Bijušā Ogres 1.vidusskolas direktora Sanda Antes stāsts par dzīvi un izglītību Anglijā

Mēdz sacīt, ka salīdzināšana noved pie pārpratumiem un konfliktiem. Bijušais Ogres 1. vidusskolas direktors tomēr uzskata, ka salīdzināšana ir nepieciešama kaut vai tādēļ vien, lai mums pašiem būtu iespēja sevi no malas kritiski uzskatīt un novērtēt sasniegto un varbūt vēl reizi pārvērtēt sasniedzamo.

Palaikam, šķiet, ir nepieciešams katram darītājām atlikt sāņus darbarīkus, atlaisties atpūtināt nogurušos locekļus un rāmu garu padomāt „ko ceļam, priekš kā te uz akmeņa akmeni veļam”. Tādā garā arī lasāms šis raksts – salīdzinot Latvijas un Anglijas dažādas skolu sistēmas- iespējams ko labu atrast, lai savējo uzlabotu vēl labāku.

Sandis Ante stāsta, ka “dzimis padomju okupētajā Latvijā, ir izbaudījis gan padomju, gan pārejas laika, gan arī agrīno brīvās valsts izglītības sistēmu, ieguvis vidusskolas vēstures skolotāja kvalifikāciju un strādājis vairākās Latvijas skolās, tai skaitā arī Ogres 1.vidusskolā par direktoru”.

Dzīvodams šobrīd Anglijā un būdams divu skolēnu tēvs, Andis Ante cenšas salīdzināt savu pieredzi attiecībā uz pamatskolas izglītību dzimtajā Latvijā ar līdzīga līmeņa izglītības sistēmu Anglijā (konkrētāk – Rietumu Jorkšīrā) kurā viņš dzīvo, cepuri kuldams, jau astoto gadu, ir ieguvis kvalificēta skolotāja statusu un cer visā drīzumā uzsākt skolotāja darbu.

Par aizbraucējiem no Latvijas

Runājot par aizbraucējiem no Latvijas, mēdz minēt dažādus skaitļus, vispārināti izdalīt iemeslus aizceļošanai, moralizē par aizbraucēju personīgajām īpašībām. Atkarībā no runātāja personības un simpātijām spriedumi ir dažādi, dažkārt – krasi pretēji. Nonākot svešā zemē šie pārceļotāju bērni nonāk vietējās skolās.

Viens no pārceļotāju galamērķiem ir Apvienotā Karaliste, kuras Strādnieku (zināmi arī kā Leiboristi) partijas valdība savulaik atļāva valstī iebraukt katram, kuram tāda vēlme bija, dāsni iekļaujot neskaitāmos atbraucējus vietējās veselības aizsardzības, sociālajā un izglītības sistēmās. Kopš 2010.gada valdību vada Konservatīvā partija, kura šo dāsno atvērto durvju politiku mēģina ierobežot atbilstoši valsts kases iespējām, taču Apvienotā Karalistes skolas ir atvērtas visu iebraucēju bērniem neatkarīgi no to izcelsmes, ticības un materiālā stāvokļa.

Par Anglijas valsts dibinātajām pamatskolām

Ar vairāk nekā 51 miljonu iedzīvotāju, vairāk kā 9/10 pamatskolu Anglijā ir valsts dibinātas un atrodas Izglītības ministrijas pārraudzībā. Saskaņā ar pēdējiem ministrijas publiskotajiem datiem Anglijā kopumā pamatizglītību iegūst 3,3 miljoni izglītojamo 5-11 gadu vecumā, no tiem nepilna trešdaļa tiek klasificēta kā minoritātes (lasi – nav raksturojami ar vārdiem „baltādainie briti”), savukārt ik piektajam no šo pamatskolu bērniem angļu valoda nav pirmā valoda.

Līdztekus valsts dibinātajām skolām darbojas dažādas privātas pamatskolas, kurās kopumā pamatizglītību iegūst ap 91 tūkstoti izglītojamo tai pat vecumā, minoritātēm pieskaitīti nedaudz vairāk kā piektdaļa skolēnu, bet tikai pusotram simtam šo skolu skolēnu angļu valoda nav pirmā valoda.

