Aktīvā mācīšanās – mācīšanās, ko raksturo līdzdalība, domas, problēmas risināšanā, informācijas izpratne, sakarību veidošana, cenšanās un prasme lietot zināšanas praksē, aktīva līdzdomāšana, uzmanības koncentrēša; process, kurā pedagogs un izglītojamais sadarbojas; atbildības par savas mācīšanās procesu pieņemšana.
Aktivizēšana – pedagoga mērķtiecīga darbība, kas maina izglītojamā lomu un pozīciju mācību procesā no pasīvi vērojošas uz darbīgi līdzdalīgu; uzdevumi ir virzīti uz līdzdomāšanu, secinājumu izveidi, kļūdu labošanu pedagoga, savā un mācību grupas dalībnieku teiktajā, rakstītajā, attēlotajā simboliski (zīmējumā, grafikā u.c.); var būt domāšanas, izziņas darbības, uzmanības u.c. procesu aktivizēšana.
Apgūstamība – izglītības satura atbilstība noteikta vecuma izglītojamā spējām to apgūt.
Apzināšana – izdibināšana, noskaidrošana, izpētīšana, priekšmeta, parādības, problēmas pamatiezīmju izpratnei nepieciešamo ziņu ieguve, apkopošana (jautājuma, problēmas apzināšana).
Apzināšanās – izpratne un ar to saistīta apzinīga attieksme (atbildības apzināšanās).
Atgriezeniskā saite – paņēmiens pedagoģiskāprocesa pilnveidei – pamatojoties uz atziņām, kas iegūtas, regulāri novērtējot pedagoģiskā procesa rezultātus, izdara secinājumus par šā procesa kvalitāti, un šos secinājumus dara zināmus mutiski un/vai rakstiski: atzīme, skaidrojums par atzīmi, vērtējuma kritērijiem.
Atzīme – mācību satura apguves kvalitātes novērtējums mācību procesā. Latvijā mācību sasniegumu novērtēšanai izmanto desmit ballu skalu (1 zemākais vērtējums – 10 – augstākais vērtējums; zemākais sekmīgais vērtējums – 4 balles).
Audzināšana – mērķtiecīgi organizētscilvēku darbības process, kurā no paaudzes paaudzei tiek nodota sociālā, kultūras pieredze, pamatvērtības; šajā procesā veidojas un attīstās attieksmes pret cilvēku, cilvēka darbu, dabu, kultūras vērtībām, sabiedrību, valsti; veidojas un attīstās pašpieredze.
Bērncentrēta izglītība – izglītības virziens, kurā uzmanības centrā ir bērns kā pretstats priekšmetcentrētai izglītībai: ievēro bērna intereses, vajadzības, gatavību, nevis iepriekšpieņemtas patiesības (arī: skolēncentrēta izglītība; studentcentrēta izglītība).
Didaktika – mācību teorija, kurā pēta izglītības un mācību procesa vispārējās likumsakarības, mērķus, metodes, līdzekļus, rezultātus (konkrētā mācību priekšmeta un vispārējā didaktika; izglītības līmeņa didaktika: pirmsskolas, sākumskolas utt.).
Didaktikas princips – vispārēja likumsakarība un pamatprasība, kas nosaka, kā īstenojamas vispārīgās mācību likumsakarības izglītības mērķu sasniegšanai, kā tās ievērot visā mācību sistēmā: mērķu un rezultātu noteikšanā, mācību satura izveidē un tā īstenošanas metodikā.
Diaktiskā funkcija – analītiska darbība, ko veic pedagogs, lai apzinātu sava organizētā mācību procesa norisi no mērķa, mācību satura un metodes vienotības viedokļa.
Diferenciācija – atšķiršana pēc būtiskām pazīmēm; mācību princips, kas paredz nepieciešamību un iespējamību mācību procesu pielāgot izglītojamā vajadzībām, interesēm, spējām.
Individualizācija – prasība ievērot izglītojamā mācīšanās stila īpatnības, vajadzības un spējas, attīstības, iepriekšejo zināšanu un pieredzes līmeni, izvirzot mācību mērķus un uzdevumus, izvēloties metodes, darba organizāciju un materiālus izglītības procesā un programmu izstrādē atbilstoši katra izglītojamā reālajām iespējām.
Mācāmība – izglītojamā spēju pakāpe apzināti uztvert un apgūt zināšanas, prasmes, garīgās vērtības, pārliecības, attieksmes pedagoga organizētā un vadītā mācību procesā; spēja un gatavība mācīties; zināšanu, prasmju, iemaņu apgūšanas ātrums un kvalitāte; mācību priekšmeta piemērotība tā apgūšanai mācību procesā.
Mācību līdzeklis – izglītības programmu apgūšanai nepieciešamā didaktiski pamatotā literatūra, mācību uzskates līdzekļi, tehniskie mācību līdzekļi, informācijas tehnoloģijas, mācību materiāli un iekārtas, ko izmanto informācijas ieguvei, izpratnes veidošanai, patstāvīgā darba rganizēšanai.
Mācību metode – pedagoga un izglītojamā sadarbības paņēmienu kopums, kāds nepieciešams noteikta didaktiskā principa vai pedagoģijas pieejas ietvaros, lai nodrošinātu mācību, audzināšanas un attīstības uzdevumu izpildi un izglītības mērķa sasniegšanu.
Mācību metodika – didaktisko paņēmienu sistēma, lai organizētu pedagoga un izglītojamā pedagoģiski un psiholoģiski pamatotu mijiedarbību mācību mērķu sasniegšanai.
Mācību paņēmiens – mācību metodes sastāvdaļa, ar kuru mācību mērķu sasniegšanas procesā veic konkrētu uzdevumu.
Mācīšanās paņēmiens – veids, kā izglītojamais apgūst zināšanas un prasmes, bagātina pašpieredzi.
Pedagoģija – mācību un audzināšanas teorija un prakse; zinātnes nozare, kurā pēta mācību un audzināšanas teorijas un pedagoģiskās prakses vienotību, lai izglītotu un attīstītu cilvēka personību.
Taksonomija – (taxis + nomie – kārtība/secība + metode/likums) domāšanas un mācīšanās līmeņu klasifikācija hierarhiskā izkārtojumā; ir dažādi veidi: mērķu (tālejošie jeb stratēģiskie, tuvākie, konkrētie); pedagoģijā svarīgi ir: izziņas (zināšanas, izpratne, lietošana, analīze, sintēze, izvērtēšana, radošums), afektīvie jeb emocionālie, psihomotoriskie (prasmju un iemaņu veidošana) mērķi, vērtības, intereses, attieksmes.
Zināšanas – sistematizēts atziņu kopums, ko cilvēks ieguvis mācoties, darba pieredzē, pētniecībā; izziņas rezultāts; reālās pasaules lietu, parādību, procesu atspoguļojums jēdzienos, kas veido pārliecības, pieņēmumu, zinātniskas teorijas konkrēto saturu.
