Māra Ozola, filoloģijas zinātņu doktore, latviešu valodas un literatūras skolotāja
Tajos laikos laukos gaužām daudz kas bija atkarīgs no kolhozu priekšsēdētājiem un galvenajiem speciālistiem – ne tikai panākumi ražošanā, bet arī visa dzīve. Jaunajā vietā par kultūru neviens īpaši neinteresējās, ja nu vienīgi par dzeršanas kultūru. Nekad nebiju redzējusi, ka kaut kur būtu tik plaši un apjomīgi žūpots.
Kad pirmo (un pēdējo) reizi piedalījos kopējā Jāņu svinēšanā, abi puikas dabūja nobīties ne pa jokam. Pie tādiem skatiem viņi nebija raduši, jo, lai gan arī iepriekšējā vietā dzērāju netrūka (kur gan tādi ir deficīts?), tie nekad neuzdrošinājās plaši izvērsties. Kad svinības gāja pilnā sparā, abi zēni atnāca pie manis un uztraukti paziņoja:
– Mammu, tur nupat noslepkavoja cilvēku!
Viņi bija redzējuši, ka divi sakaujas, viens nokrīt zemē un pārējie to ievelk mežā. To jau bērni nesaprata, ka „upuris” knapi bija turējies kājās un draugi viņu aizstiepuši zem kāda krūma izgulēt dzērumu.
Te viss bija citādi. Daudzi uz darbu regulāri gāja piedzērušies. Protams, ka vairums dzīvoja diezgan trūcīgi, kolhozs nevarēja ne maksāt lielas algas, ne pabalstīt grūtdieņus. Daudz bija tādu ģimeņu, kur bērnu vesels pulks, bet visi nāk skolā netīri.
Te pirmo reizi iepazinos ar utīm, kas, tāpat kā blusas, bija patstāvīgie skolas iemītnieki. Ne reizi vien gadījās pieslēgt klases durvis, sacelt brunčus un medīt kārtējo nelegālo imigrantu. Neko nedeva ne labi padomi, ne sagādātie un uz mājām līdzdotie atutošanas un dezinfekcijas līdzekļi. Vecākus neviens nevarēja piespiest iztīrīt bērnu galvas, bet, ja to izdarīja skolotāji, čaklajiem rāponīšiem bija tīrais nieks pārceļot no tēva un mātes galvām uz jaunām, svaigākām.
Kad vecākais dēls pirmo reizi man pateica, ka pa spilvenu rāpo kāds kukainis, nepievērsu nekādu uzmanību. Un, ja arī paskatītos, tas neko nedotu – uti nebiju redzējusi un par to eksistenci pat neiedomājos. Protams, drīz vien informācijas bija daudz vairāk, nekā gribētos, jo nepratām sargāties. Bet apguvām arī šo mākslu.
Par ģimenes stiprumu un lomu te neviens nerunāja. Daudzās bērniem bija katram savs tēvs, citās brāļiem un māsām – katram savs uzvārds. Laulības pārkāpšana bija pašsaprotama lieta un uztrauca tikai tos, uz kuriem tieši attiecās, bet pārējiem likās tikai jautru tenku objekts. Taču nav ļaunuma bez labuma – uz šī fona arī manas famīlijas nelaimes likās tikai drusku neparastas.
Skolā – kā jau skolā. Padomju laikā jau maz kas mainījās. Grāmatas – tās pašas, metodiskie un mācību līdzekļi – tie paši. Slodze – liela, vācu un latviešu valoda gandrīz visā pamatskolā. Vācu valodas skolotāji laikam ir liels deficīts, ja jau labāku par mani nav atraduši. Stājoties darbā, brīdināju direktoru, ka tā nav mana specialitāte. Jautājums tika atrisināts īsi:
– Vai lasīt, rakstīt vāciski protat?
– Protu.
– Runājat?
– Runāju…
– Nu, tad jau būs labi.
Laikam jau arī ir labi, jo neviens pēc tam nav sūdzējies, arī atzīmes puslīdz normālas.
