Ja skolēniem rodas mācīšanās grūtības, dažkārt skolotāju istabā tiek organizētas „darba grupas”, kas nodarbojas ar nemitīgu problēmas ilūzijas uzturēšanu, tas ir, problēmu nerimstošu uzskaitīšanu, atkārtošanu, atgādināšanu utt. Latvijas izglītības sistēmas gadījumā, šķiet, runāt par problēmām – tas ir ļoti „nopietni” un kompetenti”.
Šeit man prātā nāk kāda indiāņu gudrība: „Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost.” Taču mēs šādā situācijā izvēlamies novecojušas stratēģijas, proti, stingrākas jāšanas disciplīnas nodrošināšanai iegādājamies jaunu pātagu; mēs mainām jātnieku un mācāmies jaunas jāšanas metodes; semināros lektoriem uzstājīgi prasām, kā motivēt jāt uz beigta zirga; mēs nemitīgi atkārtojam, ka šādi jāt mums ir mācīts vienmēr, šādi savā laikā mēs visi jājām; mēs izveidojam darba grupu, lai analizētu zirgu, runātu ar beigtā zirga vecākiem, sociālajiem darbiniekiem un psihologiem; mēs braucam komandējumos uz citām jāšanas skolām, lai analizētu, kā tur jāj ar beigtiem zirgiem; mēs izveidojam Īpašo uzdevumu ministriju, lai beigto zirgu atdzīvinātu; mēs organizējam pēcstundas, pulciņus un konsultācijas, atstājam uz otru gadu, organizējam tālākizglītības kursus, kur varētu labāk apgūt jāšanas prasmes ar beigtu zirgu; mēs mainām kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts; mēs izveidojam darba kvantitātes un kvalitātes grupu, lai atrastu pielietojumu beigtiem zirgiem; mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas prasības un standartus; mēs salīdzinām dažādus beigtus zirgus; mēs meklējam jaunus motivēšanas paņēmienus jāšanā uz beigta zirga; mēs paziņojam, ka neviens zirgs nevar būt tik beigts, ka ar to vairs nevarētu jāt; mēs tērējam papildu enerģiju un piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai; mēs analizējam citu beigto zirgu novērojumus; mēs pieprasām no citiem nemitīgi domāt par to, kā likt beigtiem zirgiem skriet ātrāk un panākt, lai ikviena beigtais zirgs būtu labāks par cita beigto zirgu.
Iemesls, kas mājasdarbus var padarīt neproduktīvus
Iedomāsimies, kāds skolēns, kurš ir entuziasma, apņēmības un labu nodomu pārpilns, nolēmis cītīgi mācīties no sešiem vakarā līdz pusnaktij. Attiecīgajā laikā viņš iekārtojas pie rakstāmgalda un rūpīgi sagatavojas mācību darbam.
Kad beidzot var sākt mācīties, viņš atceras, ka draugos nav paspējis atbildēt uz dažām vēstulēm. Viņš nospriež – ja jau taisās mācīties, tad jau labāk laicīgi atbrīvoties no visiem šāda veida sīkumiem, lai tā pa īstam var ķerties pie darba.
Censonis atstāj savu darbavietu un, izskatot vēstules, nospriež, ka vēstulēs ir daudz vairāk interesantu lietu, nekā sākotnēji licies. Sērfojot pa draugiem, viņš pamana arī izklaides sadaļu. Šajā brīdī rodas doma par pirmo pārtraukumu, lai 20.30 noskatītos Panorāmu.
Viņš aplūko programmu, un – protams – pirms Panorāmas ir vēl viens interesants raidījums. Šai brīdī mūsu censonis nospriež: „Nu labi, man bija smaga diena, turklāt raidījums sāksies jau drīz. Man jebkurā gadījumā vajag atpūsties, jo tas patiesi palīdzēs labāk mācībās…” Pie rakstāmgalda viņš atgriežas krietni vēlāk, jo arī nākamais raidījums izrādījies interesantāks, nekā sākotnēji licies.
