Boriss Pasternaks (krievu: Борис Леонидович Пастернак, dzimis 1890. gada 10. februārī [v.s. 29. janvārī], miris 1960. gada 30. maijā) bija krievu rakstnieks prozaiķis un dzejnieks, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs (1958). Viņa zināmākais darbs ir romāns “Doktors Živago” (Доктор Живаго, 1958/1987).
Pasternaks dzimis Maskavā gleznotāja Leonīda Pasternakaģimenē. Viņa tēvs bija Maskavas Glezniecības skolas profesors, māte Roza Kaufmane – pazīstama pianiste. Pasternaks uzauga kosmopolītiskā atmosfērā. Pie viņa tēva viesojās Sergejs Rahmaņinovs, Rainers Marija Rilke, Ļevs Tolstojs.
Pasternaks nolēma kļūt par komponistu, tāpēc iestājās Maskavas konservatorijā, kuru 1910. gadā tomēr pameta, lai dotos uz Marburgas universitāti. Tur viņš studēja pie tādiem neokantistiemkā Hermanis Koens un Nikolajs Hartmanis. 1914. gadā viņš atgriezās Maskavā.
Pasternaka agrīno dzeju spēcīgi ietekmēja Bloka un futūristu darbi. Pirmās publikācijas viņa bija 1914. gadā.
Rakstot Doktoru Živago, Boriss Pasternaks (1890 – 1960) vērās uz klusu bērzu birztalu ar pāris priedēm, pļavu aiz tās, kur ganījās kolhoza govis.
Pirmā pasaules kara laikā Pasternaks strādāja kādā ķīmiskajā rūpnīcā Urālos. Lai gan daudzi viņa radinieki un draugi pēc kara pameta Krieviju, Pasternaks nolēma palikt.
Trīsdesmitajos gados, kad sākās komunistiskās represijas, Pasternaks jutās vīlies padomju režīmā. Šajā laikā viņš vairāk nodarbojās ar tulkošanu nekā rakstīšanu. Tulkoja Šekspīra, Gētes, Rilkes, Verlēna un gruzīnu dzejnieku darbus.
Pēc Otrā pasaules kara Pasternaks sāka rakstīt daļēji autobiogrāfisku romānu “Doktors Živago”. To nebija iespējams publicēt Padomju Savienībā, tāpēc tas tika izdots Itālijā.
Tas bija iegansts dažādām pret Pasternaku vērstām represijām, kuras vēl pastiprināja tas, ka 1958. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija.
Nobela prēmiju, baidoties tikt izraidīts no PSRS, Pasternaks atteicās pieņemt.
Pasternaks nomira no plaušu vēža 1960. gada 30. maijā.
