartetus, trio, mesas un daudzus citus dažādus skaņdarbus. Arī mūsdienās Mocarts ir viens no vispopulārākajiem klasiskās mūzikas komponistiem, daudzi viņa darbi joprojām ir iekļauti standarta koncerta repertuārā.
Mocarts ir dzimis Zalcburgā, tā laika Zalcburgas arhibīskapijas galvaspilsētā, tagadējās Austrijas teritorijā, bet tad bija Svētā Romas impērijas sastāvā. Viņa māte bija Anna Marija Mocarte (1720—1778) un tēvs Leopolds Mocarts (1719—1787). Abi vecāki sākumā ļoti uztraucās par Mocarta dzīvību, jo pieci Annas Marijas bērni iepriekš jau bija miruši. Mocartam bija arī piecus gadus vecāka māsa — Marija Anna (1751—1829), saukta par “Nannerli”. Dienu pēc piedzimšanas Mocarts tika kristīts Svētā Rūperta katedrālē. Viņam kristītais vārds tika dots latīņu valodā — Johanness Hrizostoms Volfgangs Teofils Mocarts (Joannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus Mozart). Mocarts, kad bija pieaudzis, galvenokārt sevi dēvēja par “Volfgangu Amadeju Mocartu” (Wolfgang Amadè Mozart), kaut bija arī varianti.
Mocarta tēvs Leopolds Mocarts bija kapelmeistara vietnieks Zalcburgas arhibīskapa galma orķestrī, kā arī vijolnieks, ērģelnieks un ne sevišķi nozīmīgs komponists. Viņš bija arī pieredzējis skolotājs; Mocarta dzimšanas gadā viņš publicēja vijoļspēles pamatu mācību grāmatu, Versuch einer gründlichen Violinschule.
Kad Nannerlei bija septiņi gadi, Leopolds sāka pasniegt viņai klaviernodarbības. Trīs gadus vecais Mocarts acīmredzami noskatījās to ar apbrīnu: viņa māsa vēlāk pierakstīja, ka šajā vecumā “viņš bieži pavadīja daudz laika pie klavierēm, izvēloties tercas,… un viņa prieks parādīja, ka tas skanēja labi priekš viņa.
“Nannerle turpināja: “ceturtajā viņa dzīves gadā tēvs, kā rotaļu, sāka mācīt viņam nelielus menuetus un klaviergabalus. … viņš varēja nospēlēt tos nevainojami un ar vislielāko smalkjūtību, un turoties pareizā tempā. No piecu gadu vecuma viņš jau komponēja nelielus skaņdarbus, kurus viņš nospēlēja savam tēvam un tas savukārt tos pierakstīja. Starp tiem bija Andante (K. 1a) un Allegro C (K. 1b).
Biogrāfs Meinards Solomons atzīmē, ka, kamēr Leopolds kā skolotājs bija ļoti pieķēries saviem bērniem, Volfgangs bija motivēts gūt panākumus pat no tā, ka viņa tēvs viņu skoloja. Viņa pirmā patstāvīgā muzikāla kompozīcija un viņa sākotnējā spēja spēlēt vijoli bija gan viņa paša darīšana, gan lielisks pārsteigums Leopoldam. Tēvs un dēls šķiet ir bijuši tuvi; abi iepriekš minētie agrīnie notikumi Leopoldu noveda līdz asarām.
Leopolds galu galā beidza komponēt, kad viņa dēla neatkārtojamais muzikālais talants kļuva acīmredzams. Viņš bija Volfganga vienīgais skolotājs bērnības gados. Tēvs jau uzreiz pēc Mocarta piedzimšanas ievēroja, ka viņam ir mūziķa pirksti. Runā, ka Mocarts mācējis dziedāt vēl pirms iemācījies runāt. Leopolds saviem bērniem tikpat labi kā mūziku mācīja arī valodas, kā arī akadēmiskos priekšmetus.
Sešu gadu vecumā Mocarts jau atskaņoja virtuozus un sarežģītus skaņdarbus. Tā kā apkārtējie nebeidza apbrīnot zēna dotības, tēvs nolēma Volfgangu kopā ar viņa māsu vest ceļojumā. Kopā ar ģimeni veicot dažādus braucienus pa Eiropu, Mocarts pilnveidoja savu talantu.
Šajā laikā viņš tika izrādīts kā brīnumbērns. Braucieni sākās ar uzstāšanos 1762. gadā Bavārijas galmā, Minhenē. Tajā pašā gadā tam sekoja uzstāšanās Vīnē un Prāgā, Svētās Romas impērijas galmos.
