Jā, tā ir viņa, Mālpils internātpamatskolas direktore Frančeska Ģēvele, kura, daudziem par lielu pārsteigumu, brīvajā laikā arī raksta dzeju. Daži no tiem ir publicēti dzejoļu krājumā “Liepziedu tēja nosalušai sirdij”.
Frančeskas dzeja ir ļoti sievišķīga, kurā jūtams klusināts un sievišķīgs cilvēciskuma, sievietes garīgā spēka, dabas, zemes (dzimtenes), dzīvības, kas cieši vienots ar dabas tēliem. Frančeskas liriskais varonis ir iekļauts dabā un dzīvo ar to vienotu, nedalāmu dzīvi. Pilnīgā, harmoniskā daba ir dzīvības skaistuma apliecinātāja. Daba ir arī Frančeskas gleznainās, emocionālās tēlainības avots. Domas skaidrība un izteiksmes dabiskums, jūtu dziļums un latviskai mentalitātei raksturīgā atturība veido Frančeskas dzejas tuvību ar lasītājiem.
Lidojumā
Balto mākoņu burā
Braucu zilo debesu jūrā
Ar Sauli runāt.
Cik sauja siltuma, gaismas
Spēj tumsu no zemes
Ar staru izpurināt?
Tur – Visuma plašumā
Saule ausmā un rietā
Ieklausās Zemē un Dievā.
Tur – saulei mirdzums,
Debesīm zilums,
Un mākoņiem baltums.
Zemei, kad pieskaros,
Debesīs augšup veros,
Tur saule, debess, mākoņi…
Tur – virs mākoņiem
Saule daudz spožāka bija,
Uz zemes no Debesīm lietus lija.
Mana diena
Kad tavam rītam pieskaros,
Kā saulē zieds es atveros
Un ziedu!
Kad tavā tuvumā es esmu, biju
Tā Dieva gaisma mūsos lija,
Es mīlu!
Ar sauli ceļos, ar sauli miegu,
Ar pēdām dziļi zemē stiegu,
Es dzīvoju!
Manas dzīves laimīgākā diena,
Tajā prātu, sirdi sienu,
Tajā brienu!
Lai pumpuri saldi sapņo
Sals apvijis kailos zarus,
Balti, snaudoši pumpuri tajos-
Ieslēgti ledainā čaulā
Līdz pavasarim tie sapņo.
Sapņo par dzīvības sulu
No zemes līdz saulei kas plūdīs-
Lapotne zaļos, rotāsies ziedos,
Līks rudenī sulīgos augļos.
Kokos zari mazuļus auklē,
Lai pumpuri saldi sapņo…
Salā, sniega puteņu auros
Un vējos, kas garām auļo.
Zvaigžņu dienā
Lai zvaigznes mirdz,
Jo katrai zvaigznei,
Tāpat kā cilvēkiem ir sirds!
Lai zvaigznes mirdz –
Dedz gaismas debesīs,
Tās atspulgojas pilsētās un sētās.
Lai gaismas sasaucas –
No Visuma līdz Zemei,
Dievs, spēku dod”i, sekot zvaigznei!
Katru mirkli ilgojos
Tik daudz mēs atdotu,
Lai īsu brīdi laikā atgrieztos…
Lai piedzīvotu mirkļus senos.
Tik ļoti gribētos,
Lai mīļais paņemtu aiz rokas,
Apskautu un samīļotu, parunātos.
Acīs ilgi skatītos,
Un tuvums no tāluma nebītos,
Likteņi zvaigznēs savienotos.
Katru mirkli ilgojos…
Tavā balsī no Visumu ieklausos,
Mūžīgai mīlestībai pieskaros.
Laime
Uz mājas sliekšņa
Sen gaidīta viešņa-
Laime –
Cik dienu, cik nakšu
Starp bija un sākšu,
Starp domāšu, darīšu,
Starp jutīšu, mīlēšu.
Laime –
Nemīņājies, nāc iekšā,
Projām vairs nelaidīšu,
Sasildīšu, rokas glāstīšu,
Tavas kājas skūpstīšu!
Laime-
Sāpe sāpīgi trāpīja,
Tik ļoti un ilgi sāpēja!
Saki, kur biji, kur klīdi?
Kā izdzīvot mūžības brīdi?
Laime:
-“Ar tevis mīlētiem,
Tavām domām un asarām
Aizklīdu pāri jūrām plašajām,
Lielajam tuksnesim garām”…
Laime:
-“Beidzot atgriezos atpakaļ –
Pie tevis- uz savām mājām.
Neatstāšos, ja iešu projām-
Zini – mēs aiziesim kopā”.
