Mācīšanas definīcijas un to nosacījumi mācīšanas procesā, par “mīlošo tirānu”, “aizbildni” u.c.

Mācīšanā svarīgi ir ievērot dažus nosacījumus:

  • cilvēki ir motivēti mācīties, ja tēma un sniegtā informācija viņiem šķiet nozīmīga;
  • cilvēkiem ir atšķirīgi mācīšanās ieradumi – to labi var ieraudzīt grupu darbā.

Sniedzot informāciju, vēlams “uzrunāt” dažādus maņu kanālus (dzirdi, redzi, rausti u.c.);

  • redzot “lielo ainu”, izglītojamam būs vieglāk uztvert un pieņemt jaunu informāciju, piemēram, uzsākot mācības vajadzētu sniegt visa satura pārskatu un izskaidrot katras tēmas nozīmi;
  •  jaunu informāciju vēlams sasaistīt ar to, ko izglītojamais jau zina;
  • jaunas informācijas apgūšanai svarīgi nodrošināt vidi brīvu no stresa;

Katrā priekšmetā var attīstīt atslēgas kompetences, piemēram, problēmu risināšanu, darbu komandā vai “mācīšanos mācīties” (skat. http://www.saliedet.lv/lv/Raksti-un-materiali/macisana-un-macisanas.html

Mācību procesā traucē, t.s., formālisms, kas izpaužas divos veidos:

1) iemācīšanās bez pietiekošas izpratnes. Šādas iemācīšanās kaitīgā ietekme ir acīm redzama: tā nosaka ne tikai skolēna/studenta zināšanu, prasmju un domāšanas kvalitāti, bet arī viņa personības veidošanos;

2) formālās zināšanas, kas izglītojamā uztverē ir nodalītas no: viņa agrākajiem priekšstatiem un uzskatiem, iegūtās pieredzes, no reālās dzīves. Tādēļ apgūstamā mācību viela zaudē savu nozīmi izziņas procesā. Jaunās atziņas un jēdzienus izglītojamais ir iemācījies, taču tie viņam šķiet nevajadzīga abstrakcija, kurai trūkst reālās jēgas – tie ir šķirti no reālās prakses.

Lai varētu veicināt jēgpilnu atklāsmes izgaismotu mācīšanos, pedagogam ir lietderīgi atteikties no tādiem attieksmes pret izglītojamo veidiem kā:

  •   no „mīlošā tirāna”, kurš uztur disciplīnu, radot vainas izjūtu, un tādēļ netiek rosināta skolēnu patstāvība, skolēniem rodas nedrošības izjūta, jo netiek runāts par to, kas skolēnos nepatīk, ko no viņiem gaida. Ārēji it kā gādīga izturēšanās, kuras apzināts vai neapzināts motīvs ir varas iegūšana pār otru cilvēku. Tādējādi „tiek krāti” cilvēki, kuri vēlas būt atkarīgi;
  •   no „aizbildņa”, kurš cenšas būt “ļoti labs”,bet skolēni to uztver kā vajumu, jo parasti raksturīga neprasme savienot brīvību nosacījumos ar konkrētām prasībām. Tādā situācijā skolotājs var justies aizvainots, ka viņa labos nodomus neizprot;
  •   no „aukstās vienaldzības”, kas slēpj grūtības izpildīt profesionālās lomas prasības, vēlēšanos no tām izvairīties, taču skolēni cenšas pievērst skolotāja uzmanību, un veidojas savstarpējās nesaprašanās burvju loks.

Pedagoga tēls skolēnā var atspoguļoties situatīvi – visbiežāk atspoguļojas profesionālās lomas izpausmes, un skolēns pretī rāda savu skolēna lomu. Kur ir cilvēks? Starp cilvēku un lomu ir brīvs lauks, jebkura profesionāla loma var izpausties radošā daudzveidībā.

Rosinājumam uzdevums: attēlā (skat. 3. att.) apskatām lomu lauku, mēs to varam papildināt; tad atzīmējam tās lomas, kuras saistām ar jautājumu „Kas es esmu?”, tad ar citu zīmi atzīmējam tās, kuras saistām ar jautājumu „Kas es vēlos būt?”, tad – „Kādās lomās mani redz/ētu mani bērni, skolēni (izglītojamie)?”. Ja lomas visos jautājumos galvenokārt sakrīt – tad parasti esam līdzsvarotāki, un mums vieglāk vadīt daudzveidību, mūsos ir iekšējais saskaņas punkts, taču vēlams paskatīties arī, vai lomas nav ļoti vienveidīgas. Varam salīdzinājumam palūgt bērnus, ar kuriem strādājam, savus bērnus, skolēnus, lai viņi arī atzīmē līdzīgi sagatavotos lomu laukos, kādās lomās viņi skolotāju redz un kādās vēlētos redzēt.

Tērzētava
Ielādē tērzētavu...
Our Facebook Page
Show Buttons
Hide Buttons
Cart