Optimisms ir viena no svarīgākajām cilvēka aktīvā morāli psiholoģiskā stāvokļa iezīmēm, kas ir pretstatā pesimismam, nomāktam garastāvoklim.
«Optimisms ir tāds uzskats par pasaules vēsturiskās attīstības vispārējo gaitu, saskaņā ar kuru vienmēr pastāv iespēja tuvināt īstenību labā ideālam; pārliecība par nenovēršamu labā uzvaru pār ļauno, taisnīguma uzvaru pār netaisnību, ticība cilvēka spēju bezgalīgai sociālai attīstībai un morālai pilnveidei.»[1]
Optimisms ir gan noteikts cilvēka stāvoklis, gan arī viņa praktiska orientācija uz labvēlīgu nākotni, uz vēlamo rezultātu sasniegšanu, viņa gaišā ticība labā uzvarai, iecerēta un gaidāma laimīgam iznākumam.
Viens no pedagoģiskās darbības mērķiem ir tieši šādu uzskatu, šādas praktiskās orientācijas un vērtīborientācijas veidošana jaunajai paaudzei. 
Lai veidotu pārliecību par labā uzvaru pār ļaunumu, ticību cilvēka spējai morāli pilnveidoties, pedagogam pašam patiesi jātic labākai nākotnei, cilvēka saprāta, labā un taisnīgā uzvarai, jātic bērnam, viņa spējām.
Pedagoģiskais optimisms ir viens no pedagoģiskās morāles specifiskajiem principiem, kas cieši saistīts ar pedagoģisko humānismu.
Šis princips regulē skolotāja attieksmi pret skolēniem, pret savu darbu, pret sevi kā pedagoģiskās profesijas pārstāvi. Pedagoģiskais optimisms nosaka skolotāja uz nākotni vērstās darbības īpatnības.
Stingra skolotāja pūles skolēni visbiežāk pietiekami novērtē tikai pēc tam, kad viņi ir beiguši skolu un uzsākuši patstāvīgu darba dzīvi. Audzēkņu novēlojusies pateicība gan ir dārga, bet tā nevar stimulēt skolotāja ikdienas darbu, kas saistīts ar ļoti daudzām lielām un mazām grūtībām, nopietnām pretrunām bērnu mācīšanas un audzināšanas procesā, kuras prasa garīgo spēku ārkārtīgu piepūli.
Tomēr skolotājs pašaizliedzīgi diendienā pilda savu pilsonisko pienākumu pret sabiedrību. Viens no svarīgākajiem skolotāja darbības stimuliem ir viņa ticība tam, ka pūles nebūs veltīgas, ka labais sazels skolēnu apziņā, raksturā un rīcībā.
Lai skolotājs spētu ielūkoties savu nemierīgo, «spuraino», nereti nepaklausīgo audzēkņu rītdienā, viņam jābūt lielam optimistam, kurš spēj dziļi ticēt cilvēka neizsīkstošām radošajām iespējām.
Šī ticība skolotājam vajadzīga ne tikai tādēļ, lai viņa grūtais darbs sagādātu viņam prieku un apmierinājumu. Tā vajadzīga arī bērniem, jo skolotāja ticība viņu dotībām, intelektuālajām iespējām ir svarīgākais avots viņu ticībai sev, spārnotai ticībai, kas iedvesmo mācībām, darbam, pašaudzināšanai. 
Tādējādi pedagoģiskā optimisma principu var uzskatīt par tikumisku prasību, par skolotāja praktiskās darbības līdzekli, par viņa attieksmi pret sava darba rezultātiem.
