Prasīgums, kas savelk mūsu plecus. Nereti pedagogu tālākizglītības kursos, runājot par skolotāju psihosomatiskajām saslimstībām, gadās runāt ne tikai par rīkles slimībām vien, bet arī par sprandas, kakla daļas un plecu stīvumu.
Pēc mediķu, psihologu un psihoterapeitu aplēsēm šo stīvumu izraisa ne tikai sēdošs darbs vien, bet arī mūsu pārmērīgais prasīgums pret sevi un citiem. Pārmēra prasīgums ir papildu stress.
Prasīgums ir nemitīgs piespiedu stāvoklis, neapmierinātība ar sevi un tai pat laikā vēlme būt labākam par citiem. Pārmēra prasīgums ir kas līdzīgs mantrausībai- vajag tāpēc, ka vajag un viss. Tas liek saspringt plecu daļai un rokām- reizēm pat tādā mērā, ka taustot, tā ir cieta un nejūtīga kā malkas pagale.
Pārmēra prasīgums iet roku rokā ar neapmierinātību. Darbs sāpes nesagādā, taču sagādā doma, ar kādu tas tiek darīts. Un vēl uzskats un pārliecība, ka bez prasīguma nekas nevirzīsies uz priekšu. Ja skolēnus nespiedīsim mācīties, viņi nemācīsies ne mirkli u.tml.
Nereti pat lepojamies ar sevi, demonstrēdami savu izturību, sāpes un ciešanas, šādi visai pasaulei uzskatāmi parādot, cik skolotāji izturīga tauta gan fiziski, gan garīgi.
Pie šīs kategorijas pieder arī skolēni. Ielūkosimies bērnu rokrakstā. Skolēns var censties no visas sirds, taču viņa burti neiztaisnojas, bet kļūst vēl briesmīgāki.
Bailes no pārmēra prasīguma kustības rada aizvien stīvākas un stīvākas, un rokraksts nevar izlīdzināties. Bailes „ja es nelabošos”, viņam nedod iespēju laboties. Mēs mācām: „Sēdi taisni, liec elkoņus uz galda un neturi grāmatupārāk tuvu!”
Pēc mirkļa bērns jau atkal neveselīgi iestiepies datorā vai grāmatā. Kakls nav redzams, bet drudžaini savilktie pleci liecina, ka bērns instinktīvi aizsargājas no mūsu prasīguma.
Pārmēru prasīgums un steiga
Pārmēra prasīgums piespiež steigties, un steiga palielina svarīgumu. Par to liecina nevajadzīgi pārblīvētās mācību programmas.
Un kas mums nemitīgi šīs prasības izvirza? Domāju, ka lielākoties, mēs paši. Tāpēc, ka sevi baidām ar nespēju sasniegt mērķi un tad nežēlīgi sevi pātagojam.
Pārmēra prasīgums liek mums vienlaikus ķerties pie milzum daudz apjomīgiem darbiem vienlaicīgi. Četras mācību stundas pirmdienas dienā izskatīsies vairāk kā nenopietni. Stundas nedrīkst noraut.
Un vēl- katrs skolotājs tieši savu prasību uzskata par vissvarīgāko. Vēl nav pabeigts viens darbs, kad laiks ķerties pie otra un savu kārtu gaida nākamais un cits par citu svarīgāks. Bet, ja to neizdarīsim, mēs būsim vissliktākie neprašas un nejēgas.
Šis drudžainais mēģinājums sasniegt pilnību ved pavisam pretējā virzienā. Mēs raujamies gabalos. Neko nepabeidzam līdz galam. Tā mēs drudžaini steidzamies no viena darba pie otra, un nekad neesam apmierināti, jo nespējam sevi realizēt kā vienotu personību. Jo labāki mēs vēlēsimies kļūt, jo vairāk mēs sevi pluinām uz visām pusēm. Pārmēru prasīgs skolotājs ar laiku sāk uzskatīt, ka viņam ir tiesības kritizēt tos, kam nav izvirzītas pietiekami augstas prasības.
Skolotājs, kas nav apmierināts ar savu darbu skolā, sāk izvirzīt aizvien augstākas prasības, kurām nav gala, ne malas. Tā ir tikai nebeidzami satraukta vēlēšanās demonstrēt sevi.
Divi skolotāji tipi
Skolotājus nosacīti varētu iedalīt divās lielās grupās: sirsnīgie muļķi un it kā nejūtīgie gudrie. Sirsnīgais muļķis neuzskata, ka skolēns iet sliktā un nepareizā virzienā, bet viņam palīdz, cik vien ir spēks un prašana. Šāda skolotāja sirsnīgums virza skolas dzīvi uz priekšu un skolas absolventiem liek skolu atcerēties labām domām.
