Psiholoģijas doktore, praktizējošā psiholoģe, psihoterapeite, Alla Plaude par pedofiliem

Alla Plaude ir psiholoģijas doktore, praktizējoša psiholoģe, psihoterapeite, ieguvusi Viļņas Universitātē psihodinamiskā psihoterapeita kvalifikāciju, kas pastiprināti interesējas par bērna psiholoģiju un pieauguša cilvēka psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem. 

Jautājums „Kāpēc saistībā ar pedofiliju ir vislielākie protesti, ka pat iejaucas tiesu kompetencē”, izrādījās grūtāks, nekā šķita sākumā, šo jautājumu dzirdot.

Šoreiz laikam nav tas gadījums, kad būtu jāskaidro situācijas, saistībā ar pedofiliju, ieslīgstot dziļos teorētiskos spriedelējumos, bet vairāk jāaplūko šis jautājums tieši no cilvēciskās puses un kā to redz sabiedrība.

Vēlos arī piebilst, ka šo problēmu nav iespējams izskatīt no kāda viena skatupunkta, jo pedofilijas jautājums pēc būtības ir ārkārtīgi komplicēts un pastāv pārāk daudzi faktori, kāpēc ir pedofili un kāpēc tiek izvaroti un seksuāli izmantoti bērni.

Saprotu, ka šī tēma ir sāpīga un nepatīkama, kas izraisa daudzu lasītāju emocijas, atkarībā no tā, kurai „frontei” katrs sevi pieskaita, bet tomēr, ja runājam par sabiedrības reakciju, tad primāri reakcija ir ne tikai par izdarīto noziegumu, bet par soda mēriem, kādi tiek piemēroti, izdarot dzimumnoziegumus. Nereti tie ir neizprotami un neadekvāti nodarītajam ļaunumam – it īpaši, ja tiek seksuāli izmantots bērns.

Ja cilvēks ir nogalināts vai aplaupīts, tad acīmredzot tiem soda mēriem, kādus piemēro slepkavai, laupītājam, sabiedrība vairāk vai mazāk piekrīt, bet, ja runa ir par pedofiliju, tad  pilnīgi skaidrs ir tas, ka cietis ir bērns. Pat, ja aplūkojam situāciju, kurā būtu bērns nogalināts, sabiedrība arī, protams, reaģē, bet tomēr mazāk asi, tad rodas jautājums – kāpēc? Vai tad nogalināšana ir vieglāks noziegums?

Pirmkārt, soda mēri šādās situācijās ir pietiekami stingri, bet, ja runājam par pedofiliju un bērna izmantošanu (pat ne izvarošanu), tad soda mēri, kā mēs visi nu jau zinām, var būt tik vien, kā atstrādāt valstij noteiktu stundu skaitu.

Ikviens cilvēks, kurš ir apveltīts ar empātiju un veselo saprātu, neieslīgstot dziļās teorijās un juridiskos likumos, tomēr saprot, ka runa ir par viena seksuālu apmierinājumu, izmantojot otra  bezpalīdzību, uzticēšanos, arī bailes, to, ka mazais bērns nav spējīgs ne saprast, ne pretoties tam, kas ar viņu tiek darīts.

Starp citu, līdzīgi asi sabiedrība reaģē ne tikai tad, ja tiek iesaistīti bērni, bet arī tad, ja tiek mocīti dzīvnieki, jo arī šajā gadījumā tiek izmantots bezpalīdzības stāvoklis.

Tas ir pēc būtības morāles, ētikas, humānisma jautājums. Ja mēs runājam par seksuālu izmantošanu, tad formāli, kā arī nereti tiesa formulē – nav nekādi acīmredzami nodarījumi, bērns, ārēji raugoties, ir sveiks un vesels, ne viņš ir zilumos, ne kā citādi savainots, pat vēl vairāk, viņš var būt ļoti pieķēries savam varmākam, it īpaši, ja šis cilvēks ir kāds tuvs ģimenes loceklis vai draugs. Te arī parādās morāle, sabiedrības normas un reakcija, ja tās tiek tik atklāti neievērotas.

