Viņa ļaujas Augstākajam Saprātam vadīt visus skolas darbus- neatkarīgi no tā, vai viņa ir skolas skolotāja vai direktore. Un viņa ar prieku pieņem skolu visās savās izpausmēs, jo viņa bez grūtībām virza savu enerģiju saistībā ar sevi un skolu. Viņa saprot, ka skola nav nolemtība.
Mainot domāšanas veidu, es mainu savu dzīvi!
Viņa tā saucamo realitāti veido ar savu domu, vārdu un iztēles palīdzību, un, ja viņa to grib mainīt, viņa to izmaina ar savu domāšanas veidu, izteiktajiem vārdiem un iztēles palīdzību. Viņa to panāk, izvēlēdamies jaunas, pozitīvas domas, iztēli un vārdus. Viņa ir sapratusi – ja izmainīs savus vārdus- mainīsies viņas dzīve. Domāšanas, vārdu un iztēles izmaiņas nozīmē iekšējo barjeru pārvarēšanu. Atbrīvodamies no iekšējiem ierobežojumiem, viņa izprot apkārtējās dzīves ietekmējamību.
Es mīlu bērnus, un bērni mīl mani!
Viens no viņas vislielākajiem priekiem ir atklāta, draudzības piesātināta, mīlestības pilna biedrošanās ar bērniem. Viņa iedziļinās visā, ko bērni viņai stāsta, bet nevis neklausās un bļauj.
Viņa saprot, ka bērni atdarina pieaugušos, un, ja bērns viņas tuvumā slikti uzvedas, viņa meklē iemeslu sevī, cenzdamās atrast izskaidrojumus sevī un apkārt notiekošajā. Viņai ir zināms, ka, garīgi izdziedinoties, viņa līdz ar to viņa var dziedināt visu skolas mikrovidi.
Viņa apgalvo, ka jūt pret sevi absolūto mīlestību, un apzināti vēlas atbrīvoties no visiem saviem negatīvajiem uzskatiem, – citiem vārdiem sakot, viņa kļūst par pozitīvas, mīlošas personības piemēru. Rezultātā bērns pozitīvi sāk pieņemt apkārt esošo.
Man patīk mans ķermenis!
Viņas ķermenis ir tikpat ideāls, cik viņas gars, tāpēc viņu pilnīgi apmierina ķermenis. Skolotāja ik dienas saka: „Es esmu brīnišķīga būtne!”.
Viņai sākumā bija neticami grūti pieņemt šo ideju, taču tagad situācija ir mainījusies, jo viņa pret sevi izturas kā pret ļoti mīļu cilvēku. Viņa mācās sev sarīkot nelielus svētkus, laiku pa laikam iebaudīdama kaut ko garšīgu un veselīgu, un sagādā sev mazus prieciņus.
Izrādīdama sev mīlestību pat visnenozīmīgākajās lietās, darīdama to, kas viņai patiešām patīk, vai nu tā būtu mierīga atpūta, vai grāmata, vai pastaiga dabā, vai karsta, atslābinoša vanna, šādi viņa ik dienas uzņem spēku. Viņai patīk rūpēties par sevi, viņa tic, ka mums sevi jāmīl un jābūt saviem labākajiem draugiem.
Mans spēks ir manas domas un mani izteiktie vārdi!
Viņa apzinās, ka vienmēr ir saskaņā ar personīgo un skolas dzīvi, izmantojot pozitīvus vārdus, domas un iztēli, ar iespēju izjust mīlestību, harmoniju, skaistumu, spēku un prieku, viņa turpina garīgi augt un mācīties un, attīstot savu apziņu, pozitīvi izmaina savu dzīvi.
Es esmu pelnījusi brīnišķīgu dzīvi!
Katra skolotāja ir pelnījusi laimīgu un priekpilnu dzīvi. Kādreiz viņa, tāpat kā vairums citu skolotāju, domāja, ka viņai pienākas tikai mazumiņš skolas izlaiduma. Bet tagad viņa savā dzīvē neierobežo neko! Nenoliedzot visu šo lietderību, tiem daudz kas kopīgs ar personiskā nozīmīguma izjūtu. Viņa joprojām apzinās ka viņa jau pati par sevi ir pietiekami laba un lieliskas dzīves cienīga.