Tā saucamais bezjūtīgais, gudrais skolotājs ir tas, ko skolā dēvējam par zinošu un kompetentu, kam ir skaidrs, ko viņš grib, un kurp viņš dodas. Viņa prāts skolas ikdienu nelokāmi vada uz priekšu, bet bezjūtība skolu padara bērniem nedraudzīgu un nejūtīgu.
Šīs divas galējības skolotājā var izraisīt lēnu iekšēju lūzumu. Dvēsele uzvar, bet ķermenis paliek zaudētājos. Tāds skolotājs mokās pats un moka citus. Jo vairāk pieaug viņa iekšējā spriedze, jo vairāk cieš skolēni, kolēģi un pārējie. Kad izturībai pienāk gals, uz āru izlaužas prasību ietērpā nomaskēta cilvēciska cietsirdība.
Šāds pārmēru konsekvents prāts izraisa konfliktus un ciešanas. Jo „enciklopēdiskāks” kļūst šis prāts, jo stingrākas un nejūtīgākas prasības tiek izvirzītas kā pret sevi, tā skolēniem u.c. Pārmēru prasības un tā radītā ciešanas
Viss sākas ar konfliktu paša dvēselē, kas pārtop nemitīgā cīņā par to, kurš gudrāks. Tā iznīcinām kā sevi, tā arī citu radītās vērtības.
Gudrais skolotājs, kurš pieļauj domu, ka citi kolēģi vai skolēni, varētu būt nespējīgāki vai citādi sliktāki, nevar būt sirsnīgs. Iespējams, šāda skolotāja vecāku pareizās audzināšanas rezultātā savas zināšanas ir ieguvuši ar nolūku kļūt labākam par citiem, būt ar kaut ko pārākam. To zemapziņas līmenī viņiem liek darīt bailes „ja palikšu dumjš, nespēšu būt labāks par citiem”.
Šāds skolotājs nereti uzsver savu prātu vai skolēnu muļķību, tā vēlēdamies izcelt savu personību. Un tad viņu pārstāj cienīt, jo viņi paaugstina sevi, pazemojot citus. Šāda sevis paaugstināšana nav nekas cits kā sevis pazemošana. Skolēniem nepatīk mīlēt skolotāju, kurš sevi neciena. Bērni to instinktīvi jūt.
Pārmēru prasīgais skolotājs nereti gaidītā rezultāta vietā sastopas ar vilšanos, jo atskārtis, ka ar prātu vien konkurences apstākļos izdzīvot nevar. Tas viņu vēl vairāk piespiež pa skolu pārvietoties kā buldozeram, nošķūrēdams visu pēc kārtas.
Viņš sevi nežēlīgi piespiež strādāt vēl un vēl un to visu uzskata par normālu skolas ikdienu, un, loģiski, tādā gadījumā viņam rodas uzskats, ka ir tiesības piespiest arī citus.
Skolotāja profesijas nepateicīgā nolemtība
Ar to, manuprāt, varētu izskaidrot, kāpēc pedagoga profesija izskatās tik nežēlīga. Tas ir, jo vairāk mēs cenšamies panākt skolēnu mainīšanos, mācīšanos un tamlīdzīgi, jo vairāk sabojājam savu dzīvi. Un vēl tas, ka skolēni nereti domā, ka mēs vēlam viņiem sliktu.
Mūsu darba ikdiena ir tāda, ka, pārmainot cits citu un pieraduši visu ātri nokārtot, mēs pašiem negribot un nemanot, pamazām kļūstam aizvien cietsirdīgāki kā pret sevi, tā pret skolēniem, viņu vecākiem, kolēģiem, administrāciju, ministriju, valdību un tā tālāk un tā joprojām.
Nelokāms, dzelžains un pārmēru prasīgs prāts nomāc sirsnības jūtas, bet sirsnības izjūta, savukārt, veido līdzsvara izjūtu. Pārmēru prasīgais prāts nereti domā tikai par vienu – „ar ko es esmu sliktāks par citiem?”
Pārmēru prasīgums un negatīvās emocijas
Lai atbrīvotos no pārmēru prasīguma pret sevi un citiem, pirmām kārtām atbrīvosimies no negatīvām emocijām. Jo mērķtiecīgāk to darīsim, jo ātrāk atgūsim līdzsvaru. Visefektīvākā ārstēšana ar domām ir tad, kad mēs savas negatīvās domas apzināmies, tas ir, atzīstam savas neiecietības emocijas. Tā jau ir ārstēšana. Tādos brīžos notiek intensīva un automātiska atbrīvošanās no negatīvo domu enerģijas.
