Mūsdienu pētījumos (pēc APA) virkne pētījumu (David K. Sherman, Santa Barbara, Geoffrey L. Cohen, David Nussbaum, Debra P. Bunyan, Santa Barbara, Julio Garcia, 2011, Diederik A. Stapel and Lonneke A. J. G. van der Linde, 2011, Thomas J. Liu and Claude M. Steele, 1996, Mark E Zanna, 1990, Wilco W. van Dijk Leiden, M. van Koningsbruggen, W. Ouwerkerk and Yoka M. Wesseling, 2011, Daniel A. , 2011 American Psychological Association 2011, Jonathan E. Cook and Valerie Purdie-Vaughns, 2011) demonstrē, ka atšķirīgas pašafirmācijas procedūras rada atšķirīgus efektus.
Apkopojot pētījumus par afirmāciju, darbā izmantoti pētījumu slēdzieni, kuri pamato vai ir līdzīgi ar veiktajiem pētījumiem skolotāju grupās.
Visi tālāk atzīmētie apgalvojumi saturiski pamato darba autora novērojumus, strādājot ar skolotāju grupām.
Pašafirmācijas teorija sākas ar premisu, ka cilvēki ir motivēti saglabāt uztverto personības vērtību un viengabalainību. Tā pēta, kādas ir cilvēku atbildes reakcijas uz informāciju un notikumiem, kas apdraud vērtīgo paštēlu (Steele, 1988). Ikdiena sagādā ļoti daudzas potenciālus draudus, vai tas būtu negatīvs novērtējums pārbaudījumā vai informācija par veselību, kas liecina, ka pagātnes uzvedība ir novedusi pie saslimšanas riska.
Gilberts, Vilsons un kolēģi izvirza teoriju, ka psiholoģiskās imunitātes sistēma šādu draudu ēnā rada aizsargājošas adaptācijas, ļoti līdzīgi tam, kā reālā imūnsistēma rīkojas patogēnu uzbrukuma gadījumā. Šīs psiholoģiskās adaptācijas ietver kognitīvās stratēģijas un uztveres deformācijas, kas veicina tādu konstrukciju rašanos, kas mazāk apdraud personiskās vērtības izjūtu un labsajūtu. Adaptācijas ir daudzas un dažādas gan pēc stratēģijas, gan pēc sekām.
Pašafirmācijas teorija apgalvo, ka cilvēki tiecas saglabāt globālo patības viengabalainības izjūtu, nevis uztverto patības vērtību kādā specifiskā sfērā vai konkrētā situācijā (Steele, 1988). Tādējādi, ja cilvēki var apstiprināt pašvērtību kādā nesaistītā sfērā, viņiem ir mazāka vajadzība ar racionalizēšanu pārvarēt apdraudošu informāciju (Sherman & Cohen, 2006, Steele, 1988).
Daudzi pētījumi liecina, ka pašvērtības afirmācija alternatīvā sfērā var mazināt apdraudošas informācijas defensīvu apstrādi. Piemēram, cilvēki ir vairāk gatavi pieņemt personiski saistītu, dziļi apdraudošu veselības informāciju un tik tiešām arī attiecīgi izmainīt savu uzvedību, ja tie iesaistās pašafirmējoša uzdevuma veikšanā, piemēram, ja viņi atgādina sev par savām attiecībām ar draugiem, savu radošumu vai kādu citu nozīmīgu personisku vērtību.
Kad cilvēki šādā veidā gūst atkārtotu patības viengabalainības afirmāciju, kļūst mazāk bīstama globālajai patības viengabalainībai, un indivīdu atbildes reakciju neizkropļo neobjektīvi aizsardzības mehānismi (Sherman & Cohen, 2002).
Kāpēc tas tā notiek?
Cilvēkiem piemīt objektivitātes ilūzija, tas ir, viņi uztver sevi kā tādus, kas interpretē informāciju visaptverošā, racionālā veidā, un viņi tiecas sevi uzskatīt par objektīvākiem nekā nosacīti vidējais cilvēks.
Cilvēkiem ir naivas teorijas par to, kā viņus ietekmē apkārtējā vide, teorijas, kas neietver sevī potenciālu, ka pašapliecināšanās / afirmācija vienā sfērā uzlabos atbildes reakciju uz draudiem citā sfērā – kas bija pašafirmācijas teorijas galvenais atklājums (Sherman & Cohen, 2006, Steele, 1988).
Līdz ar to, kad potenciālā ietekme tiek padarīta redzama vai nu ar eksperimenta protokoliem vai vienkārši, ja persona sāk nojaust, ka viņu ietekmē, persona cenšas koriģēt šādu ietekmi.
Otrs izskaidrojums, uz ko norāda būtiskās motivācijas izpēte, ir, ka skaidrāk izpaustas patības afirmācijas (kuras cilvēki ar prātu apzinās), var izrādīties sevi sakaujošas, jo cilvēku fokusēšanās uz rezultātu var atstāt negatīvu ietekmi uz afirmācijas procesu, piemēram, cenšanās sasniegt laimi var sakaut pati sevi, ja apzināta tiekšanās pēc tās traucē izbaudīt hedoniskas labsajūtas laimi.