Šis koncertceļojums bija triumfāls un ieilga trīs ar pusi gadu garumā. Mocarts uzstājās Minhenes, Manheimas, Parīzes, Londonas, Hāgas galmos, atkal Parīzē un atgriezās mājās ar koncertiem Cīrihē, Donavešingenē un Minhenē.
Mazais virtuozs spēlēja sarežģītus skaņdarbus gan uz klavesīna, gan uz vijoles un ērģelēm. Lai uzjautrinātos, klausītāji lika zēnam spēlēt uz taustiņiem, kas bija apklāti ar lakatu vai arī izpildīt sarežģītas pasāžas ar vienu pirkstu. Šī ceļojuma laikā Mocarts sastapa vairākus izcilus mūziķus un iepazīstināja viņus ar citu komponistu darbiem. Īpaši svarīga ietekme bija Johanam Kristiānam Baham, ar kuru Mocarts iepazinās Londonā 1764—1765. gadā. 1767. gada beigās ģimene vēlreiz devās uz Vīni un palika tur līdz 1768. gada decembrim. Šī ceļojuma beigās Mocarts saslima ar bakām, bet viņa tēvs atteicās viņu potēt, uzskatot, ka tā būs “Dieva griba”, vai zēnam dzīvot vai mirt.
Parīzē Volfgangs uzrakstīja savas pirmās sonātes vijolei un klavierēm, bet Londonā — simfonijas. Pēc atgriešanās Zalcburgā tēvs turpināja mācīt zēnam kompozīciju, līdztekus tam, Volfgangs apguva arī aritmētiku, vēsturi, ģeogrāfiju un valodas. 13 gadu vecumā Mocarts sarakstīja savu pirmo operu.
Pēc Zalcburgā pavadīta gada sekoja trīs ceļojumi uz Itāliju. Šoreiz ceļojumā Mocarts devās tikai ar tēvu, atstājot māti un māsu mājās. Pirmais ceļojums notika no 1769. gada decembra līdz 1771. gada martam, otrais — no 1771. gada augusta līdz decembrim, un trešais — no 1772. gada oktobra līdz 1773. gada martam. Pirmais ceļojums bija līdzīgs iepriekšējiem braucieniem.
Tajā ar nolūku tika izrādītas Mocarta, tagad nu jau kā pusaudža un strauji nobriestoša mākslinieka un komponista dotības. Mocarts Boloņā iepazinās ar Džuzepi Batistu Martīni un tika pieņemts kā slavenās “Accademia Filarmonica” loceklis.
Itālijā pavadītajā laikā jaunais komponists ievērojami paplašināja savas zināšanas un guva izcilus panākumus. Itāļus arī pārsteidza Volfganga neticami smalkā dzirde un ģeniālā atmiņa. Romā, noklausījies Siksta kapelā daudzbalsīgu Gregorio Allegri kora skaņdarbu Miserere, Mocarts to iegaumēja un, pārnācis mājās, to precīzi pierakstīja. Viņš vēlreiz atgriezās, lai pēc tam izlabotu mazsvarīgas kļūdas. Šis skaņdarbs bija baznīcas īpašums un par nošu iznešanu no kapelas draudēja bargs sods, bet Mocarts nebija notis ne iznesis, ne pārrakstījis, viņš tās bija iegaumējis!
Milānā Mocarts uzrakstīja operu La Scala operteātrim Mitridate Rè di Ponto (1770. gadā). Šī opera tika izrādīta ar lieliem panākumiem un līdz ar to sekoja vairāki operas pasūtījumi. Volfgangs un viņa tēvs divreiz atgriezās Milānā no Zalcburgas, lai sacerētu un noskatītos pirmizrādes operām Ascanio in Alba (1771. gadā) un Lucio Silla (1772. gadā).
Pēdējā braucienā uz Itāliju Mocarts uzrakstīja savu pirmo solo kantāti Exsultate, jubilate, K. 165, kura vēl joprojām ir plaši pazīstama.
Tomēr, neskatoties uz gūtajiem panākumiem, viņam neizdevās Itālijā atrast darbu un nācās atgriezties mājās — Zalcburgā. Pēc atgriešanās no Itālijas (1773. gada 13. martā), Mocarts kļuva par Zalcburgas arhibīskapa firsta Hieronīma Kolloredo galma mūziķi.
Sākotnēji Mocarts Zalcburgā, kur viņam bija liels draugu un cienītāju skaits, kļuva iemīļots, un viņam bija iespēja komponēt dažādus mūzikas žanrus, tajā skaitā simfonijas, sonātes, stīgu kvartetus, serenādes un īpašiem notikumiem radītas operas.