Kopumā Izglītības ministrijas pārziņā esošajās pamatskolās strādā 438 tūkstoši skolotāju, viņu darītais ir atbilstošs 194,9 tūkstoši pilna laika štata vietām. Skolotājiem ikdienā bez skolas ārpusklases personāla (133,9 tūkstoši darbinieku) un pārēja personāla (84,2 tūkstoši) vēl palīdz 219,8 tūkstoši skolotāju asistenti. Kopumā izglītībai tiek tērēts aptuveni 5,5 procentu no Apvienotās Karalistes iekšzemes kopprodukta. Tāda nu dažos skaitļos ir sistēma, kurā nonāk to pārceļotāju bērni, kuru vecāki par savu galamērķi ir izvēlējušies Angliju. Sava izglītības sistēma ir pārējām valstīm Apvienotajā Karalistē – Skotijai, Velsai un Ziemeļu Īrijai – taču šajā rakstā ne par tām.

Noteikumi bērna reģistrēšanai kādā no Anglijas pamatskolām

Pamatskola obligāti ir jāapmeklē sākot ar piecu gadu vecuma un tā ilgst sešus mācību gadus. Bērni izglītībai pamatskolā tiek reģistrēti vietējā pašvaldībā, vecākiem norādot vēlamo izglītības iestādi un vēl divas, kuras ir kā nākamā izvēle gadījumam, ja bērns nevar tikt uzņemts iekārotajā skolā. Ja kādā skolā mācās ģimenes loceklis, tad bērnam ir priekšroka tikt uzņemtam tajā.

Pēdējos gados bērnu skolai iespējams reģistrēt arī Izglītības ministrijas mājas lapā internetā. Pēc pieteikuma iesniegšanas to zināmu laiku apstrādā, līdz vecāki pa pastu saņem informāciju par to, kurā skolā bērns reģistrēts, skolas adrese un kontaktpersona tajā, kā arī iespēja šo lēmumu apstrīdēt, ja vecāki ar skolu nav apmierināti. Tālāk, ja vecāki ar šo skolu ir apmierināti, viss arī notiek – iepazīšanās ar skolu un skolas prasībām, ceļš uz veikalu pēc uniformas, satraukums vakarā, vieglas brokastis no rīta, buča pie skolas vārtiem un – bērns jau ir skolas atbildība!

Mācību gads Anglijā ilgst no septembra pirmās nedēļas līdz jūlija trešajai nedēļai. Ar brīvlaikiem, protams. Vecākiem, kuri strādā, tas atrisina problēmu par to, kas pieskatīs bērnus garajā vasaras brīvlaikā, jo tas ilgst vien sešas nedēļas, ko iespējams „nosegt” ar atvaļinājumiem.

Skolu teritorijas un to drošība

Pamatskolas caurmērā tiek veidotas salīdzinoši mazas, to teritorijas ir norobežotas, lai novērstu nepiederošu personu iekļūšanu tajās un nodrošinātu izglītojamo drošību. Skolas vārti un ieeju durvis mācību laikā ir noslēgtas, skolas teritorijā darbojas videonovērošana. Nevienam nav tiesību bez skolas atļaujas fotografēt skolēnus skolas teritorijā; tāpat, nodrošinot vecāku izvēles tiesības, tiem ir tiesības aizliegt uzņemt jebkādus konkrētā bērna attēlus arī pašai skolai. Apmeklētāji mācību laikā skolā var iekļūt tikai caur vienu ieeju, kas ir noslēgta un tiek atvērta tikai pēc tam, kad nācēja persona un mērķis ir noskaidrots. Vecāki bērnus atved uz skolu noteiktā laikā un noteiktā laikā pie skolas sagaida, šis laiks allaž ir nemainīgs katru dienu.