Atslēga uz afirmācijas efektīvu intervenci varētu tikt meklējama tās pasniegšanas smalkumā un minimālā adminstrēšanā. Toties tādas afirmācijas, kas ir skaidras/ caurredzamas, tādas, kas tiek neviltoti pasniegtas kā „zinātniska iejaukšanās” vai „stresa mazinātāji”, var paaugstināt apzināšanos par tām un mazināt efektivitāti.
Kā novērojuši Ross un Nisbets (1991) diskusijā par Kurtu Levinu un situatīvisma principu, „šķietami nelieli situatīvi faktori, kas darbojas nozīmīgos ievades vai izvades kanālos, bieži var atstāt iepriecinoši lielu iespaidu. ”
Šķiet, ka pašafirmācija var būt šāds neliels situacionāls / situatīvs faktors. Šīs diskusijas gaismā var piebilst, ka šīs šķietami nelielās afirmācijas manipulācijas, kas nodrošina patības viengabalainību situācijās, kas citādi būtu apdraudošas, visefektīvākās var būt tieši tad, ka dalībnieki tās saņem neapzinoties.
Definīcija
Pašafirmēšanās ir process saistībā ar pašapliecināšanos, ar kuru cilvēks uztur/saglabā izjūtu par integritāti/viengabalainību – sevis uztveri kā globāli morālu, adekvātu, efektīvu, ja tiek apdraudēts viņu paštēls.
Metode afirmācija tiek izmantota motivējošai integritātei saglabāt pašvērtību, tās eksperimentālajos pētījumos pārbauda, kā cilvēki reaģē uz informāciju un notikumiem, kas apdraud paštēlu.
Ikdienas dzīvē ir daudz iespējamu psiholoģisku draudu (negatīva atgriezeniskā saikne par eksāmenu), veselības informācija. Runājot par psiholoģisko imūnsistēmu, tiek minēts, ka afirmācija veicina sevi aizsargājošu adaptāciju no šādiem gaidāmiem draudiem tāpat kā īstās imūnsistēmas atbilde uz patogēnu draudiem.
Šī psiholoģiskā adaptācija ietver kognitīvas stratēģijas un uztveres sagrozījumus, kas noved pie situācijas izvērtējuma kā mazāk draudīga pašvērtībai un labizjūtai (well-being).
Pašafirmācijas teorijas norāda, ka cilvēki meklē, kā saglabāt globālo izjūtu par integritāti vairāk nekā pašvērtības izjūtu kādā jomā vai konkrētās situācijās (Steele, 1998).
Pašaizsargāšanās un pašapliecināšanās ir coping (STRESA PAŠVADĪBAS) stratēģijas, kas tiek saistītas ar psiholoģisko imūnsistēmu.
Aplūkojot pašafirmēšanos, ir vismaz 3 sevis un procesa apzinātības līmeņi, kas var ietekmēt atbildes:
1) cilvēki var vai nevar apjaust, ka tiek aktivēta tāda būtiska joma kā paš-vērtība (self-worth). Ja cilvēks uzskata afirmācijas tekstā paustās vērtības par sev nozīmīgām, tad vērtību sarindošana nosaka nepieciešamību pēc apzinātas stimulu pieņemšanas, cilvēks ļaujas labprātīgi afirmācijas regularitātei.
Ja pašafirmācijas efekti var tikt novēroti ar minimālu stimulu apzinātības apzināšanos (conscious awareness), tad tas ļauj veikt pieņēmumu, ka aktivitātes integritātes atjaunošanai var uzrasties ārpus pārdomātas apzinātības. (Bargh, 1990 – auto-motive hipotheses nosaka, ka mērķus var aktivēt un sasniegti absolūti ārpus apzinātības). Iespējams, ka pašapliecināšanās process var būt daļa no šīs auto-motive -paš-motivējošās sistēmas.
2) cilvēki var būt un var nebūt apzināti par to, ka paš-apliecināšanās manipulācijas (izdevumi) balsta pašvērtību. Maz pamata domāt, ka dalībnieki to apzinās, jo parasti nolūki tiek maskēti. Tādējādi sociālās psiholoģijas pētījumi par paš-apliecināšanās efektu ir pretstatā pašpalīdzības literatūrā izmantotajiem ieteikumiem par „pašvērtēšanu”, kas nosaka uzdevumu izpildi: pirmajā personā (Es.), tagadnē, runājot par apgalvojumiem, kas tiek implantēti prātā (Glickman, 2002).
Šādā literatūrā ir gaidas, ka afirmācijas un pozitīvā domāšana ir pierādījums ieguvumam, jo īpaši, ja indivīds to apzinās. Savukārt mēs iesakām, ka paš-apliecināšanās ir efektīgāka, ja apzinātība ir zemāka.
Pētījumi apliecina, ka paš-apliecināšanās fokuss uz būtisko attiecībā uz Es (self), piemēram, par personīgajām vērtībām (personal values ) ir veiksmīgākas, aizsardzības draudu mazināšanai (Schimel, Arndt, Banko, & Cook, 2004).