Daudzus no šiem darbiem bieži izpilda arī mūsdienās. Piemēram, laika periodā no 1775. gada aprīļa līdz decembrim Mocarts ar lielu pacilātību pievērsās vijoļkoncertiem, uzrakstot piecus šādus sacerējumus (tie ir vispār vienīgie vijoļkoncerti, ko viņš ir uzrakstījis). Šajos darbos viņa muzikālā izsmalcinātība nemitīgi pieauga. Pēdējie trīs no tiem (K. 216, K. 218, K. 219) vēl joprojām ir koncertu pamatrepertuārā. 1776. gadā viņš uzrakstīja klavierkoncertu sēriju, sasniedzot kulminācijas punktu, 1777. gada sākumā uzrakstot Mibemol mažora klavierkoncertu K. 271. Kritiķi uzskata, ka tas bija tolaik lielākais sasniegums viņa darbā.
Lai gan mākslinieka izaugsme pakāpeniski nostiprinājās, pieauga arī Mocarta neapmierinātība ar Zalcburgu. Viņš vēlējās, lai viņa talants tiktu novērtēts augstāk, nekā tas reāli notika.
Iemesls tam varēja būt viņa zemā alga, 150 florīnigadā. Papildus neapmierinātību pastiprināja tas, ka 1775, gadā ar tiesas lēmumu tika slēgts teātris, kurš nodrošināja Mocartam labus apstākļus operu komponēšanai. Tā bija viena no viņa mīļākajām nodarbēm. Otrs Zalcburgas teātris bija domāts dažādām dematiskajām trupām.
Mocarts ar tēvu divreiz devās meklēt darbu citviet. Pirmoreiz 1773. gadā no 14. jūlija līdz 26. septembrim viņi devās uz Vīni, otrreiz 1774. gada 6. decembrī — uz Minheni. Mājās no Minhenes viņi atgriezās 1775. gada martā. Lai gan Minhenē lielu atsaucību guva operas La finta giardiniera pirmizrāde, Mocartam jaunu darbu atrast neizdevās.
1777. gada 23. septembrī Mocarts devās vēl vienā ceļojumā meklēt jaunu darba vietu. Šoreiz viņš devās kopā ar māti Annu Mariju. Viņš apmeklēja Minheni, Manheimu un Parīzi. Manheimā viņš iepazinās ar Manheimas orķestra dalībniekiem. Tas tajā laikā bija labākais orķestris Eiropā. Viņš arī iemīlējās Aloizijā Vēberē (Aloysia Weber), vienā no muzikālas ģimenes četrām meitām.
Pēc tam Mocarts devās uz Parīzi un mēģināja veidot karjeru tur, bet tas bija neveiksmīgi (Versaļā viņš saņēma darba piedāvājumu kļūt par ērģelnieku, bet tas bija darbs, ko viņš nevēlējās darīt). Mocarts dzīvoja pieticīgā viesnīcas numurā, pelnīdams līdzekļus, par grašiem pasniedzot mūzikas stundas. Parīzes brauciena laikā Mocarts radīja piecas izcilas klavesīna sonātes. Vizīte uz Parīzi bija sevišķi nelaimīga, tāpēc ka Mocarta māte saslima un nomira 1778. gada 23. jūnijā. Atpakaļceļā uz Zalcburgu Mocarts devās caur Minheni, kur Aloizija bija kļuvusi par operdziedātāju. Viņai vairs nebija intereses par Mocartu.
Mocarts bija neapmierināts ar dzīvi Zalcburgā arī pēc atgriešanās.
Rodas jautājums, kāpēc Mocarts, būdams talantīgs, nebija spējīgs atrast piemērotu darbu šajā ceļojumā. Biogrāfs Meinards Solomons sprieda, ka problēma bija meklējama konfliktā ar tēvu, kas uzstāja, ka Mocartam ir jāatrod augsta līmeņa amats, kas nodrošinātu visu ģimeni.
Savukārt Volfgangs gribēja dzīvot lielpilsētā, strādāt kā algotnis un saņemt materiālu atbalstu no aristokrātijas. Jau agrāk Mocarts bija strādājis pie citiem mūziķiem, kā, piemēram, Jozefa Haidna. Mocarta tēvs Leopolds uzskatīja, ka Mocarta jaunība (viņam bija tikai 21 gads, kad devās prom no Zalcburgas) var traucēt viņa darbam.
1781. gada janvārī Mocarta operas Idomeneo pirmizrāde Minhenē tika izrādīta ar “ievērojamām sekmēm”. Martā komponists tika izsaukts uz Vīni, kur viņa darba devējs, Zalcburgas arhibīskaps firsts Kolloredo, apmeklēja svinības par godu Svētās Romas imperatoram Jozefam II. Mocarts, kurš tikko ar labām sekmēm bija uzstājies Minhenē, bija sarūgtināts, kad Kolloredo izturējās pret viņu tā, it kā viņš nebūtu nekas īpašs.