Skolēnu formas tērpi, mācību materiāli un brīvpusdienas

Skolēni valkā skolas uniformu, pamatskolā tā sastāv no noteiktas krāsas biksēm / svārkiem un džempera skolas krāsās ar logo. Bez tā vecāki bērniem vēl pērk sporta ietērpu. Cena atkarībā no kvalitātes, protams. Man pašam viena bērna ietērpšana skolai izmaksāja aptuveni 80 mārciņu. (Ņemot vērā, ka minimālā alga Apvienotajā Karalistē 21 gadu vecumu sasniegušajiem šobrīd ir 6,5 mārciņas par vienu darba stundu, rēķiniet nu paši cik tas ir dārgi vai lēti.)

Nekādu citu izdevumu kā vecākam man nav, jo visus mācību materiālus, ieskaitot niecīgāko papīra loksni un zīmuli ar dzēšamgumiju, pamatskolā nodrošina valsts. Maksa par ēdināšanu pamatskolā, cik man zināmas, ir aptuveni divas mārciņas par dienu, bet aptuveni trešdaļa no skolēniem kvalificējas brīvpusdienām, tādējādi ģimenēm ar tiešām minimāliem ienākumiem atkrīt arī šie izdevumi.

Iesākumā, protams, biju pārsteigts par to, kādā līmenī ir organizēta ēdināšana: iekļaujošā izglītības sistēma nozīmē ne tikai to, ka pašsaprotams pakalpojums tiek nodrošināts līdzvērtīga ēdienu izvēle tiem, kas veselības vai reliģisku iemeslu dēļ uzturā nelieto specifiskus produktus, piemēram, cūkgaļu, pienu, jebkādu gaļu utml., bet arī izglītojamais var pats ierasties ar savu pārtiku no mājām. Skola neatbalsta neveselīgu pārtikas produktu iekļaušanu skolēnu ēdienkartē un, likumsakarīgi, tādas tur arī nav. Līdzpaņemtajā pārtikā nav striktu prasību par to, lai visi produkti būtu tikai „veselīgie”, taču to uzstājīgi iesaka.

Ko mācās Anglijas pamatskolas klasēs un kā ir ar fiziskajām aktivitātēm?

Pamatskolas sešās klasēs izglītojamais pamatā apgūst rēķināšanu un lasīšanu un rakstīšanu (abi pēdējie kā kopīgs mācību priekšmets). Zinātne, dizains un tehnoloģija, vēsture, ģeogrāfija, māksla un noformēšana un arīdzan mūzika ir iekļauti lasīšanā un rakstīšanā un rēķināšanā atbilstoši izglītojamo vecumam – kā savrupi mācību priekšmeti pamatskolā tie mācīti netiek.

Par bērnu vispārējo sportisko stāvokli gādā fiziskā izglītība, kuru papildina aktivitātes starpbrīžos.

Praktiski pie jebkuriem laika apstākļiem starpbrīžos izglītojamie tiek izsviesti no mācību soliem skolas pagalmā, kur viņi, skolotāju modrās acs uzraudzīti, skaida ķērājos, spēlē glābējos, spēlē futbolu vai regbiju vai ko nu kurā skolā nodrošina. Rezultātā sportošana ir kā ikdienas neatņemama sastāvdaļa, bet izvairīšanās no tās – sava veida nūģisms[1].

Atbilstoši savām iespējām spriganie un spraunie sporto kopā ar kleinākiem un resnākiem un neko lielu par to neiztaisa, ka kādam lēciens padodas slaidāks vai lempīgāks. Komandu sporta spēles izglītojamos bez veiklības un izturības attīsta un izkopj arī prasmes komandā darboties katram vienam kopīgā mērķa – uzvaras – sasniegšanai; neviļus atmiņā nāk Vaterlo kaujas uzvarētāja hercoga Velingtona teiktais, ka viņa uzvarētāju armijas komandieri taktiku un stratēģiju ir apguvuši jau skolu pagalmos. Reliģijas izglītību skola nodrošina, bet ar atrunu, ka vecākiem ir tiesības aizliegt bērna piedalīšanos tajā.