3) cilvēki var apzināties vai ne, ka paš-apliecināšanās ietekmē viņu vērtējumus vai darbības (neskatoties uz apzinātību par ietekmi uz paš-vērtību).
Tipiskā pašapliecināšanās pētījumā dalībnieki tic, ka viņi piedalās 2 atšķirīgos eksperimentos: iesaistot personīgās vērtības (afirmāciju manipulācija/uzdevumi) un otrs – iesaistoties informācijas izvērtēšanā (biedējošos uzdevumos vai ziņās).
Cilvēki var apzināties, ka paš-apliecināšanās palielina integritātes izjūtu un labāka pašizjūta var ietekmēt vērtējumus, tāpat kā viņi var apjaust, ka laika apstākļi var ietekmēt garastāvokli. Turklāt uzmanības pievēršana vērtības palielināšanas funkcijai var mazināt ietekmi, jo viņi var labot/neitralizēt šo faktoru ietekmi (Wegener & Petty, 1995).
Balstoties uz autoriem (Rikeach, 1980, Steele, 1988), var apšaubīt, ka vērtības ir kā standarts, ko cilvēki izmanto pieredzes mērīšanai attiecībā uz fundamentālām rūpēm par savu integritāti. Autors (Steele, 1988) apgalvo, ka cilvēki ir ļoti motivēti, lai saglabātu vai izlabotu/atlīdzinātu draudus attiecībā uz savas sistēmas integritāti – jo šī sistēma piešķir jēgu pašam un pasaulei. Autori (Steele un Liu, 1990) apstiprina, ka draudi sevis (self) konceptam izraisa kognitīvu disonanci piespiedu piekāpšanās procedūrā.
Tomēr subjekti nemaina savu attieksmi, ja ir dota iespēja samazināt disonansi, apliecinot/ apstiprinot (affirming) sev būtiskas vērtības pat tādos pētījumos, kur vērtībām nebija saistība ar disonējošo darbības aktu. Ja iespēja apstiprināt/ apliecināt sev svarīgas vērtības varētu uzlabot disonanses efektu, kāda tam būtu ietekme uz uzvedības nelokāmību attiecībā uz sev vērtīgām vērtībām?
Pēc vairāku autoru pētījumiem (David K. Sherman, Santa Barbara, Geoffrey L. Cohen, David Nussbaum, Debra P. Bunyan, Santa Barbara, Julio Garcia, 2011, Diederik A. Stapel and Lonneke A. J. G. van der Linde, 2011) – personīgi nozīmīgu vērtību afirmācija (vērtību afirmācija) paaugstina pašizpratni, bet ne pašcieņu.
Pašam indivīdam nozīmīgu atribūtu afirmācija, kas paaugstina pašcieņu, ir efektīvāka nekā vērtību afirmācija. Līdz ar to afirmācija ir kā buferis, kas aizsargā pret sociālā salīdzinājumā radušos paša vērtību pazeminošu informāciju, atribūtu afirmācijas dalībnieki ir daudz gatavāki pieņemt sekas, ko pašvērtībai var nodarīt apdraudoši augšupvērsti sociāli salīdzinājumi nekā vērtību afirmācijas dalībnieki.
Toties vērtību afirmācija (kas paaugstina pašizpratni) ir efektīvāks buferis pret disonanses draudiem. Vērtību afirmācijas dalībnieki savu nostāju (attieksmi) pēc tam, kad bija rakstījuši pretēju attieksmju eseju, mainīja daudz retāk nekā atribūtu afirmācijas dalībnieki.
Citi pētnieki (Thomas J. Liu and Claude M. Steele, 1996) ir eksperimentāli pārbaudījuši, ka, lietojot pašafirmācijas metodi, stipra persona ir pozitīvi pašafirmēta, un pozitīvi pašafirmēta persona ir tāda persona, kas saviem resursiem ir spējīga tikt galā ar apdraudošiem notikumiem vai informāciju (Steele, 1988).
Iepriekšējos gados neskaitāmi pētījumi (pēc Psycnet jeb APA datiem 114 raksti veltīti šai metodei) ir tikuši veltīti tam, lai noskaidrotu, kādas sekas uz indivīda sociālpsiholoģisko funkcionēšanu atstāj pašfirmācija jeb apstiprinoši apgalvojumi, kas paceļ vai iedvesmo indivīdu kā personību un kā sabiedrības locekli.
Šie pētījumi apliecina, ka pašafirmācija tiešām rada dažādus labvēlīgus efektus. Piemēram, pašafirmācija aktivizē pašpilnveidošanās motivāciju, palielinot vēlmi mācīties no labākiem salīdzināšanas piemēriem, tā vietā, lai pasmietos par sliktākiem.
Pašfirmācija mazina disonanses draudus, aizspriedumus, apdraudošas informācijas noliegšanu, neobjektīvu skatījumu uz apdraudošu veselības informāciju, ego izsmelšanas efektus, šausmu vadības efektus un defensīvas reakcijas (aizsardzības) uz vērtību pazeminošiem sociāliem salīdzinājumiem.