Un vēl jo vairāk bija sarūgtināts, kad arhibīskaps aizliedza viņam sniegt priekšnesumu grāfienei Marijai Tūnai (Maria Wilhelmine Thun). Atalgojums par to būtu bijis vismaz puse no Zalcburgā pelnītās algas.
Maijā sekojošais konflikts tikai pastiprinājās: Mocarts mēģināja atteikties no amata Zalcburgā, bet tas tika noraidīts. Nākamajā mēnesī Mocartam tomēr ļāva aiziet, bet tas notika ļoti aizskarošā veidā. Mocarts tika nozākāts un viņu no darba atbrīvoja arhibīskapa saimniecības pārzinis grāfs Arko.Tajā pašā laikā Mocarts bija pamanījis izdevību pelnīt sev labu iztiku Vīnē. Viņš juta, ka viņam vajadzētu doties uz turieni un veidot sev karjeru tālāk tur.
Konflikts ar arhibīskapu bija vēl smagāks, tāpēc ka viņa tēvs bija nostājies arhibīskapa pusē. Viņš cerēja, ka dēls atgriezīsies mājās reizē ar Kolloredo. Tēvs regulāri sūtīja emocionālas vēstules Mocartam, mudinot viņu atgriezties, bet Volfgangs kaislīgi aizstāvēja savu nodomu palikt un turpināt karjeru Vīnē. Sarakste beidzās, kad Mocarts tika atlaists. Tādā kārtā Mocarts kļuva brīvs no cietsirdīgā darba devēja un sava tēva lūgumiem atgriezties. Biogrāfs Meinards Solomons to raksturoja, kā “revolucionāru soli”, kas ievērojami izmainīja Mocarta turpmāko dzīves gājumu. Vīnē Mocarts nodzīvoja līdz mūža galam.
Mocarta jaunā karjera Vīnē iesākās ļoti labi. Viņš bieži uzstājās kā pianists un sacentās ar Mucio Klementi par imperatora labvēlību. Pavisam drīz viņš bija parādījis sevi kā vissmalkāko klavesīna spēlētāju Vīnē. Mocarts atplauka arī kā komponists. Periodā no 1781. līdz 1782. gadam pēc Vīnes Vācu teātra pasūtījuma viņš uzrakstīja komisko operu Entführung aus dem Serail (“Bēgšana no serāla”), kura pirmizrādi piedzīvoja 1782. gada 16. jūnijā un guva milzīgus panākumus. Šī opera ātri izplatījās visās vāciski runājošajās zemēs Eiropā, un Mocarta kā komponista reputācija pieauga
Kad Mocarts konfliktēja ar Kolloredo, 1781. gada 1. maijā vai 2. maijā viņš apciemoja Vēberu ģimeni, kura bija pārcēlusies no Manheimas uz Vīni. Ģimenes tēvs, Frīdolīns, bija miris, un Mocarts tagad īrēja pie viņiem istabu. Aloizija, kura agrāk bija atraidījusi Mocarta jūtas, tagad bija precējusies ar aktieri Jozefu Langi. Līdz ar to Mocartam interese radās par Vēberu trešo meitu Konstanci Vēberi, ar kuru bez Mocarta tēva piekrišanas viņš apprecējās 1782. gada 4. augustā. Viņiem bija seši bērni, no kuriem tikai divi izdzīvoja agrā bērnībā: Karls Tomass (1784—1858) un Francis Ksavjers Volfgangs (Franz Xaver Wolfgang, 1791—1844; vēlāk bija maznozīmīgs komponists).
Laika posmā no 1782. līdz 1783. gadam Mocarts pie barona Gotfrīda van Svītena (Gottfried van Swieten) rūpīgi iepazinās ar J. S. Baha un G. F. Hendeļa darbiem. Van Svītenam bija daudz baroka mūzikas oriģināldarbu manuskriptu. Pētot šos darbus, Mocarts pirmo reizi mēģināja imitēt baroka stila mūziku, izveidojot vairākas kompozīcijas. Vēlāk tas spēcīgi ietekmēja viņa personīgo mūzikas valodu, piemēram, polifonās epizodes operā Die Zauberflöte (“Burvju flauta”) un it īpaši 41. simfonija.