Pedagoģiskā optimisma principu sīki raksturojis A. Makarenko. Par pedagoga uzskatiem un uzvedību viņš rakstīja: «Ja tu jūties nelaimīgs, tavs pirmais tikumiskais pienākums ir atcerēties, ka nevienam par tas nav jāzina. Rodi sevī spēku pasmaidīt, rodi spēku nicināt nelaimi. Rodi sevī spēku domāt par rītdienu, nākotni. Un, tiklīdz tu nostāsies uz šī ceļa, tu nostāsies arī uz nelaimes novēršanas ceļa.»[2]
A. Makarenko pamatoja pedagoģiskā optimisma stingru teoriju, kura ir viena no viņa «Audzināšanas procesa organizācijas metodikas» galvenajām daļām, kas nosaukta par perspektīvas audzināšanu.
«Īstais cilvēka dzīves stimuls,» rakstīja A. Makarenko, «ir rītdienas prieks. Pedagoģiskajā tehnikā šis rītdienas prieks ir viens no svarīgākajiem darba objektiem. Vispirms vajag organizēt pašu prieku, radīt to un padarīt par realitāti.
Otrkārt, vajag neatlaidīgi pārvērst vienkāršākus prieka veidus sarežģītākos un cilvēciski nozīmīgākos.
… Rītdienai noteikti jāšķiet labākai par šodienu bērnu kolektīvā, kura locekļi vēl nespēj savas tieksmes un intereses paredzēt tālu uz priekšu. Bērniem pieaugot, tālāk atvirzās tuvākās optimistiskās perspektīvas robeža.»[3]
Lai organizētu audzēkņu rītdienas prieku, pedagoga tuvākajām optimistiskajām perspektīvām jābūt ievērojami plašākām un dziļākām nekā audzēkņu tuvākajām perspektīvām.
Tādēļ, gatavojot pedagoģisko skolu audzēkņus un pedagoģisko augstskolu studentus skolotāja darbam, nepieciešams viņiem veidot dziļu ticību saviem spēkiem un savas profesijas nākotnei.
Ļoti svarīgi ir panākt, lai pedagogu kolektīvā, kurā ierodas strādāt jaunie skolotāji, valdītu tāda atmosfēra, kurā viņi justu darbabiedru optimistisku mērķtiecību, apņēmību īstenot kolektīvam izvirzītos uzdevumus.
Īpaši liela loma šai ziņā ir pieredzējušiem, nopelniem bagātiem skolotājiem. Viņu pieredze, profesionālās zināšanas un pārliecība stiprina kolektīva idejiski tikumisko atmosfēru.
Šie skolotāji nekad neapmierinās ar sasniegto, nenoveco garīgi, jo viņiem ir optimistiska perspektīva, kuru kā stafeti tie nodod tālāk jaunajām paaudzēm.
Nevar, protams, uzskatīt, ka viena skolotāja ietekme spētu demoralizēt audzēkņa personību. Uz bērnu iedarbojas visa viņam apkārtējā pasaule. Taču ir situācijas, kurās skolotājs ir galvenais, dažbrīd pat vienīgais bērna garīgais audzinātājs.
Tādēļ pedagoga personiskā atbildība par jaunās paaudzes tikumisko skaidrību un tās apzinīgu turpmākās dzīves ceļa izvēli aizvien palielinās.
PSKP XXV kongresā tika akcentēts, ka «ieaudzināt šādu apzinīgumu nav nemaz tik vienkārši, turklāt ievērojot, ka runa ir par jauniešiem ar vēl nenostabilizētiem raksturiem. Viņi ir gatavi dedzīgi, no sirds atsaukties uz jebkuru labu ierosmi. Taču saduršanās ar formālismu, ar birokrātisku pieeju audzināšanas darbam noslāpē siržu kvēli.»[4]
Lai uguntiņa bērnu sirdīs neapdzistu, skolotājam pašam dedzīgi jāvēlas būt noderīgam saviem audzēkņiem.
[1] Словарь по этике /Под ред. И. С. Кона. М., 1975, с. 209.
[2] Макаренко А. С. Соч. M., 1957, т. 5, с. 454.
[3] Макаренко А. С. Коллектив и воспитание личности. М., 1972, с. 214—215.
[4] PSKP XXV kongresa materiāli. R„ 1976, 96. lpp.