Pastāv divu veida afirmācijas – tās, kuras apstiprina indivīdā viņam svarīgas vērtības (vērtību afirmācijas), un tās, kuras apstiprina kādas zināmas/nezināmas sabiedrībā vai indivīdā pieņemtas pazīmes, lietas, parādības, kam indivīds piešķir nozīmi (atribūtu afirmācijas).
Autori (Campbell, 1996, Thomas J. Liu and Claude M. Steele, 1996, Mark E Zanna, 1990) secina, ka – lai arī līdz pat šodienai uz vērtību afirmāciju un atribūtu afirmāciju psiholoģija raugās kā uz diviem relatīvi līdzīgiem (kopā ar citām metodēm) paņēmieniem, ar ko var sasniegt vienu un to pašu mērķi – izmainīt psihiskos stāvokļus vai procesus-, autori apgalvo, ka patiesībā tehnikas ir ļoti atšķirīgas un tāpēc atstāj atšķirīgas sekas uz dažāda veida draudu pārvarēšanas iespējām.
Afirmācijas iespaido cilvēku paštēlus atšķirīgos veidos, un līdz ar to viņus arī stiprina atšķirīgos veidos. Autoru spriedumu loģika balstās pārliecībā, ka „patībai” piemīt pašdefinējošs zināšanu komponents („Kas es esmu?”), kas galvenokārt iespaido pašizpratnes priekšstatu, kā arī patībai piemīt novērtējošais komponents („Kā es sevi izjūtu?”), kas iespaido pozitīvu priekšstatu par sevi jeb pašcieņas pazīmi.
Priekšstatam par sevi ir vismaz divi pamatkomponenti: viens, kas fokusējas galvenokārt uz pašvērtību un līdz ar to – uz sevis pozitīvu uztveri, un otrs, kas fokusējas galvenokārt uz pašizpratni un līdz ar to – uz savas uztveres struktūras pastāvīgumu un nozīmi. Ņemot vērā, ka cilvēks var tikt aplūkots saistībā ar šiem diviem komponentiem, šķiet loģiski, ka afirmācija arī var tikt aplūkota saistībā ar šiem komponentiem – zināšanas un novērtējums.
Autori (Thomas J. Liu and Claude M. Steele, 1996, Mark E Zanna, 1990, Wilco W. van Dijk Leiden, M. van Koningsbruggen, W. Ouwerkerk and Yoka M. Wesseling, 2011) apgalvo, ka vērtību afirmācija paaugstina pašizpratni, jo cilvēki, apstiprinot sev svarīgas pamatvērtības, gūst atgādinājumu par to, kas viņi ir, kas tiem ir nozīmīgs un ko tie aizstāv. Vērtību afirmācija cilvēkos veicina strukturētāku, skaidrāku priekšstatu par sevi un tā veidošanos, nevis vienkārši aktivizē ātri gaistošu pozitīvu izjūtu.
Toties atribūtu afirmācija paaugstina pašcieņu. Ja cilvēks apstiprina pozitīvus paša aprakstus, pozitīvie paštēli paspilgtinās, tie kā parasti uz noteiktu laiku paaugstina personīgās pašvērtības izjūtu. Citiem vārdiem, – dodot afirmāciju saviem atribūtiem (pierakstītiem priekšstatiem) vai raksturīgām pazīmēm, fokuss ir uz pozitīvu pašnovērtējumu („es esmu gudrs”), bet, dodot afirmāciju vērtībām, principiem un normām, fokuss ir uz paša aprakstu un paškategorizāciju („es augstu vērtēju gudrību”, „es cienu īsti godīgus cilvēkus”).
Kā tiek panākts pašafirmācijas jeb pašapstiprinošais efekts? Lai arī veikti daudzi pētījumi par to, kā pašafirmācijas manipulācijas ietekmē cilvēku garīgo dzīvi, jautājums par to, kā tas tiek panākts, nav guvis ievērīgu uzmanību un diemžēl izskaidrojumi bieži ir radīti pieņēmumu, nevis mērījumu rezultātā (Miyake et. al. , 2010).
Neskaitāmi pētījumi liecina, ka pašafirmācija mazina visu veidu aizsardzības reakcijas, bet psiholoģiskie mehānismi, kas ir tā pamatā, nav noskaidroti. Ar šiem apgalvojumiem tika ievadīta virkne pētījumu, pierādījumi un to demonstrācijas, ka viens no veidiem, kā noskaidrot, ko veic pašafirmācija, ir – noskaidrot, kas tā ir.
Tika nošķirti divi atšķirīgi pašafirmācijas tehnikas veidi, kas, virspusēji raugoties, var šķist diezgan līdzīgi, tomēr tika pierādīts, ka īstenībā tie ir visai atšķirīgi. Gan vērtību afirmācija, gan atribūtu afirmācija ir efektīvs paņēmiens, kā iegūt pašapstiprinājumu, bet šie paņēmieni darbojas atšķirīgā veidā.
