Sallija Benfelde, Pedagogs.lv atbildīgā redaktore. Patiesībā diasporas pārstāvji vidēji ir izglītotāki, nekā Latvijas iedzīvotāji; aptuveni puse diasporas pārstāvju strādā kā biroja darbinieki, speciālisti, kalpotāji.
Rakstot reemigrācijas un integrācijas plānus, atbalstot svētdienas skolas un latviešu vasaras nometnes ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, līdz šim vismaz daļēji esam rīkojušies katrs pēc savas izpratnes par latviešu diasporu 121 pasaules valstī. Tādēļ pētījums par to, ko domā un jūt Latvijas emigranti ir vērtīgs devums savstarpējās izpratnes veidošanai.
Diasporas konferencē, kas notika šī gada 23. un 24. jūlijā Cēsīs, Latvijas Universitātes filozofijas un Socioloģijas institūta pētnieki iepazīstināja klātesošos ar pētījuma „Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika” pirmajiem rezultātiem.
Projekta mērķis ir analizēt migrācijas procesu daudzveidību un sniegt pamatotu informāciju politikas veidotājiem, lai stiprinātu latviešu diasporu, kā arī sniegtu atbalstu tautiešiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā. Projektu īsteno LU Filozofijas un socioloģijas institūta un Ekonomikas un vadības fakultātes zinātnieku grupa Dr. soc. Intas Mieriņas vadībā. Tas tika sākts pagājušā gada janvārī, un šogad augustā gaidāms tā galīgais apkopojums un secinājumi.
Jāteic, ka tik apjomīga pētījuma par latviešu diasporu līdz šim vēl nav bijis, tas tika veikts ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējumu. Pētījumā strādāja 11 pētnieki ar doktora grādiem socioloģijā, politikas socioloģijā, komunikācijā, matemātikā, salīdzināmajā izglītībā, politikas zinātnē, ekonomikā. Vairāki no pētniekiem doktora grādu ieguvuši ārvalstu universitātēs, visiem ir pieredze darbā ar ārvalstu projektiem.
Kopā ar pētniekiem strādāja arī 5 eksperti, tika aptaujāti 14 068 emigranti 118 valstīs. Anketas tika aizpildītas internetā, bet papildu tika veiktas arī 18 padziļinātas intervijas ar tiem, kuri atgriezušies, kā arī 90 padziļinātās intervijas ar emigrantiem Lielbritānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, ASV, Vācijā. Jāpiebilst, ka anketas internetā aizpildīja gan t.s. „vecās”, gan ”jaunās” diasporas emigranti, arī pētnieki aptaujāja gan tos, kuri ārvalstīs dzīvo kopš Otrā Pasaules kara beigām, gan tos, kuri emigrējuši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tiesa gan, jautājumi nedaudz atšķīrās, jo ir skaidrs, piemēram, kāda motivācija bija pēc kara no Latvijas aizbraukušajiem, bet mūsdienās iemesli, kādēļ cilvēki aizbrauc ne vienmēr ir saistīti tikai ar bezdarbu Latvijā vai mazajām algām.
Mīti un realitāte
Par aizbraukušajiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sabiedrībā klīst bieži vien pretrunīgi mīti. Vieni uzskata, ka uz ārvalstīm dodas tikai tie, kas spēj darīt visvienkāršāko darbu – cilvēki bez izglītības, sliņķi un tādi, kuriem Latvija nerūp nemaz. Otri apgalvo, ka ārzemēs visiem klājas ļoti labi, trešie savukārt ir pārliecināti, ka aizbraukušajiem ir ļoti grūti, ka viņi neko nopelnīt nevar, bet viņi negrib atgriezties, lai neatklātos patiesība, ka viņi neko nevar nekur un nekad.
Kā ir patiesībā?