1783. gadā Volfgangs un Konstance apmeklēja Volfganga ģimeni Zalcburgā, bet apmeklējums nebija veiksmīgs. Labākajā gadījumā Leopolds un Nannerle bija pieklājīgi pret Konstanci. Toties apmeklējuma laikā Mocarts uzrakstīja vienu no saviem labākajiem liturģiskajiem skaņdarbiem, Große Messe in c-Moll (“Lielā mesa do minorā”), kura, lai gan nepabeigta, pirmo reizi tika atskaņota turpat, Zalcburgā. Tajā 1. soprāna solopartiju izpildīja Mocarta sieva Konstance.
Pēc laika (nav zināms, kad) Mocarts devās atpakaļ uz Vīni, kur iepazinās ar Jozefu Haidnu. Viņi kļuva par draugiem. Kad Haidns apmeklēja Vīni, viņi dažreiz spēlēja kopā stīgu kvartetu improvizācijas. Mocarta seši kvarteti, kurus komponists uzrakstīja no 1782. līdz 1785. gadam (K. 387, K. 421, K. 428, K. 458, K. 464 un K. 465), bija veltīti tieši Haidnam. Bieži tiek spriests, ka tā ir zināma atbilde 1781. gada Haidna kvartetiem “opus 33”. Haidns sajuta bijību pret Mocartu. Kad viņš pirmoreiz dzirdēja pēdējos trīs no sev veltītajiem Mocarta kvartetiem, viņš teica Mocarta tēvam: “Dieva priekšā un kā godīgs cilvēks es varu apgalvot jums, ka jūsu dēls ir dižākais komponists, kādu jebkad esmu pazinis. Viņam ir gaume, un, turklāt, visdziļākās zināšanas kompozīcijā.” Arī Haidna ietekme jūtama Mocarta turpmākajos kameransambļos, it sevišķi kvartetos.
No 1782. līdz 1785. gadam Mocarts rakstīja klavierkoncertus, kuras viņš pats arī izpildīja kā solists savās akadēmijās, kā tolaik dēvēja autorkoncertus. Viņš rakstīja trīs vai četrus koncertus katrai koncertsezonai, un kopš brīža, kad auditorijā sēdvietu skaits kļuva nepietiekams, Mocarts sāka uzstāties netradicionālās vietās: Tratnerhofā dzīvojamās ēkas lielā istabā un Mēlgrūbes restorāna deju zālē.
Koncerti bija ļoti populāri, un koncertus Mocarts veidoja, izvēloties skaņdarbus no saviem vissmalkākajiem darbiem. Biogrāfs Meinards Solomons raksta, ka šajā laikā Mocarts radīja “harmonisku apvienojumu starp dedzīgu komponistu-izpildītāju un sajūsminātu auditoriju, kurai bija dota izdevība vērot galvenā mūzikas žanra pārvēršanos un pilnveidošanos”.
Mocarts pelnīja ar saviem koncertiem un gadījuma pasūtījumiem pietiekami daudz naudas, lai ar sievu varētu atļauties greznu dzīvesveidu. Viņi pārcēlās dzīvot uz dārgu dzīvokli, par kura īri maksāja 460 florīnus. Mocarts arī nopirka par aptuveni 900 florīniem smalkas klavieres no Antona Voltēra un biljarda galdu par aptuveni 300 florīniem.
Mocarts arī sūtīja savu dēlu Karlu Tomasu dārgā slēgtā mācību iestādē un turēja mājkalpotājus. Šo iemeslu dēļ netika veidoti naudas ietaupījumi, kas pēc dažiem gadiem daļēji bija Mocarta ģimenes saspīlētā finansiālā stāvokļa cēlonis.
1784. gada 14. decembrī Mocarts kļuva par brīvmūrnieku. Brīvmūrniecība spēcīgi ietekmēja Mocarta atlikušo dzīvi. Viņš apmeklēja daudzas tikšanās, viņa draugi bija brīvmūrnieki un dažādos gadījumos viņš komponēja brīvmūrnieku mūziku.
Lai gan operas Die Entführung aus dem Serail (“Bēgšana no serāla”) izrādes bija ar panākumiem, Mocarts nākamajos gados tikpat kā nerakstīja jaunas operas. Viņš uzrakstīja tikai Der Schauspieldirektor, kā arī iesāka rakstīt divas citas operas, bet abas netika pabeigtas. Viņš veltīja savu uzmanību galvenokārt savai karjerai kā pianists un klavierkoncertu autors.
Toties 1785. gadā beigās Mocarts atkal pievērsa uzmanību operām. Viņš beidza rakstīt vienīgi klavierukoncertus) un sāka slaveno sadarbību ar libretistu Lorenco da Ponti. 1786. gadā Vīnē pirmo reizi tika izrādīta opera “Figaro kāzas”.