Tāpēc šie divi afirmāciju veidi kalpo kā laba aizsardzība pret pilnīgi atšķirīgiem dzīves un situāciju apdraudējumu veidiem. Vērtību afirmācija atšķirībā no atribūtu afirmācijas veicina pašizpratni un tādēļ ir efektīvs aizsargs pret pašizpratnes apdraudējumiem, piemēram, disonansi (Daniel A. , 2011 American Psychological Association 2011, Jonathan E. Cook and Valerie Purdie-Vaughns, 2011).
Atribūtu afirmācija atšķirībā no vērtību afirmācijas vairo pašcieņu, ne pašizpratni, tādēļ ir efektīvs buferis pret pašcieņas apdraudējumiem piemēram, sociālās salīdzināšanas rezultātiem.
Daudzos pētījumos tika salīdzināti un pretstatīti vērtību afirmāciju un atribūtu afirmāciju pielietošanas psiholoģiskās sekas, kad tika lietotas šo divu afirmācijas tehniku specifiska. Tiem dalībniekiem, kuri izmantoja tikai vērtību afirmāciju, tika lūgts ranžēt daudzas vērtības sev personīgi nozīmīgā secībā (Cohen et. al, 2000), atribūtu afirmāciju dalībniekiem tika lūgts uzskaitīt prasmes un sīkāk pastāstīt par divām savām prasmēm, ar kurām viņi izceļas (Stapel & Johnson, 2007).
Tika secināts, ka atribūtu afirmācija uzlabo pašcieņu un vērtību afirmācija – pašizpratni. Tika veikti arī papildus pētījumi, lai noskaidrotu, cik pamatots ir bijis to pamatojumi, ka atribūtu afirmācija uzlabo pašcieņu un vērtību afirmācija – pašizpratni. Vienā no pētījumiem (Diederik A. Stapel and Lonneke A. J. G. van der Linde, 2011), kur bija 198 dalībnieki, nejaušā izlasē tika izmērīta pašapziņa (se) un pašizpratne (sc).
Tika konstatēts, ka manipulācijas, ko var saukt par atribūtu afirmāciju, noveda pie augstiem pašcieņas rādījumiem, turpretī manipulācijas, ko var saukt par vērtību afirmāciju, noveda pie augstiem pašizpratnes rādījumiem. Salīdzinot ar kontrolgrupu (se = 6. 23, sc = 5. 76), dalībnieki, kas bija pakļauti (Schimel et. al. , 2004) vērtību afirmācijai, sasniedza augstus pašapziņas rādījumus – 7. 76, un zemus pašizpratnes – 5. 97 (Schimel et. al. , 2004) rādītājus.
Tā kā ir relatīvi viegli kategorizēt specifisku afirmācijas tehniku vai nu kā atribūtu vai vērtību afirmāciju, jābūt spējīgiem paredzēt, kādas būs psiholoģiskās sekas specifisku tehniku pielietojuma gadījumā, ko pierāda arī pirmie mēģinājumi, kas pēta afirmāciju ietekmi uz pašapziņu un pašizpratni.
Vairāki nesenie pētījumi (Diederik A. Stapel and Lonneke A. J. G. van der Linde, 2011) liecina, ka pašcieņas un pašizpratnes konstruktus var ietekmēt neatkarīgi vienu no otra, lai arī tie ir empīriski (nedaudz) saistīti. Piemēram, pašcieņu var palielināt, nepalielinot pašizpratni un otrādi. Taču jāmin svarīga atšķirība starp šiem pētījumiem un citu autoru (Cambell) izdarītajiem: viņi fokusējās uz pašcieņu un pašizpratni kā noturīgām īpašībām, toties citi tos pētīja kā pārejošus stāvokļus.
Tas vedina uz secinājumiem, ka, lai arī cilvēki ar pastāvīgi augstu pašcieņu parasti ir arī ar skaidru skatījumu uz sevi, tad, kad notiek tūlītēja vai „pēkšņa” sevis afirmācija, piemēram, ja cilvēks skaidri pašapliecinās caur atribūtu afirmāciju, vai ja priekšnieks uzslavē par labi padarītu darbu, pašcieņa var paaugstināties, priekšstatiem par pašizpratni paliekot nemainīgiem.
Nākotnes pētījumiem būtu vērts iedziļināties atšķirībās starp pašcieņu un pašizpratni kā funkcijām atkarībā no tā, vai pašcieņa un pašizpratne attiecināma uz pastāvīgiem/noturīgiem, vai pārejošiem konstruktiem.
Visbeidzot, redzot, ka eksistē vismaz divi pašafirmācijas veidi, pētījumi izvirza jautājumu, cik daudz ir vēl citu atšķirīgu un unikālu sevis afirmācijas veidu? Pašizpratne ir tikai viena daļa no zināšanām par sevi. Vai būtu iespējams, ka cilvēka noteiktību, stabilitāti, pastāvīgumu un komplicētību var afirmēt unikālos veidos un panākt, ka katrs veids kalpo kā aizsargs pret specifiskiem apdraudējumiem?