Viņš joprojām rosās ap galdu un, sevi iedrošinot, ar pirkstiem bungo pa biezās grāmatas vāku, kamēr atceras, ka jāpiezvana un jāaizsūta īsziņa diviem klasesbiedriem, lai par to vairs vēlāk nebūtu jādomā. Un tad gan varēs nopietni ķerties pie darba.
Nav šaubu, ka telefonsaruna un īsziņu sūtīšana ir daudz aizraujošāka un prasa daudz vairāk laika, nekā bija plānots, tomēr galu galā centīgais ģimnāzists atkal atgriežas pie rakstāmgalda.
Tik tālu nu ticis – viņš tiešām apsēžas un, izrādot patiesu apņēmību, atver grāmatu, sāk lasīt tradicionāli pirmo lapaspusi, kad pēkšņi sajūt pirmās izsalkuma pazīmes. Viņš saprot – jo ilgāk gaidīs, jo vairāk traucēs koncentrēties mācībām. Vieglās uzkodas pārvēršas pamatīgās vakariņās.
Viņš atgriežas pie rakstāmgalda, vēlreiz pārlasa dažus teikumus pirmās lappuses sākumā un aptver, ka vēders ir pārāk smags, un līdz ar to mācas virsū miegs. Tad jau labāk noskatīties to otru interesanto pusstundas raidījumu, kas drīz sāksies, tad jau viss apēstais būs sagremots un tas dos jaunus spēkus mācībām. Domāts – darīts.
Pusnaktī mēs viņu atrodam aizmigušu pie televizora. Pēc pamošanās pilnīgi pašsaprotami censonim liksies, ka nav bijis nemaz tik slikti.
Galu galā viņš nedaudz atpūtās, paēda, pasērfoja pa internetu, noskatījās vairākus interesantus raidījumus, izpildīja pienākumu pret draugiem, un tādējādi viņš atbrīvojās no pilnīgi visiem šķēršļiem tādā mērā, lai rīt plkst. 18.00 uzsāktu produktīvu mācīšanos.
Mūsdienās mēs pirmajai (pat nejauši uzietai) informācijai piešķiram pārāk svarīgu nozīmi. Rezultātā skolēns iestieg tādā kā nepārredzamā purvā.
Informācijas daudzums vairojas arvien satriecošākā ātrumā, un skolēnam ar visu to tikt galā nav tik vienkārši. Tāpēc tā vietā, lai skolēnus lieki noslogotu ar nemitīgajiem mājasdarbiem (nereti pat nevajadzīgiem un kritiskās domāšanas iemaņu neveicinošus), labāk pievērsīsimies aizvien jaunākām, progresīvākam, radošākām un konstruktīvākām mācīšanās pieejām, proti, kā produktīvi apstrādāt apgūto informāciju, kā izmantot mūsu dabiskās spējas mācīties, domāt, atminēties, no vecām zināšanām prast veidot jaunas zināšanas, prasmes, iemaņas un kompetences, kā arī radīt un rast risinājumus un kritiski izvērtēt.
Par vecmodīgajiem paņēmieniem
Šī pieeja atspoguļojas ne tikai tradicionālajos mācīšanās uzskatos un paņēmienos, ko, labu vēlot, iemāca skolas, bet arī izdotajās mācību grāmatās. Šo paņēmienu pamatnostādne ir „pēctecība”, tas ir, veikt soli pa solim. Bez skolotāja ziņas spert soli nav vēlams, jo tikai skolotājs zina nākamo soli. Šāda pieeja rosina mācībās meklēt to, ko vajag skolotājam, nevis skolēnam.
Un vēl pamatprincips – lai pilnībā izprastu attiecīgo vielu, tad noteikti jāizlasa viss iespējamais no sākuma līdz beigām un vismaz trīs reizes. Šāda mācīšanās metode ir visai stīva, tā neorientē skolēnu strādāt.