Kas ir izvarošana – visi saprot, bet ir jāsaprot, ka ne mazāks ļaunums tiek nodarīts bērnam, ja viņš nav izvarots, bet, piedodiet, „mīļi un maigi” seksuāli izmantots.

Cilvēkiem nepatīk par šo tēmu ne runāt, ne klausīties, pat psihologi nereti izvairās no šīm tēmām, bet sastopoties ar seksuālas izmantošanas gadījumu, nav zināms, ko darīt, kā rīkoties?

Ja nu nabaga pieaugušais nav vainīgs? Ja nu izrādās, ka ir vainīgs, ko darīt tālāk, kā to pierādīt, kā risināt situāciju ar vecākiem (māti), ar bērnu utt.

Ziniet, rakstot šīs rindas, man nāk prātā diezgan daudz situāciju, kad par seksuālu izmantošanu sāk runāt tikai tad, kad cilvēks ir pieaudzis, bet tagad, raugoties uz maziem bērniem, es reizēm uzdodu sev jautājumu, kurš no šiem bērniem varētu būt seksuāli izmantots, reizēm rodas dīvainas, it kā nepamatotas aizdomas, vērojot pieaugušā (piemēram, tēva vai kāda tuva ģimenes drauga) komunikāciju ar bērnu, bet ko tālāk?

Nav nekā vairāk par dīvainām un pat varētu teikt, slimīgām aizdomām, bet kad es runāju ar pieaugušiem cilvēkiem (varbūt tāpēc, ka cilvēki zina, ka esmu psihologs), ne mazums, gan pārsvarā sievietes, ir piedzīvojušas seksuālu izmantošanu.

Jāsaka gan, ka arī zēni tiek seksuāli izmantoti un ka varmākas ir ne tikai vīrieši, bet arī sievietes (piemēram, mātes)! Nāk prātā situācija, kuru man kādreiz izstāstīja viena jauna sieviete, situācija, kura tā arī palika gaisā neatrisināta, bet kura izkropļoja šīs sievietes un pārējo māsu, brāļu dzīvi. 

It kā no malas raugoties – parasta daudzbērnu ģimene – laukos, nabadzīga, kurā nereti lietoja alkoholu, arī māte. Jaunā sieviete atceras, kā māte bieži piedzērās un tad patēvs, nekautrējoties, kā nu kuro reizi, pēc kārtas, pēc kādiem saviem ieskatiem, izvaroja, seksuāli izmantoja viņu vai kādu no māsām, brāļiem. Viņš to darīja atklāti, visu acu priekšā.

Par to neviens nerunāja, bet jaunā sieviete stāsta, ka viņi ar māsām un brāļiem jūtās ļoti tuvi, jo visi bija vienā briesmīgā pasaulē…, tikai tagad, kas nu ir miris, kas nodzēries, kas ar narkotikām aizrāvies… .Māte ir sveša, kura tā arī dzīvo TUR.. Šis seksuāli izmantotais bērns nu ir izaudzis un mēģina kaut kā dzīvot, kaut kā saprast, kas šajā pasaulē ir slikts un kas ir ļoti slikts, jo „labs” bija grūti formulējams jēdziens….

Cits gadījums – sieviete daudz reizes seksuāli izmantota bērnībā, bet, nu jau pieaugusi, satiek savu izmantotāju, stilīgu, smaidīgu vīrieti, kurš aicina, atceroties kādreizējo „romantiku”, sievieti uz randiņu.

Viņa ar prātu saprot, kas tas ir par cilvēku, bet no otras puses, tas ir bijis vienīgais cilvēks, kurš, pēc viņas toreiz bērna izjūtām un paša izmantotāja saldajiem vārdiem lika noticēt, ka viņa ir īpaša un ļoti īpaši mīlēta, ka viņš ir varens un labs… Viņa neizjūt naidu pret šo vīrieti, jo viņš bija vienīgais, kurš, viņasprāt, vismaz kaut kā izrādīja savu mīlestību.   