Par mājasdarbiem, mācību klubiem un centralizētajiem eksāmeniem Anglijas pamatskolās

Mācību process skolā ik dienas sākas un beidzas vienā un tai pat laikā dienu no dienas. Skolā bērni pavada aptuveni sešas stundas ik dienu piecas dienas nedēļā. Tas ļauj skolotājam visu mācību vielu apgūt klasē un mājas darbi, ja vispār tādi ir, ir ļoti, ļoti maz, drīzāk kā izņēmums; ja tomēr skolotājs uzdod mājas darbu, tad izglītojamais tiek apgādāts ar visu nepieciešamo tā izpildei.

Atkarībā no skolas iespējām un nepieciešamības mēdz būt īpaši mācību klubi pirms vai pēc mācībām, bet tie ir brīvprātīgi pat tiem bērniem, kuriem tie tiešām būtu nepieciešami. Sesto klasi noslēdz centralizēti eksāmeni lasīšanā un rakstīšanā, matemātikā un arī pareizrakstībā. Šo eksāmenu rezultāti arī nosaka, kādā līmenī izglītojamais ir beidzis pamatskolu un kādā līmenī turpinās mācības rudenī jau vidusskolā. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts, jo vidusskola ir pavisam cita skola.

Par vērtēšanas sistēmu, auklēšanos un atstāšanu uz otru gadu

Iesākumā man kā vecākam bija grūti saprast viņu vērtēšanas sistēmu, tā man šķita sarežģīta un dīvaina. Ar laiku gan pieradu un tagad esmu spiests konstatēt, ka nekā sarežģīta un nesaprotama tajā vis nav – vērtējums ir aprakstošs, taču vienlaikus vecākam tiek pateikts, kādā līmenī ir bērna zināšanas atbilstoši valsts izglītības standartam, ar kuru var iepazīties gan Izglītības ministrijas, gan arī Britu apraides sabiedrības (pazīstams kā BBC) mājas lapā, ja vien viņiem tas šķiet nepieciešams.

Vietējie vismaz tajā reģionā, kurā esam nonākuši mēs, sevi ar mācībām pārāk noslogot nemēdz, tādēļ pārceļotāju bērniem, kam ir ķēriens uz mācībām, nav grūti uz vietējo fona izcelties. Kaut gan ar izglītojamajiem, kuru zināšanu līmenis ir zemāks nekā konkrētajā vecuma grupā paredz valsts izglītības standarts, papildus strādā mācību asistenti, rezultāti mēdz arī izpalikt, jo mazajam ķiparam ir gādīga (un skaļa) māmiņa, kura iestāsta bērnam, ka viņš tāpat ir ļoti īpašs un viņu tāpat visi mīl.

Par godu izglītības sistēmai jāsaka, ka ar šiem bērniem turpina auklēties gadu no gada līdz brīdim, kad viņš skolu atstāj. Pašlaik Anglijā tiek mainīts vecums, kad izglītojamais ir tiesīgs pamest mācības, taču līdz tam brīdim viņš turpina apgūt zināšanas savam līmenim kopā ar klasi, ar kuru uzsācis skolas gaitas. Pa šiem pieciem gadiem neesmu dzirdējis par gadījumu, kad kāds bērns būtu atstāts atkārtotai apmācībai uz otru gadu.

Kad par to savā naivumā apvaicājos, angļi bija patiesā šokā par manu jautājumu, jo – atstāt izglītojamo atkārtotai apmācībai esot pārāk dārgi, valsts to gluži vienkārši nevarot atļauties! Teorētiski tāda iespēja esot, bet vien kā ārkārtas izņēmuma gadījums.

Par Anglijas iekļaujošām skolām un valodas apguvi

Pārceļotājiem pašiem un viņu bērniem angļu valodas zināšanas bieži vien ir, teiksim tā – stipri pieticīgas.

