Mācīšanos var definēt kā izglītojamā darbību, organizējot sev apstākļus sociālas pieredzes vai tās daļas satura apguvei. Šajā darbībā ietilpst plānošana, mācīšanās un tās efektivitātes kontrole. Mācīšanās ir mērķtiecīgi organizēta darbība cilvēka individuālās pieredzes ieguvei, uz kuras pamata vienlaicīgi attīstās izziņas spējas un attieksme. Tā var būt patstāvīga, taču paātrināta pieredzes apguve paredz šo procesu piesātināt, lai sasniegtu vēlamo rezultātu pēc iespējas īsākā laikā, tā radot mācīšanasnepieciešamību, bet divu darbību apvienošanās izveido jaunu realitāti – mācības.
Būtiskākās īpašības, kuras veicina mācīšanos, ir: mērķtiecība, motivētība. Nozīmīgi ir arī:norises process – izglītojamā psihiskā un praktiskā gatavība, secīgi sakārtota līdzekļu izmantošana, rezultāta novērtēšana. Lai vadītu mācību un audzināšanas procesu, svarīgi ir izprast, ka terminam “mācīšanās” ir vairākas nozīmes:
- tas ir – mērķtiecīgs un relatīvi noturīgs, sociokulturāls, kurā notiek pieredzes bagātināšana, personisko īpašību attīstīšana;
- tas ir – process, kurā izglītojamais apzinās un pārņem sabiedrībā uzkrāto pieredzi, apgūst zināšanas, prasmes, attieksmes, pilnveido savu pieredzi;
- tas ir – jēdziens, ko lieto, lai apzīmētu procesus, kuri izraisa pieredzē pamatotas izmaiņas – relatīvi noturīgu izmaiņu iegūšana izglītojamā izpratnē, attieksmē, zināšanās, informētībā, spējās un prasmēs.
Mācīšanās process sākas ar izpratni, ka kādu konkrētu uzdevumu nav iespējams atrisināt ar parastiem līdzekļiem. Ar vārdu „uzdevums” var aizvietot no angļu valodas aizgūto vārdu problem – problēma, jo ir izveidojies stereotips, ka vārdam problēma ir negatīvs pieskaņa. Kāds skolotājs reiz teica tā: „Es risinu uzdevumu savlaicīgi (jebkuru), lai tas nekļūtu par problēmu.”
Mācīšanās galvenais mērķis ir atraisīt un mainīt sevi – ierastos domāšanas un rīcības veidus. Mācīšanās bagātina iegūtās zināšanas, attīsta praktiskās un intelektuālās prasmes. Izziņas procesi attīstīta prāta īpašības. Mācību procesā bagātinās un mainās arī attieksme pret mācīšanos kā sevis pilnveidošanu. Jāatzīmē, ka Izglītības attīstības koncepcijā 2007.–2013. gadam ietverts jēdziens “ikdienas mācīšanās”, ko skaidro kā jēgpilnu pieredzes bagātināšanās procesu jebkurā dzīves situācijā (skat. http://www.aip.lv/kocept_doc_att-kocep.htm).
Mācīšanās galvenais psiholoģiskais aspekts ir interese par šo darbības veidu, interese par sevis pilnveidošanu tajā. Ir būtiski, lai izglītojamais savā mācību darbībā būtu motivēts sevis pašpilnveidei, panākumu gūšanai un pašrealizācijas iespēju meklējumiem. Ja interese par mācīšanos nav izveidojusies, nav pietiekamas mācību motivācijas, tad arī mācību rezultātu līmenis būs zems.