Vingrinājums „Grāmatveikalā”
Pirms sākam skolēniem izklāstīt jauno vielu, aicināsim uz aktīvo mācīšanos, tas ir, vispirms mācīsim viņiem pārlapot jeb izšķirstīt visus iedotos vai paša atrastos materiālus, grāmatas, žurnālus, pierakstus un internetā atrastos materiālus, kurus grasāmies studēt.
Pārlaposim gluži tāpat kā grāmatnīcā, grasoties nopirkt kaut ko dārgāku. Citiem vārdiem sakot, pavirši un samērā ātri pāršķirsim lapas, lai iegūtu vispārēju priekšstatu par grāmatu, tās izkārtojumu un struktūru, tās sarežģītību, tekstu ilustrējošo grafiku un attēlu īpatsvaru, un pievērsīsim uzmanību rezultātu apkopojumam, kopsavilkumam un secinājumiem.
Geštaltpsihologi ir secinājuši, ka cilvēka smadzenēm piemīt izteikta tendence kaut ko pabeigt. Pārlapojot materiālus, mēs pārvaram bailes no nezināmā, bet nekritiski metoties biezas mācību grāmatas lasīšanā, mēs galu galā jutīsimies lasāmo lappušu daudzuma nospiesti. Katru reizi, ierodoties mācību stundā, mēs būsim spiesti apzināties, ka vēl aizvien ir jāapgūst liels daudzums materiālu, un tas mācību vidi iekrāso draudīgā fonā.
Aicināsim veidot uzmetumus
Sarakstīsim uz lapas visu, ko zinām par šo mācību vielu. Šī uzdevuma mērķis ir, palielinot koncentrēšanos, sakārtot domas un noskaņoties darbam. Lai piepildītu domas ar jauno mācību informāciju, ieteicams piecas minūtes pavadīt procesā, kur atmiņā meklējam kaut ko par attiecīgo tēmu. Tas palīdzēs daudz labāk noskaņoties teksta uztveršanai un, visticamāk, tā pārstāsim domāt arī par starpbrīža notikumiem.
Šī vingrinājuma nolūks ir aktivizēt mūsu informācijas uzglabāšanas sistēmu un ievirzīt domas vajadzīgajā gultnē. Ja mūsu zināšanas attiecīgajā vielā ir plašas, prātā atsauksim tikai svarīgāko. Ja nezinām gandrīz neko, atsauksim prātā vismaz dažas mums zināmās lietas vai kādu citu informāciju, kas šķiet kaut kā ar tām saistīta.
Tas mums palīdzēs vismaz tuvoties jaunajai vielai un neļaus justies kā galīgiem muļķiem, kas šādā situācijā gadās lielākoties ar nesekmīgajiem skolēniem. Šāda rīcība mūs atbrīvos no pastāvīga mulsuma par to, ko mēs nezinām un dos iespēju izvairīsimies no t. s. „man jau tas bija uz mēles”.
Aicināsim skolēnus saviem vārdiem izteikt mācību uzdevumus un mērķus
Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka galvenās tēmas, uzdevumi, mērķi informācijas laukā darbojas kā magnēti, kas pievelk pārējo informāciju. Tie darbojas kā asociāciju un sakaru centri, caur kuriem tiek uztaustīta pārējā informācija.
Ja skolēni jauno vielu mācās apgūt kā vienlaidus tekstu, kurā nav nekādu pieturas punktu, viņiem nav kam piesaistīt jauno informāciju. Šāda mācīšanās atgādina nogurdinošu un apnicīgu taustīšanos. Iedomāsimies, mēs skatāmies basketbola spēli, kurā nav beigu. Cenšoties iegūt visu, nereti paliekam tukšā.
Tātad koncentrēsimies nevis uz jauno mācību vielu vispār, bet gan uz dažiem būtiskākajiem jautājumiem. Piemēram, nopirkuši jaunu videokameru, mēs pirmām kārtām to aplūkosim, aptaustīsim, noskaidrosim, kā ar to vispār var rīkoties, nevis pēc noteiktas shēmas secīgā kārtībā studēsim videokameras uzbūvi un detaļas. Šis salīdzinājums ir analoģisks mācību procesa plānošanai, kad, sākot ar pirmo lapaspusi, viendimensiski, lasām visu pēc kārtas. Tādās situācijās skolēniem gūt priekšstatu par tā saturu būs ļoti grūti.