Tātad, pirmais mīts, ka aizbraukušie ir „sēņu lasītāji”, ar zemu kvalifikāciju, veic ļoti zemas kvalifikācijas darbu
Patiesībā diasporas pārstāvji vidēji ir izglītotāki, nekā Latvijas iedzīvotāji; aptuveni puse diasporas pārstāvju strādā kā biroja darbinieki, speciālisti, kalpotāji.
Tiesa, situācija dažādās valstīs atšķiras – salīdzinoši mazāk aizbraukušo tādu darbu dara Īrijā (aptuveni trešdaļa), bet ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Austrumeiropas valstīs un NVS valstīs tādu darbu veic vairāk par pusi emigrantu. Divas trešdaļas no „jaunās diasporas” , kuri strādāja biroja darbu Latvijā, tādā strādā arī ārzemēs; 44 procenti „jaunās diasporas” pārstāvju darbā izmanto savu izglītību/kvalifikāciju, un tas ir nedaudz mazāk, nekā vidēji Latvijā; salīdzinoši mazāk savu izglītību, 35 procenti, izmanto tie, kas aizbrauca krīzes vai pēckrīzes gados (2009. gads un vēlāk). Savukārt no tiem, kuri aizbrauca 2000. gadā vai vēlāk, 41 procents šobrīd strādā zemāk kvalificētā profesijā nekā Latvijā, bet 23 procenti – augstāk kvalificētā profesijā.
Otrais mīts – emigranti ir vieglas dzīves tīkotāji, sava labuma meklētāji
Patiesībā daudzi jaunās diasporas pārstāvji jūt, ka viņiem nebija iespējas palikt Latvijā. 43 procenti aizbrauca, jo viņiem nebija iespējas „savilkt galus kopā”; 23 procenti aizbrauca, jo Latvijā nevarēja atrast darbu; 14 procenti aizbrauca, jo nevarēja tikt galā ar kredītsaistībām (un nevar atgriezties nenokārtotu kredītu dēļ); 11 procenti aizbrauca, jo apprecējās ar ārzemnieku/-ci; 34 procenti regulāri un 38 procenti reizēm finansiāli atbalsta tuviniekus Latvijā; tikai 5 procenti aizbraucēju tuvinieki neatbalsta emigrāciju, bet 48 procenti atbalsta pilnībā. Daudz biežāk aizbraukšanas iemesls ir zemās algas un perspektīvu trūkums, nevis nespēja atrast jebkādu darbu.
Trešais mīts –aizbraucējiem iet smagi, krāpniecība, diskriminācija darba tirgū, slikta attieksme no darba devēju un apkārtējo puses.
Patiesībā emigrantu nodarbinātības rādītāji ir ļoti augsti, daudzās valstīs augstāki nekā vietējo vidū, maz bezdarbnieku.
Zināma diskriminācija pastāv: 17 procentu jaunās diasporas pārstāvju par līdzīgu darbu saņem mazāku atalgojumu, nekā vietējie; 14 procentiem biežāk nekā vietējiem uzdod neizdevīgākus un/vai nepatīkamus darbus; 12 procentiem izvirza stingrākus disciplīnas, produktivitātes un darba grafika prasības; 9 procentiem darba devējs nemaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Tomēr jaunās diasporas pārstāvji šobrīd ir būtiski apmierinātāki ar darbu ārzemēs nekā Latvijā: apmierinātāki ar darbu un darba apstākļiem ir vairāk nekā 70 procenti (tikai 7 procenti ir neapmierinātāki).
Darba devēju attieksmi ārzemēs jaunās diasporas pārstāvji vērtē būtiski labāk nekā Latvijā! 64 procentiem Latvijas diasporas pārstāvju starp draugiem ir arī vietējie (t.sk. 62 procentiem pēc 2000. gada aizbraukušajiem); lielākā daļa, 47 procentu, jaunās diasporas pārstāvju ir apmierinātāki arī ar attiecībām ārpus ģimenes (16 procenti neapmierinātāki); 72 procenti ir apmierinātāki ar dzīvi kopumā (6 procenti neapmierinātāki).