Kā jau iepriekš tika minēts, mācīšanās ir cieši saistīta ar pieredzi. Pieredzes nozīmi savos darbos iztirzā šveiciešu pedagogs un psihologs Žans Piažē savā izstrādātajā mācīšanās teorijā. Šajā teorijā uzsvērts, ka mācīšana neienes izmaiņas, kas nav pamatotas pieredzes struktūrā, bet jaunas zināšanas un prasmes veidojas uz to izziņas procesa pamata, kas jau ir apgūta. Tādējādi mācīšanos nosaka attīstība, nevis mācīšana (Piažē, 2002; skat. Arī: Bērnu kognitīvā attīstība, http://profizgl.lu.lv/pluginfile.php/33354/mod_resource/content/0/Miltuze/Bernu_kognitiva_attistiba_-_materials_skolotajam.pdf). Piažē atzina, ka izpratne rodas no atklāsmes. Bez rezultāta izpratnes radošs darbs nav iespējams, un indivīds vienīgi var atkārtot jau zināmo, apzināta pašpieredzes pilnveide var notikt, ja mācīšanos veicina atklāsmes darbība. Saskaņā ar Piažē idejām cilvēka domāšanas spējas nobriest nevis pašas no sevis, bet gan attīstoties saskarsmē ar pasauli, tās priekšmetiem un personām (Gudjons, 1999, 135). Par mācīšanos (mācīšanās stili, kreisās un labās puslodes nozīme mācīšanās procesā u.c. skat.: Mācīšana un mācīšanās, http://www.saliedet.lv/lv/Raksti-un-materiali/macisana-un-macisanas.html; Smadzeņu darbība, mācīšana un mācīšanās (D.Kalniņa), http://profizgl.lu.lv/mod/book/view.php?id=12113&chapterid=2722
Mācību vides un mācību procesa dalībnieku savstarpējā mijiedarbība ir pētīta sociāli kognitīvajā teorijā (Alberts Bandura (Albert Bandura) (1986). Teorijas pamatnostādnes:cilvēka uzvedība ir personības faktoru, uzvedības un apkārtējās vides mijiedarbība;rīcības sekas tiek kognitīvi izvērtētas, un indivīdam rodas tā saucamās ekspektācijas (gaidas) par to, kādas sekas varētu izraisīt šāda uzvedība citās situācijās; lielākā daļa uzvedības tiek apgūta netieši, novērojot citu cilvēku uzvedību. Atbilstoši teorijas pamatnostādnēm ir izdalītas cilvēku spēju grupas: 1) simbolizēšanas spēja (Symbolizing Capability); netiešās mācīšanās spēja (Vicarious Capability); paredzēšanas spēja (Forethought Capability); pašregulācijas spēja (Self-regulatory Capability); pašrefleksijas spēja (Self-reflective Capability).
Netiešās mācīšanās spēja – ir spēja mācīties, apgūt rīcības modeļus ne vien no savas pieredzes, bet arī novērojot citu cilvēku uzvedību. Netiešās mācīšanās spēja ir saistīta ar četriem pamatprocesiem: uzmanība, morālā reproducēšana, uzglabāšana un motivācija. Paredzēšanas spēja sniedz izpratni par mērķa sasniegšanu. Ja nav skaidrs galamērķis, grūti iegūt izpratni, motivēt indivīdu virzīt savu rīcību atbilstoši ekspektācijām, bet iepriekšējā pieredze rāda ekspektācijas par rīcības iznākumu. Tomēr ekspektācijas par uzvedības sekām ietekmē uzvedības atkārtošanos vairāk nekā reālās uzvedības sekas, kas izraisa uzvedības stereotipa atkārtojumu. Pašregulācijas spēja – faktors, kas nosaka, cik liela būs apkārtējās vides ietekme. Pašregulācija nodrošina ārējās uzvedības kontroles aizstāšanu ar iekšējo uzvedības kontroli attīstības procesā. Izvērtējot savu rīcību un tās rezultātus, indivīds analizē, vai ir sasniegti vēlamie rīcības veidi. Ja nav, tad ar pašregulācijas spējas palīdzību cilvēks tiek motivēts ieguldīt lielākas pūles, mainīt savu uzvedību, lai sasniegtu vēlamos mērķus. Pašrefleksijas spēja ir spēja analizēt savu pieredzi, domāt par savu domāšanu, atbilstoši mainīt savu domāšanu.
Nozīmīga ir pastiprinājuma vērtība. Patiprinājums ir uzvedības rezultāts, un pastiprinājuma vērtība ir atkarīga no šo rezultātu vēlamības. Ja iespējamība saņemt pastiprinājumu ir vienāda, cilvēks dod priekšroku pastiprinājumam ar lielāku vērtību. Tā kā cilvēku ietekmē ne tikai sava iegūtā pieredze, bet arī gaidāmo seku paredzēšana, tad mācīšanās procesā nozīmīgi ir divi pastiprinājuma veidi: netiešais un pašpastiprinājums. Netiešais pastiprinājums saistīts ar to, ka cilvēku ietekmē situācijas, kurās to apbalvo, soda vai ignorē – tātad vērtē. Informācija, kas iegūta no novērotajām sekām, ļauj noteikt, vai pastiprinošais stimuls ir sods vai balva. Pašpastiprinājums ir raksturīgs situācijās, kad cilvēks apzinās jēgu, izvirza mērķi, un pats sevi apbalvo, soda par to sasniegšanu, pārsniegšanu, neveiksmi.