Tās pirmizrāde Vīnē bija diezgan veiksmīga, bet mazliet vēlāk tajā pašā gadā ar labām sekmēm izrādīta Prāgā. Šie panākumi rosināja turpināt Mocarta un da Pontes sadarbību. 1787. gadā Prāgā notika operas “Dons Žuans” pirmizrāde, kura arī tika augstu novērtēta un 1788. gadā tika izrādīta Vīnē ar tādām pašām sekmēm.
Šo operu mūzikas melodiskums un skaistums izraisīja sajūsmu, un abas operas ir iekļautas starp Mocarta izcilākajiem darbiem, vēl joprojām esot opernamu repertuārā. Tomēr Mocarta mūzikas sarežģītība (pie tās šķietamā viegluma) joprojām izraisa grūtības gan operu izpildītājiem, gan klausītājiem, kā tas bija arī pirmizrādē. Šajos gados Mocarts sasniedza meistarības kalngalus arī instrumentālajā mūzikā, uzrakstot savas labākās simfonijas.
1787. gada decembrī Mocarts beidzot ieguva patstāvīgu amatu pie Svētās Romas imperatora Jozefa II. Viņš tika pieņemts darbā par kamermūzikas komponistu, jo pirms mēneša šis amats bija atbrīvojies, kad nomira Kristofs Vilibalds Gluks (Christoph Willibald Gluck). Tomēr šis amats nebija tāds, kas aizņēma visu darbadienu.
Mocartam par to maksāja tikai 800 florīnus gadā. Viņa uzdevums bija tikai komponēt deju mūziku ikgadējām ballēm Hofburgu pilsRedutes zālē (Redoutensaal). Mocarts žēlojās savai sievai, ka atalgojums bija “pārāk liels par to, ko es daru, un pārāk mazs par to, ko es varētu darīt”. Tomēr pat tas vēlāk ietekmēja Mocartu, kad pienāca grūti laiki. Savukārt galmaliecības norāda uz to, ka imperatora Jozefa nolūks bija pārliecināt Mocartu, kuru viņš cienīja, lai viņš neatstāj Vīni un nedodas meklēt labākas perspektīvas kaut kur citur.
1787. gadā vēl jaunais Ludvigs van Bēthovens devās uz divām nedēļām pie Mocarta uz Vīni, cerībā pie viņa mācīties. Tomēr šajā jautājumā joprojām nav izdevies noskaidrot patiesību, jo ir izvirzītas vismaz trīs hipotēzes: pirmā, ka Mocarts, dzirdot Bēthovenu spēlējot, ir uzslavējis viņu; otrā, ka Mocarts atteicās pieņemt Bēthovenu kā savu skolnieku; trešā, ka viņi abi nekad nemaz nav satikušies.
Desmitgades beigās Mocarta karjera pasliktinājās.
Ap 1786. gadu Mocarts reti kad vairs uzstājās publiskajos koncertos, un viņa ienākumi strauji kritās.Šis bija grūts laiks visiem Vīnes mūziķiem, jo Austrija bija kara stāvoklī ar Osmaņu impēriju, un vispārīgais labklājības līmenis, kā arī aristokrātijas atbalsts mūzikai kritās.
1788. gada vidū Mocarts ar ģimeni pārcēlās no centrālās Vīnes dzīvot uz Alzergrundaspriekšpilsētu. Mocarts sāka aizņemties naudu, visbiežāk no sava drauga Mihaela fon Puhberga. Daudzi biogrāfi uzskata, ka Mocarts šajā laikā cieta no depresijas un tas vēl vairāk veda Mocartu pie daiļrades apsīkuma. Šajā laikā viņš uzrakstīja savas trīs pēdējās simfonijas (39., 40. un 41. simfoniju) un pēdējo no trim operām sadarbībā ar Lorenco da Ponti — Così fan tutte.
Šajā laikā Mocarts veica garus braucienus, cerot uzlabot savu finansiālo situāciju. 1789. gada pavasarī viņš apmeklēja Leipcigu, Drēzdeni un Berlīni, bet 1790. gadā Frankfurti, Manheimu un citas vācu pilsētas. Braucienu laikā bija tikai dažas veiksmes, bet tās neatrisināja Mocarta finansiālās problēmas.
Mocarta pēdējais dzīves gads līdz saslimšanai bija viens no ražīgākajiem un pēc biogrāfa Meinarda Solomona domām personības atgūšanas gads. Mocarts uzrakstīja vairākus skaņdarbus, ieskaitot dažus no viņa izcilākajiem darbiem: operu “Burvju flauta”, pēdējo klavierkoncertu (K. 595 Sibemol mažorā), klarnetes koncertu (K. 622), un savu pēdējo stīgu kvintetu (K. 614 Mibemol mažorā), moteti “Ave verum corpus” (K. 618) un nepabeigto “Rekviēmu” (K. 626), kuru bija pasūtījis grāfs Valzega, kurš ar “Rekviēmu” gribējis godināt savas mirušās sievas piemiņu, to uzdodot par savu skaņdarbu. Mocarts par to neko nezināja. Viņam šķita, ka šo mūziku viņš raksta pats sev. “Rekviēmu” Mocarts sacerēja jau būdams slims, kas atņēma autoram pēdējos spēkus.
