Bijusī Latvijas prezidente bija atbraukusi ciemos apskatīt, kā mēs te dzīvojam, jo viņai bija vēlēšanās apmeklēt arī attālākas vietas ārpus Rīgas. Tad acīmredzot bija kopīgs lēmums ar Izglītības pārvaldes vadību apmeklēt kādu foršu, perspektīvu lauku skolu. Varbūt sanāca apmeklēt ne tik perspektīvu( jo tā ir maza), bet toties motivētu un radošu, un darbīgu skola kā Daugavieši.
Tā ir attālā nomalē, tālu no Rēzeknes, gandrīz Preiļu rajons jau sākas. Laikam tāpēc izvēle krita uz manu skolu. Ne jau vienkārši tāpat, gan jau brauca ar domu, ka varam un protam parādīt skolu, parādīt, kā mēs mācāmies, kā mēs darbojamies, dziedam un dejojam.
Pie viena man vajadzēja atrast cilvēkus, kur prezidente varētu aizbraukt apskatīties kāda skolēna ģimenes apstākļus, paskatīties, kā tur dzīvo cilvēki, kā darbojas un kā viss notiek laukos. Tas jau īstenībā arī bija… nu tāds… ne visai labs periods, tas bija 2000. vai 2001. gads. Tad, kad viss sākās un attīstījās. Vēl ilgi pirms krīzes, kad viss vēl tikai sākās un mainījās.
Tie, kas bija atbraukuši no prezidenta kancelejas apskatīties, kā mēs te dzīvojam, redzēja, ka apstākļi, ceļi ir tādi… nu …ne visai. Kad prezidente brauca, bija janvāris, bija atkusnis, dubļi un ledus. Iznāca tā, ka mašīna, kas brauca kaisīt, dažas minūtes vai pusstundu pirms tam ieslīdēja grāvī. Pavadošais personāls rādīja, kā te izskatās, kādi apstākļi, teica, ka tas ir ļoti labi, ka prezidente zinās, kā cilvēki patiesībā dzīvo.
Mēs visu parādījām un pastāstījām. Man bija kārtīgs materiāls sagatavots, prezentācija, stāsts par ģimenēm, kā cilvēki bezdarba apstākļos mēģina atrast iespējas un variantus izdzīvošanai, kā skola sadarbojas ar vecākiem un piedāvā tiem dažādas radošas lietas un iesaista dažādās aktivitātēs.
Pēc skolas apmeklējuma mēs braucām kopā pie labas, motivētas daudzbērnu ģimenes, kur bērni mācās, dzied un dejo, piedalās pasākumos un kur vecāki paši piedalās visās skolas lietās un atbalsta tās.
Prezidente gāja kūtī, skatījās, kā lopi ziemo un kā vispār cilvēki laukos dzīvo. Pēc tam salmi un siens bija pie drēbēm un matos, nekas notīrīja un gāja tālāk. Viņa labi jutās, viss bija draudzīgi un ļoti mīļi.
Pēc tam uzdāvināja kaut ko simbolisku, pasēdējām, tēju padzērām, parunājām. Protams, ka tur pagasts pirms tam piestrādāja, mazliet māju piekrāsoja, gluži kā Brežņeva laikos, bet pārējais viss bija no dzīves.
Prezidente ar cilvēkiem parunājās arī ar skolotājiem, tehniskajiem darbiniekiem un arī bērniem. Bija viegli sarunāties, iejūtīga, saprotoša. Uzreiz varēja just, ka cilvēks no mūsu vides.
Tāds jauks un patīkams pasākums iznāca par spīti dubļiem un sliktajiem ceļiem.
P.S. Pirmo reizi vēsturiskajos avotos Daugaviešu pamatskola tiek minēta 1865.gadā. Skola atradās Štikānu sādžā. Skolu sauca – „Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Štikānu I pamatskola”. Tā bija latviešu skola. 1936.gadā skolu pārdēvēja par Daugaviešu pamatskolu. Skola tika pārdēvēta par godu nelielai upītei, kura tek cauri Štikānu sādžai. Štikānu sādžas iedzīvotāji šo upīti sauca mīļā vārdiņā – Mazā Daugaviņa. Tāpēc par godu šai upītei skola tika nosaukta par Daugaviešu pamatskolu. Par skolas direktoriem strādāja Jānis Saulgriezis, Valeriāns Jurovs, Irina Krūze, Leontijs Morozovs, Aldis Ciukmacis, Olga Miseviča.
No 1990.gada skolēni mācās jaunā skolas ēkā. 2009.gadā skola tika slēgta.