Taču Anglija nav pietiekami bagāta valsts, lai spētu nodrošināt paralēlu izglītības sistēmu savā valstī iebraucējiem, kuri ir pārāk slinki vai vienkārši aprobežoti, lai iemācītos angļu valodu. Tā vietā, lai veidotu t.s. „minoritāšu” skolas, izglītības sistēma ir veidota iekļaujoša.

Pašvaldības, kurās iebraucēju skaits ir liels, algo skolās īpašu darbinieku, kurš pārceļotāju bērniem iesākumā palīdz apjēgt kur viņš ir nonācis un ko no viņa vispār grib un sagaida. Personīgi man bija prieks, ka maniem bērniem šis darbinieks bija kāda angļu dāma, kura patiešām nerunāja latviešu valodā – tikai mēnesis bija pagājis, kad abiem vairs nebija nepieciešams šī „sargeņģeļa” sargājošais spārns un viņi jau savās klasēs darbojās patstāvīgi, vēl pēc maza laika posma saņēmām ziņu, ka mūsu bērni mācību laikā mēdz pļāpāt ar citiem bērniem un tādējādi traucē strādāt pārējiem…

Taču daudzos gadījumos „sargeņģelis (pašvaldības algotais darbinieks- red.)”, diemžēl, runā poliski vai krieviski, un ne vienmēr ir tik profesionāls, ka ļauj bērnam pašam apgūt valodu – tādos gadījumos bērns veiksmīgi izmanto to, ka viņam iztulko skolotāja sacīto un skolotājam viņa atbildēto; „sargeņģelim” ir nodrošināts darbs un dāsno nodokļu maksātāju maksāta alga, bet izglītojamais paliek atkarīgs no šī allaž laipnā un izpalīdzīgā palīdzētāja uz ilgāku laiku. Bet allaž jau paliek vecāku vara no šāda atkarību raisošā palīga atteikties.

„Ja esi nonācis Romā, runā kā romietis!”

Pārceļotāju bērniem jaunās zemes skolā dažkārt gadās saskarties ar to, ko liekuļi un raudātājas mēdz dēvēt par „diskrimināciju”. Es šeit nedomāju gadījumus, kas tiešām atbilst šim jēdzienam un ir nosodāmi. Es vairāk pukojos par šī jēdziena lietošanu nevietā, pabāžot zem tā kā zem izstaigāta grīdas deķa savas bailes un neuzņēmību, ko vēlamies slēpt no citu acīm (un, iespējams, arī no savām).

Caurmēra anglis, iespējams, var būt mazliet aprobežots, pat bērnišķīgs, kad viņš demonstrē savu atšķirīgumu no iebraucēja, taču tas nu gan jāatzīst, ka apzināta diskriminācija pret citādāko angļiem ir stipri neraksturīga. Galu galā mēs, pārceļotāji, esam šeit tikai viesi – ne īpaši gaidīti, ne arī īpaši gribēti. Un arī mūsu bērni, kas ieņem vietas angļu skolās un bieži ar savu čaklumu un izveicību apsteidz vietējos bērnus, ir līdzīgā stāvoklī kā mēs paši – interesanti, bet arī nedaudz bīstami, jo potenciāli var ieņemt labāku vietu zem saules.

Pārceļotājiem, kuru bērni uzsāk mācības jaunās zemes skolā, jāpatur vērā, ka iesākums būs grūts, iespējams, notecēs pa asarai, iespējams, kādam būs uzsista zila acs, iespējams, ka būs kāds nejauks skolotājs – ja to visu nevar turēt, labāk tomēr nebraukt. Bet, ja tomēr esi šeit, tad, kā mēdz teikt: „ja esi nonācis Romā, runā kā romietis!”.

Visos attēlos Greenhill Primary. „Šajā skolā arī mācās abi mani bērni un- domājams tiks pieteikts arī trešais” – nosaka stāsta autors Sandis Ante, kurš nu jau vairākus gadus ar ģimeni dzīvo un strādā Anglijā.

Foto: Sandis Ante.