Mocarta finansiālais stāvoklis, kurš 1790. gadā bija ļoti nestabils, sāka palēnām uzlaboties. Lai gan nav skaidri zināms, bet, iespējams, ka Ungārijā un Amsterdamā Mocartam parādījās turīgi patroni, kuri apmaiņā pret muzikālām kompozīcijām deva viņam naudu. Mocarts guva pietiekami lielus ienākumus arī no deju mūzikas rakstīšanas, stradājot par Svētās Romas impērijas kamermūzikas komponistu. Viņš vairs neaizņēmās naudu no Puhberga un sāka pat atdot viņam parādus.
Gada nogalē neilgi pirms savas nāves Mocarts guva publisku atzinību ar saviem darbiem, it īpaši ar operu “Burvju flauta” (tika izrādīta vairākas reizes īsā laikā) un Mazo brīvmūrnieku kantāti (K. 623), kura pirmo reizi tika atskaņota 1791. gada 15. novembrī.
1791. gada 6. septembrī Mocarts saslima Prāgā, kur viņš par godu imperatora kronēšanas svētkiem izrādīja jauno operu “La clemenza di Tito”. Pēc tam vēl kādu laiku viņš bija spējīgs turpināt savu radošo darbu un pat diriģēt operu “Burvju flauta” tās pirmizrādē, kura notika 30. septembrī. Slimība saasinājās 20. novembrī, kad Mocarts nevarēja vairs piecelties no gultas, jo cieta no tūskas, sāpēm un vemšanas.
Mocartu slimības gultā aprūpēja viņa sieva Konstance, Konstances jaunākā māsa Sofija un ģimenes ārsts Tomass Francis Klosē (Thomas Franz Closset). Ir pierādīts, ka Mocarts šajā laikā vēl centās pabeigt savu pēdējo darbu (“Rekviēmu”). Tomēr tiek apšaubīts, ka Mocarts to diktēja savam skolniekam Francim Ksāveram Zīsmairam (Franz Xaver Süssmayr).
Mocarts nomira 1791. gada 5. decembrī vienos naktī. Komponists tika apglabāts 7. decembrī kopējā kapā ārpus Vīnes Svētā Marka kapsētā, jo piederīgajiem trūka līdzekļu. Saskaņā ar tā laika Vīnes tradīcijām bērinieki uz kapiem neieradās (oficiālā apbērēšana notika sēru dievkalpojumā baznīcā). Vēlāk gan vācu rakstnieks Oto Jāns (Otto Jahn, 1856. gadā) šo faktu ir pieminējis savos darbos, kur rakstījis par Mocartu, ka tomēr Saljēri, Zīsmairs, van Svītens un vēl divi mūziķi piedalījās Mocarta bērēs arī kapos. Stāsts par to, ka apbedīšanas dienā bija sacēlies sniegputenis, ir nepatiess, jo īstenībā diena bija mierīga un skaidra. Mocarta sāpju sagrauztā atraitne Konstance nebija spējīga iziet uz ielas.
Mocarta nāves cēlonis vēl joprojām nav noskaidrots. Tajā laikā par Mocarta nāves cēloni uzskatīja smagu drudzi, kurš izpaužas kā intensīva svīšana un izsitumi. Diagnoze bija tik nepilnīgi aprakstīta, ka modernajā medicīnā tas būtu stipri nepietiekami.
Mūsdienās ir izvirzītas vairākas teorijas par Mocarta nāves cēloni, tai skaitā, ka viņš saslima ar trihinozi, gripu, saindējās ar dzīvsudrabu, reta nieru slimība. Dažreiz tiek minēts, ka viņš ir arī noasiņojis. Tomēr visizplatītākā versija ir tā, ka Mocarts miris no akūta locītavu reimatisma (reimatiska drudža). Ir zināmi trīs (varbūt arī četri) gadījumi, kad Mocarts bērnībā jau piedzīvojis šo slimību. Šai īpašajai slimībai ir tendence atkārtoties, katru reizi atstājot uz organismu nopietnākas sekas.