Nogurums ir vēl lielāks. Dīvainā kārtā te palīdz aspirantūra. Zinātniskais darbs uzrakstīts, publikācijas nodrukātas, termiņš Maskavas bibliotēkā atsēdēts. Atliek vairs tikai savākt vajadzīgos papīrus un disertāciju aizstāvēt. Process velkas veselu gadu, jo viss iet caur Maskavu, vajadzīgi neskaitāmi dokumenti, paraksti un zīmogi. Fiziski tas nokausē, bet palīdz tikt vaļā no ikdienas problēmām un notrulināšanās.
Pēc padomju likumiem cilvēks ar zinātņu kandidāta grādu (atbilst tagadējam doktoram) saņem par 100 rubļiem lielāku algu, ja strādā skolā. Padzirdējusi briesmīgo ziņu, ka man drīz palielināsies alga, mācību pārzine sašutumā iebrēcas:
– Kā tad tā – simt rubļu ne par ko?!
– Kā tad ne par ko – es taču gadiem neesmu naktis gulējusi! – mēģinu skaidrot.
– Nu, tā jau mēs visi pa laikam neguļam, – saņemu piktu atbildi.
Apskaišos un saku, ka ceļš uz Zinātņu akadēmiju visiem vaļā, un, ja kāds nezina, varu virzienu parādīt. Piedāvājums gan nekādu atsaucību nerod, un tā viss paliek.
Starp citu, nekādu materiālo labumu par savu grādu neesmu dabūjusi līdz šai dienai. Padomju Savienība bruka, ekonomika pavisam sagāja grīstē, veikali no tukšiem kļuva sterili, algas no mazām – niecīgas, visas piemaksas atcēla. Palika tikai labi padarīta darba prieks.
Ar bērniem, kā parasti, satiekam labi. Pieredzes ir pietiekami, lai izvairītos no konfliktiem un darbs risinātos mierīgi, bez īpašiem ekscesiem. Tomēr iekšēji jūtos arvien draņķīgāk. Pastāvīgi nomoka doma, ka kaut ko daru nepareizi vai neizdaru līdz galam.
Tā jau arī ir. Nevaru darbā ielikt visu sirdi. Varbūt man tās nemaz vairs nav? It kā taču daru visu, ko vajag – gatavojos stundām, sadarbojos ar vecākiem, runāju ar bērniem, organizēju pasākumus un sapulces, bet kaut kā trūkst. Trūkst man pašai. Tagad jau visi gudri un zina, ka tā ir izdegšana. Bet toreiz tāda vārda nemaz nebija (ja runā par pedagoģiju, nevis krāsni), un neuzkrita kā sniegs uz galvas, bet pielavījās pamazām.
Reiz – sen, sen – biju nolēmusi: ja sākšu tāpat kā dažs labs no kolēģiem domāt, ka kāds no maniem skolēniem ir muļķis, tā būs zīme, ka laiks mainīt nodarbošanos, lai bērnus kropļo citi, es tā nedarīšu. Un nu… Kādā nelāgā dienā pieķēru sevi pie šīs domas. Nobijos. Tas bērns tak nav vainīgs. Pat ja šī doma būt pareiza, cilvēks jau nav vainīgs, ka muļķis. Un ir tikai mana vaina, ja tā par viņu domāju. Pat ja tā ir taisnība, man tak nevis jāuzstāda diagnoze, bet jāpanāk progress. Bet tam vairs nav spēka…
Kādu laiku virs ūdens palīdz turēties teātris. Tas ir kā liktenis – no bērna kājas, lai kur es arī ietu, nonāku pašdarbības pulciņā. Ja tāda nav, dzīve kaut kā iegrozās tā, ka man pašai tas jānodibina vai nu ar skolēniem, vai ar pieaugušajiem. Vai arī abi divi, un tā arī notiek. Pa vakariem spēlēju pati, pa dienām trenkāju skolniekus.
Septītajā klasē ir divas identiskas dvīnes. Tādu izdevību tak nevar palaist garām. Viens un divi – uztaisu pamatīgu dramatizējumu Ē.Kestnera „Divām Lotiņām,” un iestudēšana var sākties. Dalībnieku daudz, tikai trūkst tēva un mātes, jo neviens nav ar mieru salaulāties lugas beigās.
To uzņemamies mēs ar fizkultūras skolotāju. Bērni nekad nav spēlējuši, protams, sākumā stipri sasaistīti, tomēr pamazām izdodas viņus atraisīt. Juceklis gan sanāk ar abām Lotēm, jo atšķirt meitenes praktiski nav iespējams. Cik reižu saucu:
– Lote, ko vandies pa zāli, tev tūliņ nākamais skats!