Katrs atrod ko meklē
Lai katrs atrod, ko meklē-
Paradīzē vai peklē.
To, kas vajadzīgs,
Šķiet, vērtīgs un īsts.
Riņķojam planētā savējā-
Neviens mēs nezinām,
Kurā brīdī varam atrast,
Kurā nejauši pazaudēt!.
Riņķojam saskarē droši,
Sevī mērojam notiekošo:
Vienam šķiet pareizi,
Otram – pretēji- greizi.
Riņķojam ar gaismas zibu
Laikā kā skrejošos zirgos,
Kā cilvēkus tirgos-
Pērk, pārdod un zog.
Riņķojam Visumā bez ietekmes,
Cik gaismas tajā tu pienes?
Kāda tevī ir tava daļa?
Kura – liekā krava?
Riņķojam nolemti liktenim
No zemes līdz debesīm
Kā magnēts ar gribu –
Dodam, pievelkam vienīgi mīlestību.
****************************************
Varbūt, tieši tapēc Saule spīd mazāk,
Ka gaismas enerģiju izstarojam trūcīgāk,
Bet svešie to slāpē ilgāk un spēcīgāk.
Ja mēs to zinātu, dzīvotu cerīgāk, drošāk !
Es teiktu
Ja man teiktu,
Ka es maldos.
Atbildētu:
-Es vēl ļoti, ļoti valdos!
Un, ja maldugunīs degtu,
To ar mīlu slāpētu un segtu.
-Es vēl ļoti drosmīga!
Bez pagātnes akmeņu maisiem,
Nākotnē skatos kā tīrā gaisā…
-Es vēl ļoti, ļoti laimīga!
Un kā labajam nākas-
Visas sajūtas manī no jauna sākas.
-Es teicējam teiktu:
Viss citādi vērsīsies, citādi beigsies!
Kur tversies, pie kura salmiņa ķersies?
***********************************
Ar laimīgiem – laimīga kļūšu,
Ar zemiskiem – pazemota būšu.
**************************************
Nāk gaisma
Vēl rīts nav pamodies
Vakars jau klāt.
Kur ir diena,
Kad Saulei spīdēt?
Staro Rīgā –
Nāk gaisma
No trīs zvaigznēm,
No Brīvības saujām,
No varoņiem kaujās.
Tie dzīvajos tēlos
Vēro no ēku sienām.
Nāk gaisma –
Tumšās debesis iekrāso
Mainīgās krāsās un sārtās-
Tās dzīvo asiņu lāsēs
Un Latvijas karogā plīvo.
Staro Latvija salūtu simfonijā,
Savieno dziesma Daugavas krastus,
Savieno senču un mūsdienu mastus.
Savieno visus, kuri grib mājās.
Nāk gaisma –
No Latvijas cilvēkiem parastiem.
Nāk gaisma no sirdīm –
Turpmāk – tikai bez asinīm!
Turpmāk – tikai bez asinīm!
Mēs -baltā svītra karogā
Mēs – baltā svītra karogā,
Un nebeidzas tā Visumā…Mēs … daudzi…
Dažreiz nesaprasti:
Varas kāres nīsti-
Šķelti, pazemoti,
No dzimtās zemes dzīti,
Tālās valstīs izkaisīti…
Mēs – baltā svītra karogā-
– košā purpursarkanā-
Sīksti savā dzīvībā,
Stipri gara brīvībā.
Rokās sadosimies,
Tumsai nepadosimies!
Nevajag nievāt un pelt,
Latviju no mums neizcelt,
Latvijas gaismu neizsmelt!
Mēs – baltā svītra karogā…
“Simsoni un vīni”
Ormani,
Pagaidi mani
Pie Baznīcas ielas stūra,
Kur “Simsoni un vīni” !
Pagaidi mani!
Lai izbaudīt vīnu varu-
Pie laika bez steigas,
Bez sākuma un beigām.
Pagaidi mani,
Līdz vīna glāzi baudīšu,
Smalkākās nianses smelšu –
Citus impulsus tveršu.
Ormani, pagaidi mani,
Kur “Simsoni un vīni” !
Tur laiks bez steigas…
Sajūtas – dzīves garšās.
Vēja ziedi
Rudenī zeltītās lapas
Vējā kaisītiem ziediem zied.
Tikai koki – vientuļi, kaili
Zaļās lapotnes sajūtās mīt.
Brienu čaukstošās lapās,
Šķiet, līdzās kāds iet…
Un skaistākās atmiņās
Par mīlu un laimi dzied.
Zeltītās, čaukstošās lapas
Vēja ziediem vēl zied,
Līdz tumsa, sudraba salna
Pāršķir lapu baltu no jaunu…