Svarīgi ir pētījumi (Daniel A. , 2011 American Psychological Association 2011, Jonathan E. Cook and Valerie Purdie-Vaughns, 2011), kas apliecina, ka svarīgi, lai tiek, kuri piedalās afirmācijas eksperimentā, neapzinātos afirmācijas iespējamos pozitīvos rezultātus, tas ir, lai speciāli negaidītu ietekmi uz domāšanu, procesam ir jānotiek neapzināti, jo cilvēka uztverei piemīt kontrolējošais aspekts, kas liek atbildēt ar sociāli vēlamām atbildēm.
Trīs pētījumi noskaidro, vai pašafirmācija var notikt neapzināti, vai cilvēki apzinās eksperimentālu pašafirmāciju ietekmi, un vai šāda apzināšanās veicina vai kavē pašafirmācijas procesu. Autori konstatēja, ka pašafirmācijas efekti var darboties neapzināti, jo netieši pašafirmācijas apliecinājumi (lietojot teikumu atšķetināšanas procedūras) izraisīja parastos pašafirmācijas efektus.
Kopumā cilvēki neapzinājās pašafirmācijas ietekmi, bet gadījumos, kad cilvēki atklāja, ka paši apzinās notiekošu pašafirmāciju, tika konstatēts, ka afirmācijas ietekme ir mazāka.
Visbeidzot, afirmācijas efekti vājinājās, ja cilvēki uzzināja, ka pašafirmācija ir domāta tam, lai paaugstinātu pašcieņu, līdzīgi notika arī, ja cilvēki tika informēti par potenciālo saistību starp pašafirmāciju un patību apdraudošas informācijas novērtēšanu. Kopā šie pētījumi apliecina, ka pašafirmācijas process var notikt bez apzināšanās, bet afirmāciju apzināšanās var mazināt afirmāciju ietekmi.
Pētījumi sociālajā psiholoģijā parāda, ka eksperimentālām pašafirmācijām var būt intriģējošas sekas. „Pašafirmācija” ir process, ar kuru cilvēki uztur patības viengabalainību (integritāti), tas ir, veicina to, lai cilvēks uztver sevi kā kopumā morālu, adekvātu un efektīvu [indivīdu], saskaroties ar paštēla vērtības apdraudējumiem (Steele, 1988).
Pašafirmācijas vingrinājumi parasti ietver sevī rakstīšanu par nozīmīgu vērtību vai attiecīgu vērtību skalu sastādīšanu, un tam ir vairāki pamanāmi efekti.
Piemēram, kādā pētījumā (Jonathan E. Cook and Valerie Purdie-Vaughns, 2011) afroamerikāņu vidusskolēni, kas ceturkšņa sākumā rakstīja vienu vai vairākas esejas par nozīmīgu vērtību, ceturkšņa beigās sasniedza labākas sekmes. Koledžas studentiem novēroja zemāku stresa hormona kortizola līmeni, izpildot stresa pilnas publiskas uzstāšanās uzdevumu pēc tam, kad studenti bija sastādījuši personīgi nozīmīgu vērtību skalu.
Līdzīgi studentiem pazeminājās epinefrīna (simpātiskās nervu sistēmas aktivizācijas) līmeņi ļoti saspringta ceturkšņa visus pārbaudījuma dienā. Kādā citā pētījumā (Daniel A. , 2011) alkoholu pamatīgi patērējošas sievietes kļuva daudz atvērtākas informācijai par alkohola lietošanas ietekmi uz veselību pēc tam, kad bija rakstījušas eseju par nozīmīgu vērtību, turklāt šis efekts daļēji saglabājās vēl pēc mēneša. Eksperimentāli inducētas pašafirmācijas var mazināt apdraudējuma izjūtu un stresu.
Kaut arī pētījumi uzrāda, ka pašafirmācijas rada kopumā labvēlīgus efektus, atsevišķi pētījumi liecina, ka noteiktos apstākļos pastāv arī teorētiski paredzēti negatīvi efekti, piemēram, samazināta atvērtība [objektivitāte] sarunās, šaurāka informācijas apstrāde. Taču kopumā pašafirmācija var radīt pozitīvu efektu. Taču vairums autoru apgalvo, ka pašafirmatīvām intervencēm mazā vai lielā mērogā jābūt smalkām/izsmalcinātām, lai neuzbāzīgi iedarbotos uz bezapziņas procesiem.
Taču pašafirmācijas process nav panaceja pret stresu, draudiem un aizsardzības reakcijām. Drīzāk tas spēlē svarīgu lomu, lai uzturētu „psiholoģiskās imunitātes sistēmu”, ko cilvēki lieto patības apdraudējumu gadījumos. Šīs sistēmas svarīga iezīme ir tā, ka cilvēki neapzinās tās darbību.
Attiecinot vērtību nozīmību uz personīgajiem projektiem, var runāt par ego iesaistītību attieksmēs, kur ego-iesaistītās attieksmes ir iemācītas, bieži kā sociālās vērtības, ar ko indivīds identificē sevi un veido kā daļu no sevis (Sherif & Cantril, 1947).