Un saņemu atbildi:
– Esmu Luīze!
Par to neviens pat nesmejas, jo arī bērni meitēnus jauc.
Izrāde pavasarī, gūstam tiešām lielus panākumus. Nākamajā gadā tiekam visādi skubināti iestudēt kaut ko pavisam nopietnu, arī spēlētgribētāju atliku likām. Varonīgi ķeramies pie „Maijas un Paijas”.
Darbs rit palēni, jo jāapmāca daudz iesācēju, arī teksti daudz grūtāki. Pavasara pusē esam jau tā kā uz finiša pusi, kad direktors nāk ar priekšlikumu: jāpiedalās rajona skatē. Protestēju: luga vēl nav gatava. Taču tas nelīdz. Panāku tikai to, ka drīkstu vispirms izmēģināt ar publiku pašu mājās. Kaut kā salasām tērpus un rekvizītus un parādām ar, cik nu tālu esam tikuši.
Pirmizrāde paiet puslīdz ciešami, vismaz pati redzu, cik daudz vēl negludumu un neveiksmīgu vietu. Skatītājiem tomēr patīk, aplausu gana. Bērni tiešām ņemas no sirds, jūtas brīvi, atraisīti un jautri. Tikai mācēšanas vēl pamaz, darba vēl daudz. Direktors paliek pie sava: uz skati, un cauri. Ķepurojos, ķepurojos, kamēr beigās padodos. Laikam nostrādā ieradums un tradīcija: „Sirma galva jāgodā.” To vēlāk nākas gauži nožēlot.
Skatē spēlējam pilsētā pieciem bargiem tiesnešiem. Aktieri pārbijušies, daudz kas iet šķērsām no pārcentības vien. Svilis ieviesis tērpā uzlabojumus, tautisko cimdu vietā pagādājis tēva jaunos ādas pirkstaiņus. Tos lepni man parāda tieši pirms sākuma. Arī citiem šis un tas gadās. Pietiek jau paskatīties uz zāles pusi vien, lai visi nobītos vēl vairāk. No skatītājiem nāk aukstums.
Pēc izrādes – analīze. Protams, ka dabonu pa rītiem un vakariem. Bargi tiek aizrādīts par tiem pašiem nelaimīgajiem cimdiem. Bet ko tad man bija darīt? Izņemt epizodi? Tas maniem diegabikšiem pavisam sajauktu galvas. Labi tak zinu viņu varēšanas robežas. Nākas vien paciest. Rāj mani visi pieci pēc kārtas, bet katrs uzskata par pienākumu vismaz pāris reižu piebilst:
– Un jums taču ir tik talantīgi bērni!
Klusēju, tikai beigās jau asaras tek pa vaigiem, bet tas nevienu neinteresē. Tāpat kā neinteresē fakts, ka mani izcilie, daudzinātie talanti ir pavisam vienkārši, parasti skolas bērni, pieņemti visi bez atlases, gandrīz visi no nelabvēlīgām ģimenēm, ka tie pirms diviem gadiem lāga ne parunāt, ne normāli pār skatuvi pāriet nemācēja. Un talants patiesībā ir katrā skolēnā, katrā bērnā, tikai tas jāatbrīvo, pašam priecājoties, raudot, degot līdz katrā ainā, katrā epizodē, katrā teikumā un vārdā. Man jau nevajag ne atzinību, ne slavas dziesmas. Pietiktu jau vien ar spēlētprieku, un lai par labu gribu nekristu krāgā.
Nu, nekas, izdzīvojām. Bet es apņemos nekad vairs neklausīt nevienu direktoru, lai kādā krāsā arī būtu tā mati, ja sirds runā pretī.
Biedrojos vairāk ar jaunajiem kolēģiem. Mums kaut kā sapas. Ir par ko parunāt, un laikam arī viņiem no manis ir kāds labums. Tikai vienā no visām skolām, kur esmu strādājusi, iesācējiem pievērš īpašu uzmanību, pārējās nabaga kucēni mācās peldēt paši uz savu roku. Laikam jau ar mani jūtas drusku drošāk.