Es viegli un droši eju pa skolu!
Viņa savu skolas dzīvi uztver kā aizraujošu piedzīvojumu, kurā uz katra soļa viņu gaida visdažādākie atklājumi un brīnumi. Viņa priecājas, kad ir paveikusi milzu darbu, un priecājas, kad ir padarījusi pašu mazumiņu. Viņa priecājas arī tad, kad nav paveikusi neko.
Lai arī ko viņa darītu vai nedarītu, pašreizējā brīdī tas ir ideāli, jo nav nekā tāda, ko mēs būtu spiesti darīt, it kā zinādami visas pareizās atbildes.
Skolā viss pakļaujas Dievišķajai kārtībai!
Viņa noteikti zina, ka pastāv spēks, kas regulāri ir jāuztur sevī. Tas nepārtraukti strāvo caur viņu, un viņa tam jebkurā mirklī var atvērties un saņemt visu, kas viņai un viņas skolas darbam ir nepieciešams. Viņa apzinās, ka ielūkoties savā iekšējā bezgalībā nav bīstami, un, ka nav jābaidās atbrīvoties no sava ierobežotā uzskata par bērnu izglītošanu un audzināšanu skolā.
Viņa saprot- ja skolas dzīvē kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu, tas vēl nenozīmē, ka viņa ir slikta vai rīkojas nepareizi, – tā ir tikai zīme, ka Dievišķā Vadība skolotājas pozitīvi pārorientē.
Viņas atrod skolā kādu klusāku stūri un atslābinās, skaita afirmāciju un apgalvo, ka gudrības avots ir neizsīkstošs un visiem skolotājiem atvērts.
Es priecājos par katru savas dzīves gadu!
Pagājušā gadsimta sākumā vidējais dzīves ilgums bija 49 gadi, taču tagad tas ir jau gandrīz … gadi. Nākotnē tas varbūt sasniegs 125 gadus. Skolotāja saprot, ka ir laiks mainīt savus uzskatus par cienījamo skolotājas pensijas vecumu. Kopš šā brīža skolotāja noliedz pārliecību, ka vecumdienās jāmirst no slimībām, bailēs un vientulībā. Viņa uzņemas atbildību par savu personisko veselību.
Kontrolēdama savas domas, vārdus un iztēli, viņa vecumdienas uztver par labākajiem dzīves gadiem. Viņa sevi iedomājas kā enerģisku, veselīgu, dzīvespriecīgu pensionēto skolotāju, kura līdz pēdējai stundai dod ieguldījumu sabiedriskajā dzīvē.
Viņa ir apmierināta ar savu vecumu. Viņa soļo avangardā, rādīdama jaunajiem kolēģiem piemēru, kā iemācīties justies veseliem un dzīvispriecīgiem jebkurā vecumā.
Manas domas un vārdi vienmēr ir pozitīvi!
Kāds apbrīnojams, spilgts, smalks, spēcīgs un brīnišķīgs ir viņas iekšējais spēks! Tas svētī ikvienu viņas soli skolā, kurā viņa var parādīt savas radošās spējas. Katra jauna skolas diena viņai nav līdzīga citām. Pārvarējusi sevī bailes palikt bez iztikas līdzekļiem, viņa pēkšņi apjauš, ka ir paēdusi, apģērbusies, viņai ir jumts virs galvas, un viņu pamazām apņem mīlestība, kura sniedz dziļu prieku un apmierinājumu.
Viņa saprot, ka, lai nopelnītu pietiekami daudz naudas, ne viņai, ne citiem kolēģiem nav vajadzības pārstrādāties. Viņa ir pelnījusi labu atalgojumu arī bez cīņas cietsirdīgajā standartu konkurences kaujas laukā.
Es izlemju piedot!
Viņai patīk pedagoģiskā brīvības izjūta, kuru viņa izbauda, kad nomet smago kritikas, baiļu, vainas, sašutuma un kauna čaulu. Tagad viņa piedod sev un citiem. Piedošana skolas vidē viņu atbrīvo. Viņa atsakās dzīvot pagātnē. Viņa piedod sev, ka tik ilgi sevī glabājusi paškritiku.