No vienas puses, (ie)saistīšanās personiskos projektos var izpaust pamatvērtības un apliecināt sevi. Bet saistību trūkums pret savu projektu var izslēgt pamatvērtības un tādējādi noliegt sevi. Līdzīgi kā funkcionālā attieksmju/ nostāju pieeja (functional approach of attitudes, Katz, 1960), kas apraksta vērtību izpausmes (expressive) funkciju un ego-aizsardzības (defensive) funkcijas (kas palīdz sargāt paš-tēlu).
Pētījumi apliecina, ka vērtību sistēma ietekmē saistīšanos, bet tie rada empīrisku jautājumu, vai vērtību nozīmība kalpo ekspresīvai (izpausmes) vai aizsardzības funkcijai.
Ja grūtības sniedz izpausmi latentām saistību atšķirībām, būtu jāvar atrast arī citi nosacījumi vai metodoloģiskās procedūras, kas šīs latentās atšķirības ‘izķer’.
Lai arī cilvēki var apzināties, ka viņu saistīšanās/saistības ietekmē vērtības, ņemot vērā grūtības/ likstas, viņiem var nebūt komfortabli ar šādu stāvokli. Autori (Kiesler, Roth & Pallak, 1974) norāda, ka cilvēki mēģina izvairīties no saistību interpretācijām. Šie dati identificē mainīgo, vērtību nozīmību, kas paredz latentas atšķirības saistībās.
Citi pētījumi apliecina (Daniel A. , 2011 American Psychological Association 2011, Jonathan E. Cook and Valerie Purdie-Vaughns, 2011), ka pašafirmācijas metode palīdz bezpalīdzības situācijās – tika veikti 2 pētījumi (eksperimenti), lai pārbaudītu, vai tendencei veikt ekstrēmus attiecinājumus/piedēvējumus seko kontroles zaudējums (Pittmann, 1980). Vadoties no motīva atgūt kontroli pār apkārtējo vidi (Heider, 1958, Kelley, 1971) vai motīva apliecināt paštēlu par sevi (kā par spējīgu kontrolēt), tika mērīts, vai afirmācija palīdz atgūt kontroli.
- eksperimenta ideja – pārbaudīt kontroles zaudējumu, pakļaujot subjektus augstai bezpalīdzības un zemai bezpalīdzības saistībai ar pašafirmācijas jeb pašiedvesmas mērījumiem.
Pēc autoru (Pittman, 1980) pētījuma subjekti veica afirmācijas uzdevumu ar iedvesmu, mērot bezpalīdzības un garastāvokļa saistību, un tika atklāts, ka ar pašafirmāciju, kad tika atkārtotas vērtības, tika samazināta bezpalīdzības efekta ietekme uz garastāvokli.
- eksperiments parādīja, ka šis efekts parādījās tikai, kad afirmācija tika saistīta ar vērtību skalu, un vērtība bija ciešā sakarībā ar subjekta paš (self)-konceptu, pie nosacījuma, ka indivīdi nekontrolēja (negaidīja) pašafirmācijas ietekmi.
Ja afirmācijas process tika autoritāri iedvests jeb kontrolēts, tad kontroles pazīmes bija: negaidīta informācija, negatīvi rezultāti, ekspektācijas par nākotnes interakcijām ar kādu personu, palielināta personiska iesaistīšanās. Piemēram, Pittmanns manipulēja ar kontroli tiešā veidā. Pēc Seligmana – iemācītās bezpalīdzības teorijas (1972) tad arī tika attīstītas 3 bezpalīdzības pakāpes (nav, zema, augsta). Pittmana pētījumi apliecināja, ka nepieciešama rūpīgāka izpēte kontroles zaudēšanai, kāpēc kontrole samazina efektu.
Ir ideja, ka kontroles atņemšana var veicināt motīvus apliecināt paštēlu (kurš spēj kontrolēt).
Aprakstot adaptīvos piedēvējumus (attributions) krūts vēža pacientēm (Taylor, 1983) norāda – veicinot slimības kontroli, viņu pašafirmācijas bija saistītas ar paš (self)-ceļošām „ilūzijām” (slimības cēloņu izprašana, izpratne par kontroli, izpratne, ka viņas tiek galā labāk, nekā citas). Šis pētījums pārbaudīja motīvu – kontrole vai ego pastiprināšana (enhancement) ir vidutājs kontroles zaudēšanas efektam, tādējādi tiek testēts arī, vai pašafirmācijas var būt pastiprinājums ego draudiem.
Cita pētījumā (Daniel A. , 2011, Jonathan E. Cook and Valerie Purdie-Vaughns, 2011) pēc afirmācijas sekoja kontroles noņemšana caur iemācītās bezpalīdzības (learned helplessness) apmācību, izmantojot 3 līmeņus (augsta, zema, neesoša bezpalīdzība).
Mērķis arī bija pārbaudīt, vai kontroles zaudēšanas efektu uz pašafirmāciju var novērst starpnieciska pašafirmācijas pieredze (Steele & Liu, 1983), šis pieņēmums tika testēts bezpalīdzības līmenī.