Tikai 20 procenti jaunās diasporas pārstāvji pilnībā piekrīt, ka „Ir sajūta, ka ārzemēs nevienam neesmu vajadzīgs”.
Piektais mīts – aizbraukušajiem nerūp Latvija un Latvijā notiekošais.
Patiesībā saikne ar Latviju nav zudusi: 63 procenti Latvijas diasporas pārstāvju (71 procents latviešu un 49 procenti krievu) jūtas cieši vai ļoti cieši saistīti ar Latviju un tas ir vairāk, nekā ar valsti, kurā dzīvo šobrīd; 66 procenti seko ziņām par Latviju; 52 procenti katru dienu, bet 75 procenti vismaz reizi nedēļā lasa Latvijas ziņu portālus; 63 procenti (72 procenti latviešu un 49 procenti krievu) atzīmē Jāņus un 34 procenti (48 procenti latviešu un 9 procenti krievu) – 18. novembri; 42 procenti pozitīvi vērtētu ieceri veidot atsevišķu TV kanālu ārzemēs dzīvojošajiem (pret 33, nezina pateikt 25 procenti).
Sestais mīts – latviešu diaspora kā monolīts veselums.
Patiesībā diaspora ir ļoti daudzveidīga: ir augstu un zemu kvalificētie, ir „jaunā” un „vecā” diaspora, trūkst pašorganizēšanās un kopības sajūtas.
Septītais mīts vēsta, ka tikai būtiska ekonomiskās situācijas uzlabošanās var atgriezt aizbraukušos mājās, tādēļ atgriešanos nekādi nevar veicināt.
Patiesībā alga ir tikai viena no vajadzībām, lai cilvēki atgrieztos, jo ļoti svarīga ir arī palīdzība darba meklēšanā, mājokļa nodrošinājums vismaz pirmajam laikam, bērnu sociālie pabalsti, atbalsts skolēniem, iekļaujoties Latvijas izglītības sistēmā, valodas un identitātes saglabāšana diasporas bērnu vidū un skaidra pārliecība par valsts pozitīvu virzību un stabilu attīstību.
Protams, šis ir tikai pirmais ieskats pētījumā, bet jau tagad ir skaidrs, ka viss nebūt nav tik vienkārši, kā bieži mums izskatās, raugoties tikai no Latvijas puses. Ieguvums no pētījuma būs abpusējs, jo saskatot patieso situāciju un aizbraukušo cilvēku attieksmi pret savu zemi, ir iespējams stingrāk sasiet mūs visus vienojošās saites.
Pētnieku komanda
Projekta zinātniskā vadītāja ieguvusi socioloģijas doktora grādu Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātē. Pirms pievienošanās projekta komandai, I. Mieriņa bija asociētā profesore Varšavas Universitātē, iesaistoties kā pētniece ERC projekta «Public Goods through Private Eyes» realizācijā 14 Centrāl- un Austrumeiropas valstīs. Tāpat I. Mieriņa bijusi iesaistīta vairākos liela mēroga ES pētnieciskajos projektos tādos kā «Memory, Youth, Political Legacy And Civic Engagement» (MYPLACE), «Growing Inequalities’ Impacts» (GINI), «The European Social Model along the economic crisis and austerity policies — Developments, effects and policy issues» u.c. Inta bijusi vairāku stipendiju laureāte, un viesojusies kā pētniece Ārhusas Universitātē Dānijā, Ilinoisas Universitātē Čikāgā un GESIS EUROLAB Vācijā. I. Mieriņas zinātniskās publikācijas pieņemtas vai publicētas tādos žurnālos kā European Societies, Europe-Asia Studies un Polish Sociological Review.
Matemātikas zinātņu doktors Mihails Hazans ir Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors un Bonnas Darba Pētījumu institūta IZA asociētais pētnieks, kā arī Nodarbinātības valsts aģentūras konsultatīvās padomes loceklis. Viņš ir bijis eksperts vai konsultants tādām starptautiskām organizācijām, kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), Pasaules Banka, ASV Starptautiskās attīstības aģentūra (USAID), Eiropas Komisija un Starptautiskā Darba Organizācija (ILO). Par emigrācijas pētījumiem 2011. gadā M. Hazanam piešķirta Spīdolas balva ekonomikā, bet viena no viņa publikācijā par šo tēmu ir iekļauta 2012. g. Latvijas zinātnes sasniegumu sarakstā.