Skolotāju, kuru pārņēmusi konsekventa ideja vienmēr būt ļoti gudram, inteliģentam un cienījamam,konfliktsituācijās jūtas apmierināts, kad spējis saglabāt mieru brīdī, kad kāds skolēns vai kolēģis ir izgājis no rāmjiem un uzvedās neinteliģenti.
Ar savu statusu apmierinātais, gudrais un inteliģentais skolotājs, kurš par katru cenu vēlas iemācīties pār sevi valdīt vēl perfektāk, neievēro, ka pašsavaldīšanās, palikt inteliģentam jebkuros apstākļos jau kļūst par pašmērķi. Tāda skolotāja sabiedrībā bērni jūtas saspringti, jo ar savu ārieni un izturēšanos viņš piespiež pārveidoties atbilstīgi skolotāja pārmēru prasīgumam. Un tas, manuprāt, ir iemesls, kāpēc mēs, skolotāji, visiem liekamies tik pareizi un perfekti, kuriem, piedevām, vienmēr ir taisnība.
Pārmēru prasīguma radītā sekas
Jo vairāk šāds skolotājs pār sevi valdīs, jo biežāk sastapsies ar neinteliģentiem skolēniem. Bet tajās retajās reizēs, kad tomēr pašsavaldīšanos nav izdevies saglabāt, sāpīgi ievaino viņa pašlepnumu, jo ir izrādījies, ka viņš ne par mata tiesu nav labāks par klaigātāju. Un tas viņu iedzen vēl pamatīgākā strupceļā- viņš sāk pievilkt grožus sev un citiem vēl stingrāk. Prasīgums bez cilvēciskā robežām vairs nav prasīgums.
Tāds skolotājs nepalaidīs garām iespēju izteikt savu attieksmi pret neinteliģenci. Visbiežāk viņš to dara ar mīmiku, toni, vārdiem, žestiem vai savu uzvedību, piemēram, turpmākā saruna ar viņu iespējama tikai skolas direktora kabinetā vai klases audzinātāja klātbūtnē vai tamlīdzīgi.
Attieksmē pret neinteliģentajiem skolēniem šāds skolotājs kļūst arvien bargāks un prasīgāks un… tas viss godīgi, pēc vislabākās sirdsapziņas, pamatojoties uz skolas iekšējās kārtības noteikumos izvirzītajām disciplīnas prasībām.
Pārmēru prasīga skolotāja darba ikdiena, kas pilnībā un nesavtīgi ziedota skolai, ir kā līdz pēdējai iespējai savilkta stīga, no kuras grib izvilināt brīnišķīgas skaņas.
Rekā, sanāk- iepriekš it kā nav bijis ne strīdu, ne konfliktu, bet, kad skolā kārtējo reizi atgadās kāds žurnālistu uzmanības vērts konflikts, saķēruši galvas, mēģinām kārtējo reizi rast izskaidrojumu. Bet tieši šādās reizēs vispirms būtu jāatceras, ka vispirms jau katra skolotāja doma jau rīcība.
Uzskats, ka doma vēl nav rīcība, ir aplams. Vismaz skolas apstākļos noteikti. Ja pārmēru prasīgais skolotājs jau laikus būtu ieklausījies savās izjūtās, pamanītu brīdinājuma signālus, viņš būtu pamanījies atgūt līdzsvaru, bet tā vietā, lai to darītu, viņš sevi un citus pātagodams pēc vislabākās sirdsapziņas, sevi ziedo godīgam darbam.
Šādā skolas mašinērijas histērijā aizvien retāk izdodas sajust sirdi. Bet pamēģiniet tādu skolotāju nosaukt par nejūtīgu! Tas ir dūriens visjūtīgākajā vietā. Viņš tak cenšas visiem spēkiem kļūt labāks. Viņš ir pilnīgi godīgs, ar tīru sirdsapziņu, viņš sevi nemitīgi šausta, meklēdams kļūdas ne tikai apkārtējā pasaulē, bet arī sevī un nemitīgi tās labo.
Šī dvēseles brūce vēl vairāk piespiež sevis un citu pātagošanai, izkopt pacietību, izturību, pilnīgot pašsavaldīšanos, bet… nepamana, ka visa viņa labā griba tiek upurēta tikai pārmēru prasīguma un skolas mērķu labā, bet ne savas un citu personīgās pilnvērtības un laimes labā.
Pilnvērtīgu un vienotu skolu var veidot tikai no katra pedagoga un skolēna pilnvērtības apziņas, nevis prasībām kā tādām. Ja izvirzām pārmēru prasības, tad pat izcilākais darbs nekad nebūs pilnvērtīgs.