Starp citu, nedēļu pēc Mocarta nāves presē parādījās ziņas, ka Mocarts ir noindēts. Par vainīgo tika uzskatīts Svētās Romas impērijas pirmais mūziķis Antonio Saljēri, kurš Bēthovena sarunu burtnīcas piezīmēs bija atzinies šajā noziegumā. Bet Saljēri tika uzskatīts par garīgi slimu cilvēku un viņa atzīšanos — par nepatiesu. Tikai pēdējos gados, izpētot tā laika cilvēku izteikumus, ir izvirzīta teorija, ka, iespējams, Mocarts ir noindēts ar sublimātu.
Mocarta trūcīgās bēres neatspoguļoja viņa stāvokli sabiedrībā: piemiņas dievkalpojumi un koncerti gan Vīnē, gan Prāgā bija plaši apmeklēti. Tieši pēc nāves Mocarta reputācija būtiski paaugstinājās. Biogrāfs Meinards Solomonspiemin, ka Mocarta darbiem tika pievērsta nepieredzēti liela uzmanība. Vairāki biogrāfi (Frīdrihs Šlihtegrolls (Friedrich Schlichtegroll), Francis Nīmečeks (Franz Niemetschek), Georgs Nikolauss fon Nisens (Georg Nikolaus von Nissen)) esot sacentušies, kas savos darbos uzskaitīs visvairāk Mocarta komponētos darbus.
Mocarta ārējo izskatu ir aprakstījis viņa laikabiedrs, īru tenors Maikls Kellijs. Viņš savās atmiņās ir rakstījis, ka Mocarts ir bijis augumā ļoti mazs vīrietis, kā arī ļoti tievs un bāls, ar smalkiem un gaišiem matiem.
Francis Nīmečeks, viens no pirmajiem biogrāfiem, kas rakstīja par Mocartu, savos darbos minēja, ka Mocarta ķermeņa uzbūvē nebija nekā ievērības cienīga. Viņš esot bijis augumā mazs un viņa ārējais izskats, izņemot viņa lielās izteiksmīgās acis, neliecinājis par viņa muzikālo apdāvinātību. Viņa seja bijusi bakurētaina — liecība no bērnības, kad zēns bija izslimojis bakas.
Viņš mīlēja elegantas drēbes. Kellijs savā darbā min, ka Mocarts, diriģējot orķestri, valkāja tumšsarkanu zvērādas apmetni un ar zelta tresēm izrotātu trīsstūreni. Par Mocarta balsi viņa sieva Konstance vēlāk rakstīja, ka tā bija tenors, maiga runājot un smalka dziedot, bet kad bija uztraucies vai arī tas bija nepieciešams, viņš spēja runāt efektīgi un enerģiski.
Mocarts lielāko daļu no laika strādāja ļoti smagi un, kad bija nepieciešams, pabeidza darbus ātrā tempā. Kad komponēja, viņš bieži veidoja skices un uzmetumus, tomēr lielākā daļā no tām nav saglabājušās. Konstance tos iznīcināja pēc Mocarta nāves.
Mocartam patika spēlēt biljardu. Viņš mīlēja arī dejot. Savukārt mājās viņš turēja mīluļus (kanārijputniņu, mājas strazdu un suni). Viņam bija arī zirgs, kuru izmantoja izklaides braucieniem.
Mocarts tika audzināts kā katolis un palika uzticīgs Katoļu baznīcai visu savu mūžu.
Mocarts dzīvoja Vīnes muzikālās dzīves centrā. Viņš pazina daudz cilvēku, ieskaitot ne tikai savus kolēģus, bet arī teātra māksliniekus un aristokrātus. Viņam bija ciešs kontakts arī ar imperatoru Jozefu II. Mocartam bija daudz draugu, no kuriem pēc Solomona domām trīs tuvākie bija Gotfrīds fon Žakēns (Gottfried von Jaquin), grāfs Augusts Hacfelds (August Hatzfeld) un Zigmunds Barisani (Sigmund Barisani). Savukārt citi biogrāfi min, ka Mocartam bija ciešas draudzības saites ar Franci Ksāveru Gerlu (Franz Xaver Gerl), Benediktu Šaku (Benedikt Schack), Haidnu (pieminēts iepriekš) un Jozefu Leitgēbu (Joseph Leutgeb).
Mocartam galvenokārt jaunībā patika skatoloģisks un seksuāls humors. Tas ir manāms viņa vēstulēs, kuras Volfgangs sūtīja savai māsīcai Marijai Annai Teklai Mocartei ap 1777. un 1778. gadu. Arī sarakstē ar māsu Nannerli ir manāmas šīs iezīmes. Mocarts pat rakstīja skatoloģisku mūziku, piemēram, kanonu “Leck mich im Arsch” (K. 231; latviski: “Laizi man pakaļu”, ko dažreiz tulko arī šādi: “Skūpsti man pakaļu”).