Viņa apzinās, ka katrs skolotājs ir atbildīgs par savu rīcību, un viss, ko viņš dara, kādreiz pie viņa atgriezīsies. No tā izriet, ka viņai neviens skolēns vairs nav jāsoda. Viņa attīra savu saprātu no visa, kas traucēja viņai piedot un ļauju sevī ienākt mīlestībai. Un tādējādi viņa izdziedinās.
Es sevi mīlu tādu, kāda es esmu!
Šī ir ļoti cilvēciska suģestija! Tas palīdz atbrīvoties no vainas apziņas. Arī viņa bērnībā to vien dzirdēja: „Neesi tāda, nerunā tā, nē, nē un vēlreiz nē!” Cenzdamies viņu piespiest labi uzvesties, vecāki un skolotāji ar viņu manipulēja un izraisīja viņā vainas apziņu.
Viņa šodien piedod saviem skolotājiem, kā arī piedod saviem vecākiem un sev. Ar šo brīdi viņu vairs nenospiež smagais vainas apziņas slogs, jo vairs neuzskata, ka “neesmu pietiekami laba”.
Bet šodien ir jauna diena! Viņa smeļas spēku jaunajā dienā. Viņa saprot, ka divām dienām pār viņu nav varas- tā ir vakardiena un rītdiena- vakardiena jau ir pagājusi, bet rītdiena lai parūpējas par sevi pati.
Mans mērķis- mīlēt katru dienu!
Viņa ieliek mīlestību visā ar ko nodarbojas, – vai nu tā būtu nopietna mācību stunda skolā, vai kopā ar skolēniem jautrs pārgājiens pretī saulainajam pavasarim. Viņa apzinās, ka viens no viņas dzīves mērķiem ir palīdzēt izdziedināt skolas vidi, tāpēc viņa sāk ar sevis dziedināšanu.
Pasaules centrs vienmēr ir tur, kur esam mēs, un mūsu domas no tā attālinās kā viļņu loki uz ūdens virsmas. Kad viņa domā harmoniskas domas un izsaka mīlestības vārdus, šādi radīdama sevī harmoniju, viņas enerģija izstaro pa visu skolu un iedarbojas uz skolēniem, kolēģiem un izglītības sistēmu kopumā.
Es par citiem runāju tikai labu!
Sapratusi, kādu postu tenkas nodara visiem, kas tās izplata un uzklausa, viņa netenko. Viņa saprot, ka par skolēniem un kolēģiem vajag runāt tikai labu, jo tad atbilstoši dzīves likumiem arī viņi teiks tikai labus vārdus.
Un tagad pozitīvas vibrācijas viņu pavada un sveic visur, kur vien viņa iet. Ar cilvēkiem viņai tīk runāties nesteidzīgi, uzmanīgi uzklausot, ko viņi saka, un ir neizsakāmi patīkami, ja dzirdētie un izteiktie vārdi vieš mundrumu un uzlabo garastāvokli.
Visu, ko viņa dod, viņa saņem atpakaļ. To apzinoties, viņa rūpīgi izvēlas vārdus. Ja viņa dzird nelabas vēstis, viņa nevienam tās neizpauž. Un arī tādi var mūsdienu skolā strādāt! Turpretim, ja viņa izdzird pozitīvu vēsti, viņa to izstāsta visiem pēc kārtas.
Es atzīstu sevi par labu esam!
Viens no domāšanas stereotipiem, kas skolā izraisa raizēšanos, ir nemitīgā tieksme pēc vērtēšanas, kritizēšanas un salīdzināšanas. Tāpēc viņa ikreiz, kad sāk sāpēt galva, sev pajautā:
„Kur radusies mana neapmierinātība ar sevi? Ko gan izdarīju, ka jūtos tik nomākta?”
Viņa ir iemācījusies ieklausīties savā iekšējā dialogā un tagad, ja viņai rodas nepatīkamas domas, ka nav pietiekami laba skolotāja vai kaut ko dara nepareizi, viņa nekavējoties vēršas pie sevis ar mīlestības vārdiem- nevis nododas pašpārmetumiem, jo mīlestības un pašatzinības pilnas domas viņai palīdz. Kad viņa apzinās, ka kaut kas viņu nospiež, viņa nevaino sevi, bet meklē citus veidus, kā atbrīvoties no nomāktības. Viņa sevi uzmundrina un izsaka atzinību.