Kā viņa dzīvo tagad kā pieaugusi sieviete? Viņa ir nelaimīga, ar ļoti zemu pašvērtējumu, regulāri pārdzīvo depresīvas epizodes un nespēj atrast dzīves jēgu…

Gribat vēl kādu piemēru? Sieviete, kurai tēvs nāca lasīt vakara pasaciņas, tikai pasaciņas viņš nelasīja. Par to, ko viņš darīja, sieviete uzdrīkstējās runāt tikai tad, kad bija pieaugusi un pietiekami tālu no vecāku ģimenes.

Kad viņa atklāja patiesību, viņa pazaudēja arī māti, jo māte negribēja neko par to dzirdēt, galu galā tēvs vienmēr ir bijis ļoti cienījams sabiedrībā cilvēks…

Šādus un līdzīgus stāstus es varētu stāstīt un stāstīt, bet par ko tad īsti ir šie stāsti? Šie stāsti ir par mazu cilvēku, kurš vēl nesaprot, kas ir labs un kas ir slikts, par to, ka bērnam daba ir ielikusi spēju un vajadzību uzticēties saviem aprūpētājiem, par to, ka, ja pieaugušais saka, ka tā vajag, tad bērns tam arī tic, tātad tā vajag.

Stāsts ir par mazā cilvēka nodošanu jau pašos pamatos, par uzticības izmantošanu, ļaunprātīgu izmantošanu, cinisku un nežēlīgu, lai apmierinātu savas seksuālās vajadzības, lai apmierinātu savu varu pār otru, lai risinātu savus kompleksus jeb apmierinātu kādu citu savu patoloģiju.

Šie stāsti ir par to, ka ir bijis klāt cilvēks, kurš ir izmantojis bērna uzticību un ieskaidrojis, ka mīlestība ir tieši tāda, kādu viņam piedāvā, bet bērnam, kurš nav spējis pretoties, kaut arī ir intuitīvi, iespējams, ir izjutis, ka mīļais, labais cilvēks dara kaut ko pretēji dabai, pretēji mīlestībai, ir jādzīvo ar šo traumu, ar kaunu, ar vilšanos vistuvākajos, ar vilšanos arī sevī, ka nav varējis šo situāciju novērst (kas nereti ir par iemeslu, ka mazi bērni par seksuālu izmantošanu neko nestāsta citiem pieaugušajiem).

Seksuāli izmantotiem bērniem, kuriem ir palaimējies un blakus ir atradies cilvēks, kurš ir pamanījis, ka kaut kas nav īsti labi, ka attiecības ir saspringtas, ka mainās bērna uzvedība, it īpaši, ja klāt ir cilvēks, kurš seksuāli izmanto bērnu, vismaz kaut kā ir iespējams šo traumu mazināt, palīdzot lēnām un mērķtiecīgi atkal uzticēties cilvēkiem un arī sev.

Lieki gan teikt, ka galvenā loma šādās situācijās ir mātēm, bet realitāte nereti vien parāda to, ka mātes negrib redzēt savā ģimenē notikumus un tuvu cilvēku rīcību, kas liktu arī viņām pašos pamatos mainīt dzīvi, tāpēc ir ērtāk neredzēt un nedzirdēt neko.

Šķiet, es pietiekoši skaidru attēloju, neieslīgstot teorijās, kāpēc dzirdot pedofilijas gadījumus, sabiedrība reaģē ļoti asi, it īpaši, ja tiesa pamatojas tikai uz formāliem likuma skaidrojumiem, vērtējot acīmredzamos nodarījumus.