Aivars Tabuns ieguvis doktora grādu socioloģijā Lietišķās socioloģijas institūtā Maskavā, kopš 2003. gada ir Latvijas Universitātes profesors. viņš ir Starptautiskās sociālo pētījumu programmas (ISSP) vadītājs Latvijā kopš 1995. gada.
Socioloģe Laura Sūna ir ieguvusi doktora grādu komunikācijas zinātnē Brēmenes universitātē Vācijā. Laikā no 2008. līdz 2012. gadam L. Sūna kā pētniece strādāja Brēmenes universitātē un realizēja Vācijas Zinātnes padomes finansēto projektu «Integrations- und Segregationspotenziale digitaler Medien am Beispiel der kommunikativen Vernetzung von ethnischen Migrationsgemeinschaften». 2013. gadā L. Sūna bija lektore Berlīnes Brīvās Universitātes Publicistikas un komunikāciju zinātnes nodaļā.
Mārtiņam Kaprānam ir doktora grāds komunikācijas zinātnē, kuru viņš ieguva 2012. gadā Latvijas Universitātē. Viņš ir 28 zinātnisko rakstu autors un divu kolektīvo monogrāfiju līdzautors. M. Kaprāns ir Latvijas pārstāvis European cooperation in science and technology (COST) aktivitātes “In search of transcultural memory in Europe” vadības komitejā.
Ilze Koroļeva ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, kopš 2011. gada institūta direktora vietniece. Pētniece ieguvusi socioloģijas doktora grādu lietišķajā socioloģijā Latvijas Universitātē. Viņa ir bijusi vairāku starptautisku salīdzinošu pētījumu, t.sk. longitudinālu zinātnisku projektu «Path of the Generation» (1992–1999), «ESPAD — the European School Survey Project on Alcohol and Other Drugs» (2003, 2007, 2011), «World Values», «European Social Survey», «ECAD — European Cities against Drugs» pētnieciskās daļas «Youth in Europe» (2006, 2008, 2010) u.c. starptautisku pētījumu vadītāja un koordinatore Latvijā.
Ilzei Šūpulei ir socioloģijas doktora zinātniskais grāds politikas socioloģijā, kas iegūts 2012. gadā Latvijas Universitātē. Līdztekus projektam viņa ir pētniece arī Baltijas Sociālo zinātņu institūtā, kur šobrīd aktuālās izpētes tēmas ir pilsonība un izglītība.
Evija Kļave ieguvusi sociālo zinātņu doktora grādu politikas socioloģijā Latvijas Universitātē 2010. gadā. Līdzšinējo profesionālo darbību īsteno, būdama vadošā pētniece Baltijas Sociālo zinātņu institūtā.
Rita Kaša ieguvusi Filozofijas zinātņu doktora grādu (Ph. D.) salīdzināmajā izglītībā Ņujorkas Pavalsts universitātē Bufalo, pirms tam studējusi politoloģiju Latvijas Universitātē.
Daiga Kamerāde-Hanta ieguvusi sociālo un politisko zinātņu doktora grādu Kembridžas Universitātē Lielbritānijā. Septiņpadsmit gadus strādājusi kā lektore vairākās Latvijas un Lielbritānijas augstskolās, kā arī kā pētniece Mančestras un Birmingemas universitātēs. Vairāku zinātnisko rakstu, pētījuma pārskatu un grāmatu nodaļu autore.
Māris Goldmanis ieguvis doktora grādu ekonomikā Čikāgas Universitātē, strādājis Londonas Universitātes Karaliskajā Holoveja koledžā, ir vairāku zinātnisku publikāciju autors.