Skolas ieeja, priekšplānā plāksne ar informāciju par skolu. Zem tās persona, kurš atbild par skolu un visu, kas tajā: skolas direktora vārds, viņa grāds un vēlamais kontaktēšanās veids – e-pasts. Uzskats, ka skolu vada mistiskie veidojumi: „kolektīvs”, „administrācija” vai citi, tādi, šķiet, šeit nav īpaši izplatīts. Tāpat zemāk atzinība, pie kuras iegūšanu skola strādājusi ilgus gadus un ar kuras iegūšanu tā ļoti lepojas – Iekļaujošas kvalitātes zīme, kas apliecina, ka skola nodrošina gan izglītojamo akadēmiskās, kā arī sociālās un emocionālās vajadzības: ik katram skolēnam šeit nodrošina vienlīdzīgas iespējas piedalīties ikvienā skolas aktivitātē un gūt labumu atbilstoši paša ieguldījumam, kā arī katrs bērns saņem atbalstu, lai sasniegtu sev atbilstošu maksimālo rezultātu. Fonā uz skolas sienas izritināts plakāts ar lepnu paziņojumu, ka skola dēļ savu izglītojamo sasniegumiem 6.klases nobeiguma centralizētajos eksāmenos ir starp 100 labākajām Anglijas skolām – kopumā 24372.

Foto: Sandis Ante.

Skolas iekšējais sporta pagalms, izmantots gan mācību stundās komandu sporta spēlēm – basketbolam un futbolam. Senāk bija asfalta segums, taču tika aizstāts ar citu, kurš ir mazāk traumatisks. Starpbrīžos un pirms mācību stundām laukumam visplašākais pielietojums, sākot no skraidīšanas līdz futbolam. Fonā skolas ēka ar ieejām 1.-3.klašu telpās. Gan šeit, gan citās skolās, kur iespējams, tiek izmantots iespējami daudz ieeju, lai izglītojamo plūsmu sadalītu vienmērīgi un novērstu drūzmēšanos.

Foto: Sandis Ante.

Skolas pagalms. Priekšplānā dobes ar zemenēm un citiem kultūraugiem, kurus bērni paši dēsta, rušina un ravē, laista un kopj, bet ražu draudzīgi apēd kopā ar skolotājiem vai arī tā tiek izmantota mācību stundās, kurās bērniem māca gatavot ēst. Skolai ir arī dažas vistas, kuru olas tiek izmantotas līdzīgiem mērķiem. Tālāk fonā dažādas ierīces izglītojamo nodarbināšanai starp mācību stundām – starpbrīžos bērni pa tām spēlē dažādas spēles un jautri (un skaļi) pavada laiku, bet vienlaikus izkustina mācību laikā atsēdētos dupšus un izvēdina nogurušās galvas, lai ar jaunu sparu atgrieztos klasēs. Pašā attēla dibenplānā kadrā iegadījies skolas vicedirektors, kurš pašlaik būvē jauno atrakciju – namiņu kokā.

Foto: Sandis Ante.

Skolas sporta laukums. Ar žogu apjozts vien pēdējos gados, lai novērstu nepiederošu personu atrašanos tajā. Bez futbola un regbija laukuma vēl ir skrejceliņi, viss ar zāles klājumu – izmaksas salīdzinoši nelielas, pielietojums cauru gadu, varbūt izņemot vien dažas nedēļas pašā ziemā, kad pat angļu bērni neskraida pa āru.

Foto: Sandis Ante.

Skats uz skolas sporta laukumu, aiz tā – skola un tās pagalms, fonā Wakefield pilsēta. Skolas sporta laukumu no pārējās skolas teritorijas nodala gājēju celiņš. Pēdējo gadu gaitā atsevišķas pašvaldības pieņēmušas lēmumus skolu sporta laukumus nodot privatizācijā, bieži tajos tiek būvēti mājokļi. Sporta laukumā notiek fiziskā izglītība, kā arī dažādas skolas sporta aktivitātes – sporta dienas utml.