Pittmana pētījumi ietvēra arī garastāvokļa (mood) un uzdevumu izpildes (task performance) mērījumus. Zemas bezpalīdzības subjektiem – naidīgs noskaņojums un labāka uzdevuma izpilde, bet augsti bezpalīdzīgie – depresīvāks noskaņojums un trūkumi uzdevuma izpildē.
Autors (Steele, 1975) atklāja, ka afirmāciju var arī iedvest un tas var radīt negaidītas sekas, piemēram, pēc tam, kad subjekti nosaukti par „sliktiem šoferiem”, viņi vairāk grib palīdzēt komūnas darbos, lai gan darbs nevar ietekmēt viņu kā šoferu vārdu.
Pēc draudiem ir dabiski, ka cilvēki cenšas atgūt savu paštēlu. Disonanse veicina motīvus, kas ved pie kognitīvas un uzvedības adaptācijas.
Citā pētījumā par pašvērtējumu, paš-apliecināšanos un prieku par citu nelaimi (Daniel A. , 2011) tika atklāts, ka pašvērtējumam ir negatīva korelācija ar prieku par citu nelaimi (schadenfreude) attiecībā uz biedru ar labām sekmēm. Šo attiecību “mediators” ir [sevis-] apdraudējums (self-therat) no šī biedra puses.
Tika pierādīts, ka šī sakarība attiecas uz nejaušu iespēju apliecināt sevi (to affirm the self).
Ja nav pašapliecināšanās iespējas, respondenti ar zemu pašvērtējumu piedzīvo lielāku apdraudējuma izjūtu, un šis apdraudējums palielina prieku par cita nelaimi.
Turpretī sakarība ir vājāka, ja ir bijusi iespēja pielietot pašafirmēšanos jeb pašapliecināšanos, un tā ir iespēja aizsargāt vai vairot pašu uzskatus, motivācija redzēt/uztvert sevi pozitīvi.
Ceļš uz pozitīvu paš-redzējumu (self-view) saistās ar salīdzinājumu par paša „likteni” un citiem, kam veicas [vēl] mazāk jeb cilvēkus iepriecina citu nelaime, jo tas piešķir viņiem sociālās salīdzināšanas labumu / priekšrocību.
Tas dod iespēju aizsargāt vai vairot pašredzējumu. Cilvēkiem ar lielāku motivāciju uz paš-aizsardzību (self-protection) vai paš[vērtības]-vairošanu (self-enhancement) ir jāpiedzīvo vairāk nekā citu nelaimes. Akūti draudi (izjūta) individuālajam un kolektīvajam Es (self) var vairot prieku par citu nelaimi, tas ļauj aizsargāt apdraudēto paš/sevis-redzējumu.
Cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu ir augsta motivācija uz pašaizsargāšanos. Pašapliecināšanās teorija nosaka, ka, apliecinot paš-integritāti (self-integrity), samazināsies aizsardzības reakcijas attiecībā uz biedējošo informāciju.
Pašapliecināšanās izpausmes rodas, kad cilvēkiem liek identificēt nozīmīgu dzīves vērtību vai aspektu un pēc tam tiek lūgti afirmācijas veidā par to svarīgo aspektu dalīties, lai mazinātu aizsardzības stratēģiju izmantošanu sociāli biedējošās situācijās, kurās notiek salīdzināšana. Pašafirmācijas metode attīsta integritātes jūtas, autori iesaka, ka tam var būt saikne ar paš-aizsargāšanās mazināšanos.
Sniedzot iespēju pašafirmēties rodas iespēja ataunot integritātes izjūtu, un tam būtu jāsamazina nepieciešamība pēc citu nelaimēm (Sherman and Cohen, 2011).
Pētījumi (Daniel A. , 2011 American Psychological Association 2011, Jonathan E. Cook and Valerie Purdie-Vaughns, 2011) apstiprina, ka, apliecinot pozitīvos Es (self) aspektus, var palielināties vēlme apliecināt grupas atbildību par nepareizām darbībām pret citiem, izpaust grupā-balstītu vainas izjūtu un sniegtu lielāku atbalstu rīcībai, kas to labotu. To pašu apliecina paš-apliecināšanās (self-affirmation) teorijas.
To var veikt, veicot refleksiju par būtiskām/ nozīmīgām vērtībām vai iemesliem, kāpēc esam lepni par kaut ko. Daži pētījumi saka, ka paš-afirmācijas metode var samazināt aizsargātību pret potenciāli biedējošiem faktiem par grupu, ar kuru notiek identifikācija.
Piemēram, refleksija par personīgi nozīmīgām vērtībām mazinājusi sporta komandas dalībniekiem un faniem vēlmi iesaistīties neobjektīvos grupu-ceļošās atribūcijās par komandas panākumiem vai neveiksmēm.
Vienā pētījumā, reflektējot par personiski nozīmīgām vērtībām palielinājās Amerikāņu dalībnieku gatavība paust piekrišanu Musulmaņu autoram, kurš apgalvoja, ka ASV ārpolitika pret Islama pasauli bijusi, lai vainotu to terorismā.