Aicināsim skolēnus caurskatīt mācību materiālu
Pārskatīšanas un caurskatīšanas laikā izmantosim pildspalvu, zīmuli vai citu vizuālo balstu. Ja acis nekas nesaistīs, tās tikai uz īsu mirkli pievērsīsies galvenajai daļai, kamēr skatiens aizklīdis un apmaldīsies. Arī grāmatveži bieži izmanto zīmuli vai pildspalvu, lai vadītu skatienu krustām šķērsām pa skaitļu rindām un ailēm. Viņi tā rīkojas pavisam dabiski, jo ir grūti bez jebkādas palīdzības ilgstoši acu kustību noturēt strikti lineārā virzienā.
Caurskatīšana ietaupīs ļoti daudz laika un ļaus ievērojami paaugstināt lasīšanas un uztveres ātrumu. Īpašu uzmanību pievērsīsim rindkopu, iedaļu, nodaļu un pat visa teksta sākumam un beigām, jo bieži vien tieši tur ir koncentrēta galvenā informācija.
Ja studējam zinātnisku rakstu vai sarežģītu mācību vielu, vispirms izlasīsim kopsavilkumu, rezultātus un secinājumus. Bieži šajās sadaļās atrodams tieši tas informatīvais kodols, kuru meklējam, tā ļaujot uztvert lietas būtību jau pašā sākumā.
Reiz kāds students trīs mēnešus cīnījās ar 600 lappušu biezu filozofijas grāmatu. Ticis līdz 500. lappusei, viņu pārņēma izmisums, jo pārāk liels kļuva faktu apjoms, ko viņš centās „paturēt prātā”. Viņš bija lasījis lappusi pēc lappuses, bet nenojauta, par ko būs pēdējā nodaļa. Tajā bija atrodams grāmatas atziņu pilnvērtīgs kopsavilkums. Izlasījis šo nodaļu, students saprata, ka, iepazīstoties ar to jau sākumā, būtu ietaupījis sev laiku un aiztaupījis vairāku simtu stundu uztraukuma brīžus.
Skolēni materiāla caurskatīšanu varētu veikt kā aizraujošu spēli, tas ir, noteikt, cik vienā vai otrā materiālā ir veiksmīgi apkopota tekstā izklāstītā informācija.
Daudzi pat mūsdienu informācijas pārblīvētajā laikā uzskata, ka kārtīgam skolēnam pienākas izlasīt visu no viena vāka līdz otram, lai gan skaidri apzinās, ka tas nebūt neatbilst viņu vajadzībām. Ir daudz prātīgāk rīkoties ar grāmatu tāpat, kā to darām ar lektoriem. Ja lektors ir garlaicīgs vai min pārāk daudz skaitļu, atbilstoši situācijai laidīsim informāciju gar ausīm.
Izturēsimies viegli pret baltajiem plankumiem
Ja dažas lietas palikušas neskaidras, pāriesim pie nākamā jautājuma, nevis paliksim cīnoties ar iepriekšējām neskaidrībām, nezinot, kas tiks aplūkots turpmākajā tekstā. Ja nesāksim cīņu uzreiz, iegūsim papildu laiku šī materiāla neapzinātai apstrādei zemapziņā. Tad vēlāk atbilde parādās it kā pati no sevis.
Liekot mierā sarežģīto jautājumu, izkliedējam spriedzi, kas varētu pavadīt visu atlikušo mācīšanās laiku, turklāt rodam iespēju sarežģīto tekstu aplūkot kontekstā.
Pārlecot klupšanas akmenim, mēs pie tā varam atgriezties vēlāk, kad būsim ieguvuši vairāk informācijas citā lapaspusē.
Adaptēts no Ronija Bazena grāmatas “Sekmīgas mācīšanās rokasgrāmata”.