Man arī nav saprotams, kāpēc daudzi no mums, slēpjoties aiz profesionālās maskas, pēkšņi aizmirst par cilvēcisko un ētisko pusi, bet sausi skalda, kā ir uzrakstīts kādreiz uz papīra… Ja runā par manu profesionālo pusi, tad būtu godīgi vismaz nedaudz pieminēt arī tik ļoti vainīgos un nicinātos sabiedrībā pedofilus.

Kas tie ir par cilvēkiem? Vai viņus ir vērts ārstēt? Sodīt? Kastrēt? Ko ar viņiem darīt? Varbūt ir vērts nedomāt par sodiem, bet cēloņiem, kāpēc cilvēks kļūst par pedofilu?

Uz šiem jautājumiem, lai atbildētu, vajag sarakstīt vairākas grāmatas un tāpat, skaidras atbildes nebūs. Ir pārāk daudz nezināmo. Kādam varbūt patiks viena vai otra atbilde, bet skaidrs ir viens, arī šie cilvēki ir mūsu sabiedrības daļa un arī viņu personības/psihes attīstībā ir piedalījušies pieaugušie.

Protams, izprotot pedofilijas cēloņus, netiek atvieglotas upuru ciešanas, bet tomēr, arī pedofili ir bijuši kādreiz bērni… Šoreiz gan es neuzņemšos šo seku analīzi, bet impulsi, kas tiek ielikti kā sakne patoloģijas attīstībā, var būt gan kā ļoti smagas traumas, gan kā – it kā nenozīmīgas piedzīvotas situācijas.

Nereti pedofili paši bērnībā ir piedzīvojuši seksuālu traumu un lai cik tas dīvaini neizklausītos, cilvēkam ir tendence atkārtot bērnībā piedzīvoto, jo tas ir kas ļoti pazīstams…

Traumu, kas ir saistīta ar seksuālo attīstību var iegūt (bet var arī neiegūt) ļoti dažādās situācijās, kad bērns redz dzimumaktu, redz pornogrāfiskās filmas, attēlus, kailus cilvēkus (nūdistu pludmales, pirtis), jo katrs cilvēks ir individuāls un, ja vienam bērnam redzot staigājam kailu vecāku, nebūs nekādas nepatīkamas emocijas, tad otram šis skats var izraisīt pretīgumu, bailes pret pieauguša cilvēka ķermeni uz visu dzīvi.

Tie var būt cilvēki, kuri dažādu apstākļu, traumu rezultātā ir „iestrēguši”, ieciklējušies kādā attīstības stadijā,  ir infantili, nenobrieduši,  kuri nav spējīgi veidot attiecības kā pieauguši cilvēki.

Tie var būt cilvēki, par kuriem ir ņirgājušies, kuri ir auguši ļoti cietsirdīgā vidē, kuri bērnībā, pusaudžu gados ir bijuši ļoti pazemoti, tad pieaugot šiem cilvēkiem ir vēlme atkārtot to, ko ar viņiem darīja, spīdzinot un ņirgājoties tagad par citiem…

Tās var būt ļoti daudz un dažādas situācijas no vardarbībā cietušajiem līdz garīgām saslimšanām u.t.t., katra situācija ir atsevišķa pasaule ar individuālu cilvēka vēsturi, kas arī prasa – vismaz izpratni un tad, tikai tad mēs varam runāt par cēloņiem, kuri sākas bērnībā, katra bērna bērnībā, arī pedofila.

Vai var palīdzēt varmākam un upurim? Jā, var, bet tikai tad, ja upurim ir klāt iejūtīgi un mīloši cilvēki, bet varmākam – pietiekoša motivācija, lai ar to, kas viņu dzen veikt briesmīgus noziegumus, varētu sākt cīnīties… Diemžēl tas ir ļoti reti, jo seksuālās un agresīvās dziņas cilvēkam ir galvenie dzinējspēki rīkoties, kaut kur virzīties, tikai katram citā virzienā…

Tērzētava
Ielādē tērzētavu...
Our Facebook Page
Show Buttons
Hide Buttons
Cart