Ar tiem no vecākajiem kolēģiem, ar kuriem gribētos draudzēties, kaut kā lāgā nesanāk – vai nu viņi ir stipri aizņemti, vai arī kādas citas lietas traucē. Nu, es jau arī neesmu nekāds medus rausis. Grūti biedroties ar tādu, kam tik sarežģīta privātā dzīve. Šai jomā nekādu uzlabojumu nav, drīzāk vēl sliktāk. Tas paņem daudz spēka.
Veikali kļūst arvien tukšāki. Pēc stundām nevaru gatavoties nākamajai dienai vai labot burtnīcas. Braucu uz tuvāko pilsētu un ar lielu somu plecā kā badaina vilcene siroju, ēdamo meklēdama. Dažreiz izdodas kaut ko nopirkt, citreiz ne. Paši izaudzējam kartupeļus un dārzeņus, pie privātiem nopērkam pienu. Izdzīvojam.
Lēnām iešūpodamās, atmoda uzņem apgriezienus. Uz vietas nekādas īpašās aktivitātes nenotiek, bet kolhozs dod autobusu, kad vajag, un braucam uz Rīgu. Divas diennaktis nostāvam uz barikādēm Dzirnavu ielā. Kolēģis – komandieris, es – karalauka medmāsa, aiz mums – 20 kolhoza vīru.
Bērnus atstāju draudzenei, kura auklē mazuli. Pēc atgriešanās liekas, ka viss norimst. Arī viens no kolēģiem izsaka domu, ka laikam viss cauri. Atņurdu, ka man lāgā nepatīk nedēļas nogale. Kāpēc? Sievišķīgas nojautas. Tas izrādās asiņainais 20. janvāris. Pēc tam kolēģis līdz pat pavasarim arvien apjautājas, ko saka manas sievišķīgās nojautas. Bet tās klusē, laikam tāpēc arī viss beidzas labi.
Skolā – kā jau skolā, nekas īpaši nemainās. Aizbraucam arī ekskursijā – uz Tērveti. Tur nu man izdodas viņus pārsteigt, kaut gan beigās pārsteigta esmu es pati:
– Skolotāj, un kā-ādas tur bietes!!!
Jā, Zemgales mālā jau viss labi aug…
Laiks iet, un pēc diviem gadiem manā audzināmajā klasē izlaidums. Pie šādiem pasākumiem jau pierasts, tāda rutīnas sajūta. Diplomi viduvēji, labi, ka vismaz neviens nav izkritis latviešu valodas eksāmenos. Šķiramies draudzīgi, viss, kā pieklājas. Un tikai.
Brīvu gadu man, protams, neviens nedod. Jāņem vien jauna klase. Atkal mazie, atkal jāpielāgojas, jāpierod. Slodze tāpat pamatīga. Jūtu, ka vairs nevelku, vezums par lielu. Bet kur spruksi? Jāstrādā vien ir. Saprotu, ka, mainot dzīvesvietu, visas problēmas esmu paņēmusi līdz. Kādu laiku tomēr vēl kustos kā iepriekš, – pēc inerces. Un tad nāk grūdiens pareizajā virzienā.
Nogurums neizbēgami ved sev līdzi māsu – nevērību. Viena no manas klases meitenēm nesekmīga, arī latviešu valodā. Nu liecība rokā, un māte attopas, ka bērns jau atkal laikam paliks uz otru gadu. Sūdzība direktoram: audzinātāja nav laikus ziņojusi. Formāli jau viss kārtībā, galvenais dokuments – dienasgrāmata – pilns ar piezīmēm, man neko piešūt nevar, māte pati vainīga, ka nav reaģējusi.
Tomēr pati zinu, ka neesmu darījusi visu iespējamo, lai meitēnu pieskatītu un paskubinātu mācīties. Atšūt varu direktoru, bet ne sirdsapziņu. Un tā man saka: „Ir laiks! Ej prom, kā solīji. Lai bērnus kropļo citi.” Jā, ir laiks.
Dzīve man iemācījusi, ka vajag tikai skaidri zini, ko gribi, un to arī dabūsi. Skaidri zinu, ka mans laiks skolā beidzies. Aizprecos uz citu Latvijas malu. Būšu zemniece un mācīšu tikai savus pašas bērnus.
