Darbības vieta un laiks: Parīze, ap 1830. gadu
I CĒLIENS
Mansards Parīzes Latīņu kvartālā. Dzejnieks Rūdolfs un gleznotājs Marsels nesekmīgi mēģina radoši strādāt. Istaba ir auksta, draugi – izsalkuši. Taču viņi cenšas nezaudēt humora izjūtu. Izdzisušais kamīns tiek iekurināts ar Rūdolfa lugas manuskriptu.
Pārsalis atnāk filozofs Kolēns un mūziķis Šonārs, kuram izdevies sagādāt pārtiku, vīnu un malku. Sarosījušies draugi jautri izjoko mājas īpašnieku, kurš ieradies pēc īres maksas, bet paši dodas izklaidēties. Mājās paliek vienīgi Rūdolfs, viņam jāpabeidz raksts avīzei.
Atskan nedrošs klauvējiens pie durvīm. Ienāk meitene, kura, izrādās, arī dzīvo šajā mājā. Viņa atnākusi palūgt uguni svecei. To aizdegusi, meitene aiziet, bet pēc brīža atkal atgriežas, jo atstājusi savas istabas atslēgu.
Jaunie cilvēki uzsāk sarunu. Mimī – tā sauc meiteni – stāsts par vientuļo, pieticīgo dzīvi dziļi aizkustina Rūdolfu. Viņu pārņem jūtas, un viņš atzīstas Mimī mīlestībā. Arī meitenei patīk jaunais dzejnieks. No ielas atskan draugu balsis, aicinot Rūdolfu pievienoties. Viņš ies, tikai – kopā ar Mimī.
II CĒLIENS
Ziemassvētku vakars Latīņu kvartālā. Skaļa rosība valda ielās un laukumos. Rūdolfs un Mimī, Marsels, Šonārs un Kolēns, jautri jokodami, apsēžas pie galdiņa kafejnīcā. Mielasts rit pilnā sparā, kad ierodas Marsela draudzene Mizete ar bagāto pielūdzēju Alsendoru. Mizete pametusi Marselu, jo viņai apnikusi bohēmas dzīve, bet jaunekli viņa mīl joprojām.
Marsels, lai atdarītu iemīļotajai par nodevību, izliekas, ka neredz viņu. Lai pievērstu Marsela uzmanību, Mizete sarīko krāšņu priekšnesumu publikas priekšā un aizmāna Alsendoro, lai atkal baudītu laimi kopā ar Marselu. Bagātniekam atgriežoties, kafejnīcā vairs nav ne Mizetes, ne Marsela un viņa draugu. Palicis vien jautrās kompānijas nesamaksātais rēķins.
III CĒLIENS
Krodziņš pie muitas posteņa Parīzes priekšpilsētā. Te tagad apmeties Marsels, kurš apglezno krodziņa sienas. Agrs februāra rīts. No krodziņa plūst jautras čalas, dzirdami Mizetes smiekli. Atnākusi Mimī, lai lūgtu padomu. Viņa žēlojas, ka Rūdolfa greizsirdība padarījusi dzīvi neciešamu. Mimī stāstu pārtrauc klepus lēkme.
Uzzinājusi, ka tuvojas Rūdolfs, viņa noslēpjas. Sarunā ar Marselu Rūdolfs sākumā pārmet Mimī vieglprātību un koķetēšanu, bet pēc tam atklāj patiesību, ka viņa iemīļotajai ir dilonis. Klepus un elsas nodod Mimī klātbūtni. Velti Rūdolfs, palicis divatā ar Mimī, cenšas viņu nomierināt. Abiem ir skaidrs, ka jāšķiras. Bēdu mākti, mīlētāji atvadās. Arī Marsels un Mizete tikai īsu brīdi bijuši laimīgi. Starp viņiem izceļas kārtējais strīds, un katrs aiziet uz savu pusi.
IV CĒLIENS
Marsels un Rūdolfs mansardā atkal mēģina strādāt. Viņi skumst pēc draudzenēm. Ierodas Šonārs un Kolēns, un draugi pa vecam ieradumam cenšas jokot. Pēkšņi istabā ienāk Mizete, viņai līdzi – nejauši uz ielas satiktā, pagalam novārgusī Mimī. Draugi nogulda Mimī gultā. Skaidrs, ka slimajai nepieciešams ārsts, vajadzīgas zāles, bet naudas nav.
Mizete izņem auskarus – tos var pārdot. Kolēns novelk mēteli – arī par to varēs dabūt kādus grašus. Visi, izņemot Rūdolfu, aiziet. Mimī ir laimīga būt kopā ar mīļoto. Atgriežas draugi. Mizete atnesusi uzroci, Kolēns – naudu par pārdoto mēteli. Mimī šķietami mierīgi iemieg. Visi, izņemot Rūdolfu, saprot, ka viņa iemigusi uz mūžu.
Džakomo Pučīni (itāļu: Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini, dzimis 1858. gada 22. decembrī Lukā, Itālijā, miris 1924. gada 29. novembrī Briselē, Beļģijā) bija itāļukomponists, operu autors. Pučīni operas Bohēma (La bohème, 1896), Toska (Tosca, 1900) un Madama Butterfly (1904) ir starp visbiežāk iestudētajām operām pasaulē. Pēc visu operu iestudējumu skaita Pučīni ir trešais visbiežāk iestudētais komponists pēc Džuzepes Verdi un Volfganga Amadeja Mocarta.
